Pēcjāņu atskaņas....

Šogad ar mani notika Jāņu Grinčs. Nezinu, kas man bija vainas, bet Līgo noskaņa kā neradās tā neradās. Taču tad...

Prom no Zaubes mežiņa! Uz Zosēnu pakalniem! Uz Piebalgu Gaujas krastā!

Savācu no tēva sensenu skapi, ko viņš solījās citādi ugunskurā mest...

Ar acīm izskraidīju  bērnības skatus - šeit Piebalgas "Maztenclavās" Gaujas malā kopā ar priedītēm, maijpuķītem, grantainu pļavu un gubu mākoņiem  es uzaugu...

Tik toreiz šī pļava nebija meža zemenēm klāta!

Gauja tecēja trīs reizes straujāka un platāka, tāpēc upesmētras tajā bija varens retums. Tagad, kad Gaujas augštecē sacelti n-tie mazie HESi un upi var tik vien kā par "upīti" apzākāt, mētru savairojies krietns pulks!

Un kalmes - tās arī vairs nav ar uguni jāmeklē!

Un brīdī, kad redzēju savus bērnus stāvam Gaujas krastā gluži kā pirms vairākiem gadiem stāvējām mēs ar manu māšeli, manī beidzot iegriezās Jāņu gars! Es sajutu prieku no Līgošanas!

Un tad Zosēnu pļavās Kundziņa valdījumos bridām vainagot!

Un te iztrūkst lielas daļas bilžu / ticiet, tajās redzami arī pieaugušie :D/, kuras bildēju ar draudzenes fotoaparātu, savam pat nepieskaroties :D

Kā finālbilde - viens no Niklāva nakts fotosesijas kadriem:

Siera, gaļas un alus svētki aiz muguras.

Bet nākamajam gadam - plāns beidzot svinēt saulgriežus īsti dvēseliskā garā.