"Valdorfismi". 2. daļa.

Apburta tā princese vai viņas pils drusku apburta varbūt, taču jau veselu nedēļu nevaru jums atrādīt nu parastu taču ar audumu apšūtu katrona kasti, ko zem sevis patiesībā slēpj šis MegaNoslēpumainais projekts...:D Ikreiz atrodas svarīgāki darbi par pēdējo "štrihu" piebeigšanu šai pilij un divtik svarīgāki par pieklājīgas fotosesijas ( cik nu tā pieklājīga var būt ar manu vecozēnu  Kanonu pouveršotu...) veikšanu... Tāpēc - lai tā pils tad atrādās mirklī, kad būs gatava - un nē, man pat ne mazliet nav kauns, ka dēļ tās trīs dienas neko neieblogoju. Nu, labi, drusku ir kauns, bet manā vecumā ilgāk par 5 minūtēm kaunēties vairs nepieklājas...

TOTIES! Pa šīm dienām esmu pabeigusi duci

pasūtījumu un, galvenais, 

nodibinājusi mikrouzņēmumu! 

Vi, es joprojām paturu iespēju lūgt tavu konsultāciju,

jo šis tas man nav līdz galam skaidrs, taču, 

mīļās meitenes- ES TO IZDARĪJU!!!!!

Un tas ir tiiiiiiiiiik vienkārši, kā izrādās... 

Par to citu reizi.

Šodienai bloga brokastu paplātē būs daži valdorfismi (tā man labpatikās nodēvēt Valdorfpedagoģijas idejas). Mīļās mammas! Pirms rakstu tālāk, piebildīšu, ka apzinos, ka bērnu audzināšana ir kā reliģija - katrs tic kam citam un uzskata savu ticību par svētu un vispareizāko. Galvenais, ka mēs visas vēlam saviem bērniem labu.

Kā jau minēju iepriekšējā rakstā, turpmāk ik pa laikam izcelšu Valdorfa pedagoģijas grāmatā lasītās tēzes, kuras ierakstījušās manā sirdī uz palikšanu...Un runa nav par Valdorfa pedagoģiju, patiesībā. Runa nav par kaut kādiem Šteinera pieņēmumiem un teoriju. Runa IR par cilvēka mazuli. :) Par VIŅU ir runa.

Jo tik ļoti patiesi šie teikumi ir un ik dienas dzīvē uzskatāmi! 
 __________________________________________________________________________________

Pirmie septiņi bērna dzīves gadi.  

Bērns ir atdarinātājs!

"Pirmajos septiņos gados atdarināšana ir bērnam tikpat svarīga kā elpošana. Jutekliskie iespaidi tiek it kā ieelpoti - atdarināšana tam seko kā izelpa."

...

" Audzinātājam jāatceras, ka VĀRDI, kurus viņš bērnam līdz septītajam dzīves gadam saka, spēlē niecīgu vai nekādu lomu attiecībā pret lietu pasauli un reālām darbībām ."

...

"Bērna ķermenis ir kā viens vesels maņu orgāns. Viss, ko dara bērna klātbūtnē, viņa organismā nogulsnējas prātā, dvēselē miesā. Visas viņa dzīves veselīgums atkarīgs no tā, kā uzvedamies viņa klātbūtnē.

...

"Kaut arī mēs zinām par atdarināšanas ļoti svarīgo nozīmi mazu bērnu attīstībā, praksē mums bieži vien trūkst ticības uz drosmes audzināšanu balstīt pilnībā uz šo principu! Tā vietā mēs mēģinām iejaukties bērna attīstībā vēl arī ar citiem līdzekļiem."

...

"Norises, ar kuru palīdzību bērns apgūst visas pamatzināšanas, viņam izskatās kā visdziļākās gudrības cauraustas. Šajos procesos nedrīkst iejaukties. Mums vajag tikai BŪT, lai bērns mūs var atdarināt. Mums jāmēģina kļūt par cilvēkiem, kas ir atdarināšanas vērti."

...

"Kas ir augsne, lietus un saules enerģija augam, tas bērnam ir vide un tajā mītošie pieaugušie!"

__________________________________________________________________

Šie ir teikumi, kurus bez visām grāmatām mēs tiklab varētu pateikt viena otrai, jo saskaramies, kā jau minēju, ar acīmredzamo ik dienas. Daudz kas no pirmajos septiņos gados piedzīvotā, pēc sevis spriežu, paliek kā apzinātā līmenī piekopts Copy-Paste uz mūžu. Taču, un tas minēts arī grāmatā - ļoti liela daļa šajā vecuma posmā piedzīvotā nosēžas zemapziņā un vienkārši dara mūs tādus kā esam!
Tātad pagaidām secinu: Valdorfpedagoģija tikai apgalvo to pašu, ko māmiņžurnāli :)- bērna raksturs un galvenā vērtību sistēma, dzīves un priekšstatu pamati veidojas pirmajos septiņos dzīves gados!
Personīgi man tas liek just milzīgu atbildību par savu divu dvēselīšu lološanu! Šis noteikti sasaucas manis jau sen, sen sacīto, ka savus bērnus uztveru kā lielus, spožus, neapstrādātus dimantus, kurus drīkst slīpēt tikai prasmīgākie juvelieri. Jūtos kā šis juvelieris, uz kuru tagad gulstas milzu atbildība. Un esmu tāāāālu no "visprasmīgākā"... Bet esmu ceļā uz stabilu viedokli šinī jomā - un tas nav maz.