Starp izbraucienstāstiem - prieks par Mammas rokām! Šoreiz ne tikai manām!

Un šodien zvaigznēm labpatika sastāties tā, ka visu dienu nācās staigāt smaida pilnu muti! 

No paša rīta saņēmu e-pastu no "Muki.lv" Ivetas. Viņa priecājās par to, kā Muki.lv parādījušies LNT raidījumā "Ražots Latvijā" (sāciet vērot no 00:17:40 ) un cita starpā piebilda, ka arī "Mammas rokām" ticis labs vārdiņš! Nudien milzīgs paldies, Ivetiņ!



Un vēl ieraudzīju, kā Alise "Piparu namiņā" priecājas par nesen laimēto krekliņu!


Prieks milzīgs! Par visu un mums visām!

Read more...

Jelgava, Dobele, Skrunda - vienvārdsakot - kur tik mēs nebijām! (1. daļa)

Beidzot mājās, beidzot Zaubes mežiņā! Pie datora, kurš datus apstrādā normālā ātrumā (piedod, mam`, tavs Jelgavas datu nesējs IR veterāns), pie klaviatūras, kas maniem pirkstiem tik pierasta un lojāla!

Un tagad par visu pēc kaut kādas kārtas...


JELGAVAS PILS PARKA PASTAIGA...

Saulainākajā no izbraukuma dienām izdomājām ar mazajiem iziet Jelgavas ielās.



Nu vispār jau mēs gājām uz jauno pludmali Lielupes krastā, taču, nonākušas līdz tiltam, secinājām, cik negudra doma tā tomēr ir, jo pludmales sezona vēl ne tuvu nav sākusies.
Tāpēc iegriezām savu staigājošo četrotni sliedēs uz pils parku. 

Un pirmais temats, ko es vēlētos izvirzīt diskusijai: Nevaldāmais Skrējiens.
Viņi abi - māsa un brālis - par vienu no jaukākajām nodarbēm pilsētā uzskata putnu trenkāšanu. Un nelīdz nekādi "Putniņam nepatīk, ka tu tā dari!" vai "Uzmanies, neskrien uz ceļa!"... Bērni šķiet kā noburti - notiek interesantā rotaļa un mammas skaņas ir tik nebūtiskas!


Izmantojot visus manā prātā esošos diplomātijas krājumus, tomēr izdevās pierunāt abus dauzoņas ieiet pils teritorijā. Kopā ar bariņu studentu devāmies "uz skolu". Niklāvam tas aktuāli, jo Krokodils Gena ar Pekausi vienā no sērijām arī grib iet skolā. Zīmīgi - visu pārgājiena laiku mazais "skolnieks" nostaigāja ar mazu, vecmāmiņas dzīvoklī atrastu angļu-latviešu vārdnīciņu azotē. Ņemot vērā, ka Niklāva sarunvalodā joprojām dominējošā ir angļu valoda, man šis šķita pat tāds drusku ironisks fakts! :D

 Tikuši atbalsu valstībā - pils kvadrātā - mazie pašķīda uz visām pusēm! Piebļāva pilnas ausis! Un nekāds "Mazie, klusāk! Šeit cilvēki mācās!" nelīdzēja! Bezspēcīgi noskatījāmies, kā abi iekaro skaņo teritoriju. Un tikai pēc kādas tantes aizrādījuma, ka pa balto apmali staigāt vis nedrīkstot, mazie zaudēja jebkādu interesi par turpmāko pils apskati.


Bija laiks piknikam. Atkal putnu trenkāšana, atkal staigāšana pa paaugstinājumiem un šoreiz visām "miermīlīgās" pastaigas ekstrām pievienojās arī Niklāva vēlme draudzēties. Viņš kā dadzēns pielipa diviem ~ 7-8 gadus veciem puišeļiem un bija gatavs doties tālēs zilajās pat pēc tam, kad piedraudēju aiziet no parka bez viņa... Bet ko man bija teikt? Mazie krievu puišeļi vispār nesaprata ne ko mans langlis (latvietis+anglis) runā, ne ko no viņiem grib un izskatījās samulsuši bez gala! Bet Niklāvs palika pie sava - tie esot viņa draugi, un, ja es gribot prom iet, lai tad to arī darot! Atā! Hrrr...





Ar septīto piedāvāšanas reizi, mums izdevās mazos pierunāt doties "pēc saldējuma" (tātad uz mājām) un brīdī, kad kādas pamatskolas pagalmā rotaļājāmies ar pļavā izmētātajām papīra lidmašīnītēm, Niklāvs pēkšņi novilka šortus un pačurāja tieši tur kur stāvēja - skolas logu priekšā. Āāāāā! Ko jūs manā vietā darītu tādā situācijā?! No vienas puses nāk smiekli, jo viss tas kopskatā ir tik dabīgi un nevainīgi, no otras - nu ir taču jāiemāca bērnam zināma etiķete un čurāt pilsētā, skolas pagalmā nebūt nav smuki un zolīdi pret cilvēkiem, kas pēčāk tur atradīsies...


Un nepameta mani pēc pastaigas jautājumu vilnis: 
Vai visi bērni tā dara? 
Vai tas tāpēc, ka mūsējie no Zaubes ārēm?
Vai un cik ļoti man jāierobežo un jādiktē viņu dabīgie izgājieni (jo mūsu brīvība beidzas tur, kur tā sāk traucēt citu cilvēku brīvību - tā man skolā mācīja...) ?...

Read more...

Uz Tērveti pie rūķiem!

Acīgākie ievēroja, ka paziņoju par savu izbraukšanu  no Vidzemes pakalniem uz Zemgales līdzenumiem.
Tiem, kas to palaida garām: tad lūk - mēs ar mazajiem izspurdzām no Zaubes mežiņa, atstājām tēti tikt galā ar mežarukšiem un zivsaimniecības kursiem, un kopā ar manu mammu, kas no maija sākuma mums ir neatsverams izpalīgs, devāmies uz Jelgav`spusi!

No Zaubes taisnā ceļā (ak, ja jūs zinātu, cik beigās "taisns"sanāca mūsu ceļš, nosmietos :)) devāmies uz Tērveti. 

Mums jau sen ļoti gribējies apskatīt šo ģimenei tik draudzīgo atpūtas vietu. Un, lai arī laikapstākļi varēja būt pastaigām piemērotāki, nolēmām, ka "u prirodi ņet plahoj pagodi", saāvāmies siltapavos, siltjakās, cepurēs, pat šallēs un, spītējot vējam, samaksādami kasē  2 LVL no pieaugušā un  0 LVL par mazajiem, devāmies Tērvetes mežos! 


Apstājāmies pie katra, nepārspīlēju, katra skudrupūžņa!


Samīļojām kartu, tiešām, katru ceļā sastapto rūķīti!


Un visur, kur varēja ielīst, Emīlija ar Niklāvu arī ielīda!


 
 Mazās rūķu mājās...


Divstāvu rūķu mājās ...


Un pat rūķu dzirnavās - visur pakavējāmies un par pa otram lāgam atgriezāmies :) !


Protams, izmēģinājām visus rūķu darbarīkus un rūķu uzpariktes!


Un glābām bedrēs iekritušās vardītes palīdzot tām nokļūt ātrāk pie mammas (Niklāva formulētais misijas mērķis).




Turpat pie Rūķīšu meža, saaudzis Sēņu mežs!


Manas favorītes - indīgās (manuprāt) sēntiņas! Bērni visvairāk priecājās par sēņukiem ar sejiņām! Un bija tik aizkustinoši dzirdēt, kā Niklāvs sacīja vienam no saīgušajajiem pūpēžiem: "Neesi bēdīgs! You should go priecīgs again! "




Pēc divu stundu aktīvas pastaigas bijām pietiekami piekusuši, lai dotos mājup! Uz Tērveti noteikti atbrauksim vēl un vēl! Mums taču vēl jāapskata Rotaļu laukums, Pasaku mežs un citas ne mazāk interesantas vietas parkā!  

Virtuālu pastaigu pa parku, kā arī smalkāku info iespējams apskatīt šeit!

Nākamais stāsts būs par lauku bērnu pastaigu uz Jelgavas pils parku :) - sekojiet līdzi, parunāsimies!

Read more...

"Klusi sajust sajūtas..."

Viņa ir fotogrāfe. Un viņa ir Dilles mamma. Un Valtera draudzene. Un blogdraudzene man, ja viņai nekas nav pretim!

Bet visam pāri - viņa mani iedvesmo tiiiiiiiiiiiiik ļoti! Ik bilde no viņas burvīga bloga izstaro gaišumu, vieglumu, mīlestību un milzīgu brīnumu par to, kā šī pasaule iekārtota!
Eiforisku, čaklu, zinošu, gaisīgi vieglu - tādu es iedomājos Kristīni no bloga "Klusi sajust sajūtas...".

 Un šķiet, ka es sajūtu, koka skaidu smaržu, kad skatos uz leļļu māju, ko viņa gatavo meitai...


...sajūtu siekalas mutē riešamies, kad ieraugu, kā viņas ar Dilli cep bezē cepumus...

 
...sajūtu azartu kopā ar Dilli, kad jāpiegumijo naglots dēlis...




...sajūtu sevī bērnu mostamies, kad raugos uz šūto mājeli...




... sajūtu prieku par brīnumiem, ko daba ik dienas dara, kad skatos uz melnajiem, rūpīgi piesētajiem podiņiem...




... sajūtu pirkstus dīdāmies nepacietībā, kad raugos uz vilnas filcēšanas procesu...




...sajūtu aukstumu, bet tik patīkami siltu, kad veros, kā viņi trīs - Kristīne, Valters un Dille priecājas un pucē smuku, vēl smukāku saltu ziemas dienu...


...sajūtu radniecīgu dvēseli pasaulē ganāmies, kad zinu, ka mūsu meitām vārdadienas vienā dienā...





... sajūtu dziļu pietāti un cieņu pret Milzīgu Talantu, kad skatu Kristīnes uzņemtos kāzu foto...



Tik nesaprotu, kā visu to, ko Kristīne ataino viņai izdodas sajust klusi? Jo man neizdodas! Man izdodas skaļi, ar ovācijām, ar prieku! Un tomēr, kā teiktu Kristīne, "ar cieņu un smaidu"...

Kāpēc to visu jums stāstu? Lai arī jūs sapriecātos kopā ar mani! jo Kristīnes blogs ir viens no maniem daudzajiem pēdējā laika spilgtākajiem priekiem!

Rīt mēs ar mazurķīšiem dodamies uz Jelgavu līdz jūnijam! Tiekamies ar jauniem iespaidiem jau pēc pāris dienām!


Read more...

EmSī vārdiņsvētki.


Ballīte notikusi! Joprojām notiek - sirdīs, pērkonam fonā ducinot! Tātad šodien vēl viena jauka diena - diena, kad oficiāli uzsākam baso kāju skraidelēšanas sezonu!

Bet vakar! Vakar nebija ne miņas no pērkona, lietus un citiem laik+bubuļiem! Vakar saule lēja siltu gaismu pār visu, kas bija tās ceļā! Vakar priecājāmies par draugiem, par iespēju zvilnēt zālītē, par nemitīgajiem rotaļlietu+kašķiem, par volejbolu lieliem un maziem, par pušķotu terasi, frikadeļu zupu, zemenēm un arbūziem...







Jubilāres "Es gi šūpoties!" vakar bija likums, un likums bija arī ļaut mazajai gaviļniecei pagaršot visu, ielīst visur un pieskārties visam, kas līdz šim neiepazīts...




Vakar bija māksla...



Un prieks par jauniegūtām prasmēm! Beidzot Spārīte un Niklāvs sāka saprasties un mīt pedāļus vienā - pareizā -  virzienā!


Priecīgi svētki mazai meitenei un viņas ģimenei nosvinēti!


Mani personīgie svētki bija visu šo prieku iemūžināt ar draugu Canon spoguļkameru. Pēc tās paņemt rokās savu Power Shotiņu ir pavisam, pavisam grūti. Eh, gan jau arī manā ielā reiz desas tirgos... :)

Read more...

Sentimentāls attīstošais kubs liepājnieku ģimenei!

"... Kārlim Lieldienās paliks 10 mēneši:)
Interesē viss kas nav atļauts!
Lasām Viniju Pūku un Karlsonu.
Šobrīd top rotaļlieta ir uzvelkams traktors:) un viss, kur var iekost:)
Tētis grib dēlu vest uz tenisu, bet krustvecāki ļoti cer, ka brauks motokrosā :)
Dzimis rīdzinieks, bet jācer, ka ar sirdi jau tagad pieder pie Liepājas, tāpat kā vecāki:)))..."

Tā man aprīļa vidū uzrakstīja Kārļa māmiņa Kristīne. Pēc neilgām pārdomām par sportiem un lauksaimniecības tehnikām, nolēmu tomēr ieķerties ar abām rokām pēdējā teikumā par Liepāju. Jo tajā bija jaušamas tādas kā ilgas, kā nostaļģija, patriotisms un piederības sajūta. Saknes


Tāpēc nolēmu mazo Kārli aizvest uz Liepāju!


Uz pilsētu, kurā, kā visiem zināms, piedzimst vējš! Un to nu varu apstiprināt pavisam droši, jo abas reizes, ko gadījās tur savulaik sabūt komandējumos, staigāju vēja iesmieta - puņķaina! :D




Pastāstīšu par detaļām, jo iespējams tikai liepājnieki zina par veco Liepājas bāku...


...Rožu laukumu Liepājas sirdī...


...un to, ka Liepājas himna ir "Pilsēta, kurā piedzimst vējš"! Kārlīša mamma nu kopā ar mazo puisēnu varēs dziedāt gan šo, gan citas dziesmas par Liepāju!


To, ka Liepāja ir pilsēta, kura, līdzīgi citām piejūras pilsētām, sākumā bijusi zvejniekciems, noteikti nojauš katrs.


Taču cilvēki toreiz tālajā 13tajā gadsimtā pat iedomāties nevarēja, ka šodien Liepāja būs vieta, kurā dzimst, rodas un sakņojas talantīgākie mūziķi!...


Ko vēl mazais Kārlis uzzinās par Liepāju?


To, ka pie jūras šeit lepni izslējies viens no Liepājas simboliem - Dzintara pulkstenis!


Un to, ka staigājot pa Vecliepāju, nevar paiet garām Latvijas mūziķu slavas alejai:


Kārlītis uzzinās arī to, ka Liepājā ir tramvajs, ar kuru var nokļūt arī līdz rožu laukumam:


Un visbeidzot mamma Kārlītim pastāstīs, cik garda ir Liepājas kafija šajā Dzintara pilsētā!




Saknes jau vējš neizplēš... Audz liels, Kārlīt! Audz ar sirdi Liepājā!


Read more...