Miķeļdiena bērnudārzā!

Kā jau teicu - mums tas prieks, atvadoties no dārziņa, tomēr palikt ar to draugos un apmeklēt tajā notiekošos pasākumus! Perfekts kompromiss! Un noteikti jāuzteic ārkārtīgi pretimnākošais personāls!

Pirmais pasākums - Miķeļdiena - notika jau šodien!

Lai arī kā vienmēr aizkavējāmies ( jo, ja iepriekšējā vakarā/naktī pārrodas mājās no ekskursijas pa Siguldu, tad skaic` kā diena, ka lielie Ražas svētku brīnumi vēl Miķeļdienas rīta gozējas dārzā, bet preces tirdziņam pat vēl idejiskā līmenī nav tapušas), ieradāmies tieši laikā, lai ar joni mestos Miķeļdienas rotaļu virpulī!




Un tomēr - piecēlusies 7:15 no rīta (un es īpaši uzsveru mošanās laiku, jo, jā, man tas ir līdz kaulam netipiski) paspēju iebrist dārzā, secināt, ka "Rudens ražas un ziedu izstādei" man ir tik vien kā viens kāts gurķumētras, tikko plaukt sākušas asteres, salāts, kas siltumnīcā bez 5 minūtēm izziedējis un viena glīta mini saulespuķīte ... Saplūcu visu augstākminēto vienā kušķī un izskatījās pat tīri jauki, ja kas! :D
Taču tad izrādīšanās kāre ņēma virsroku un papildus šim nabadzīgajam, bet bezgala patiesajam pušķim (noturējos un kaimiņienei nepiezvanīju puķu meklējumos), nogriezu arī vienu divmetrīgo saulgriezi un iestūķēju pa diagonāli mašīnas salonā. :D

Un cepu kūkas no paša agra rīta(!!!) - ak šī nepārvaramā vēlme nekrist kaunā skolā un sabiedrības acīs! :D:D:D:D:D

Taču, pirmajiem siltajiem saul`sstariem laužoties logos, pār mani nāca apgaismība! Tirdziņā bērniem jātirgojas ar pašu gatavotām lietām!  :) (Tas gan nenozīmē, ka kūkas nepaķēru līdzi :D:D:D:D !)
Plāns uzspiest uz auduma tekstilkrāsās izmērcētas rudenslapas un tad no šedevriem uzšūt mazus maišeļus tika nokniebts saknē - nav laika ķerties klāt šādiem projektiem, kad līdz izbraukšanai uz pasākumu atlikušas ~ 20 minūtes...
Un tad pa rokai trāpījās akmeņi! To mums mājās daudz. Ne viena vien "ekspedīcija" ar mazajiem noslēgusies pārnesot mājās maišeli akmeņu.

Nu lūk - akmentiņi + flomasteri + piemērs + divi mazi, radītgriboši bērni = Smaidīgi Akmeņi!

Un, jā, Kitija, tas ir tavs šķīvis, bet es zvēru, ka šī ir pirmā reize, kad kopš Blogdraugu salidojuma to lietojam :D:D:D:D:D




 nu atcerieties:
Bēdu manu lielu bēdu,
Es par bēdu nebēdāj.`
Liku bēdu zem akmeņa
Pāri gāju dziedādāms!

Dziesma pievienojās akmeņiem pa ceļam uz "skolu", jo Niklāvs braucot pieprasa, lai dziedu viņam tautumeitas (tā viņš sauc tautasdziesmas)!

Un tad rotaļas, andele (akmentiņus, starp citu, izpirka teju pirmos), pilns vēders burkānu, kūku, ābolu - visu tirdziņā varēja nopirkt!






Un kārtīgas meitenes, protams, no tirgus neaiziet bez rotām! :)

 Pa vidu vēl sapriecājos par dārzeņu kompozīcijām - atgādināja bērnību.... Tik fieni, ka mammas var radoši izpausties :D

Mani favorīti:

Kerijas mamma
Un Mamma Daba...



Mūsu pienesums izstādei - Citronmētras, kuras ar visām saknēm smuki iecēlu bļodā ( neaizmirstiet, ka neko citu rukši mums īsti nav dārzā atstājuši). Tagad kādu laiku mūsu draugi dārziņā varēs baudīt citronmētru tēju!


Kā pilnīgi neplānots, taču riktīgi feins noslēgums Miķeļdienai bija Valmieras teātra aktieru Šreka izrāde Mālpilī. Un protams pats izbrauciens ar skolas busu līdz turienei... Uh... 

Un oktobrī visi mazie draugi ir ieaicināti uz Zaubes mežiņu rukšus skatīties!  Nu vai nav lieliska simbioze mums ar to dārziņu? :)

Read more...

Rotaļu kubu ēra!

 Neticami - sava pavisam niecīgā rokdarbošanās mūža laikā esmu paspējusi radīt jau vairāk kā 60 rotaļu kubu!

Un ir tikai likumsakarīgi, ka beidzot esmu radījusi kubu sēriju savam topošajam i-veikalam!

Analizējot atsauksmes, balstoties uz pašas un kubu īpašnieku pieredzi, mācoties no kļūdām un tiecoties uz vienkāršību (jo kā zināms - bērnam jo vienkāršākas rotaļlietas, jo labāk), esmu nonākusi pie apmēram 10 veidu kubiem! Ikdienā veikala virtuālajos plauktos paredzēts sasēdināt Dabas, Puķu, Auto, Jūras, Džungļu, Meža kubus, bet sezonām mainoties papildināt klāstu ar Ziemas, Vasaras, Rudens, Pavasara un citiem tematiskajiem kubiem! Ei, un protams allažiņ domājams turēt pa ķērienam arī pāris kubus 3-4-5gadniekiem - nu tos ar tām šņorītēm, jostiņām un citām vērtīgām lietiņām, kuras palīdzēs mazajiem pirksteļiem apgūt ikdienai nepieciešamas prasmes!

Esmu patīkami satraukta pirms lielā darba, kas mani gaida - jāuztapina taču pa vienam kubam no katra eksemplāra, lai uz Ziem`ssvētkiem varētu iepriecināt mazos rotaļniekus! Darbiņš solās būt pamatīgs, tāpēc piebilde:

visiem kas jau tagad noskatījuši kādu no blogā esošajiem kubiem, vai perina ideju pavisam jaunam kubam manā izpildījumā - jums ir iespēja pieteikt pasūtījumus līdz 15tajam oktobrim!

Jo pēčāk Mammas rokas ar pilnu atdevi nodosies i-veikala darbu darināšanai, trīs jubilejām novembrī un galu galā - mazo razbainieku skološanai!:)





Aiziet, dabā kopā ar mazo Grētu!!!

Read more...

Ardievas bērnudārzam.

Patiesībā ar tik daudziem esmu par šo lietu runājusi, ka šķiet visi jau visu zina, bet ja tā padomā - ierakstīt blogā, ka sākam iet dārziņā un neierakstīt, ka pagaidām beidzam to darīt būtu blognekorekti! :D

Tāpēc īss apcerējums arī šeit - emuārā.

Par iemesliem, kāpēc sākām bērnus vest uz dārziņu, rakstīju šeit. 


Bet no šodienas atkal sākam skoloties mājās.

Kāpēc? 
Lūk kāpēc...

Jo mājās DRĪKST spēlēties ar plastilīnu vēl pirms brokastīm... DRĪKST ņemt visas krāsas uzreiz, sajaukt tās savā starpā arī DRĪKST un DRĪKST pat griezt plastilīnu ar īstu nazi!


DRĪKST pēctam nomazgāt plastilīna sašmucēto galdu...




DRĪKST piedalīties savas maltītes organizēšanā! DRĪKST un VAJAG palīdzēt tētim samalt gaļu, lai mamma pusdienās var uzcept kotletes...



DRĪKST maltītē saņemt to, kas garšo! Arī skābus kāpostus! Arī jogurtu un pārslas - galvenais, lai vēders pilns = noskaņojums labs!




Drīkst skatīties multfilmas, kamēr mamma strādā!
(Un par brīnumu, ja tik pieķeras darbam, tad paveikt var ļoti daudz!)

DRĪKST iet laukā, kad ir vēlēšanās un, ja ir vēlēšanās iet pastaigāties, tad, ņemot par gidu mammu, arī drīkst! Pastaigas ilgumu nosaka nevis ēdienreizes laiks vai citi ierobežojumi, bet pašu ekpedīcijas dalībnieku diktēts ritms!

Jo NEdrīkst taču neapstāties pie sēnītēm, strautiņa...



Drīkst iet tieši tik lēnu kā gliemeži, ja jau reiz aiz sevis tiek atstātas "gliemežu pēdas":)




DRĪKST ienirt lapu kaudzē, lai iznirtu no tās ar netīrām biksēm, bet pilnām saujām munīcijas īstam lapu salūtam!


Drīkst piekust un atpūsties - kā nekā darbiņš padarīts - rukšiem groziņš zīļu sagādāts!




DRĪKST pārģērpties kad un par ko vēlas! Tas taču ir tik forši!


____________________________________________________________________________________

Un tagad lasāmviela...

Pirmajam "skolas" mēnesim noslēdzoties, sarīkojām ģimenes sapulci, lai pēc secinājumu kopuma nolemtu tomēr bērnus uz bērnudārzu nevest.


Jo... Niklāvam "skolā" iešana nepatika tik ļoti, ka jau iepriekšējā vakarā gulēt iedams viņš lūdzās lai no rīta nemodinu viņu uz skolu. Protams ar šādiem pašiem vārdiem viņš modās un vēl vairāk - lūdza, lai es nekāpju ārā no gultas, jo viņš negrib uz skolu. Viņš raudulīgā balstiņā ik rītu man skaidroja, ka esot jau paspēlējies ar klučiem un ar draugiem un ar mašīnām (apmēram - mam`, es taču jau izdarīju visu, ko tur varēju :D) un vairāk negribot uz turieni...
Aizvests uz skolu viņš lūdzās, lai ar viņu apiet apkārt skolai (vilcināja iekšā iešanas laiku) un katru rītu pastaigas aplis kļuva arvien lielāks un tuvošanās skolas durvīm arvien dramatiskāka un lēnāka.
Ievests bērnudārzā viņš sāka histēriski raudāt (tikai pāris rītus no visa šī mēneša viņš atvadījās no manis normāli ) un audzinātāja bija spiesta pieslēgt durvis, lai viņš man neskrietu līdzi. Tā viņš tur palika, aiz padusēm pieturēts pie aizslēgto durvju stikla pielipis - kā trakonama pacients...
Kad atbraucu viņam pakaļ, viņš man neizpratnē allaž vaicāja, kāpēc es viņu atstāju - viņš taču esot raudājis un es esot viņa draugs! Skarbi...

Čika turpretī, uz brāļa pārdzīvojumiem īpaši neskatījās un ļoti labi iejutās bērnudārza vidē! No rītiem likās neizprotam brālīša vēlmi pēc lielā pastaigu apļa, pati allažiņ piečāpoja pie sava skapīša, pati noģērbās un auklītes paaicināta priecīga iespurdza pie pārējiem!

Tātad mūsu sākotnējais plāns - nodrošināt Niklāvam socializēšanos, kas nepieciešama viņa attīstībai drusku nogāja greizi! Tā vietā puika pamazām pārvērtās par nervu kamolu.
Arī audzīte secināja, ka Niklāvs vēl nav gatavs izspurgt no savas ierastās vides, lai ietu uz dārziņu kā uz ikdienas pasākumu. Un, tā kā Niklāva zināšanas un prasmes "atbilst" viņa vecumam (tātad mājās mums izdevies apgūt visu, kas nepieciešams) nolēmām nevest bērnu uz b/d ar varu, bet mēģināt atkārtot iepazīstināšanu ar "skolas gaitām" vēlāk.

Kaut gan... Lūk kam es no sirds ticu...

* Ja bērns saka, ka uz bērnudārzu iet nevēlas, tad tam ir iemesls! Acīmredzot atrašanās bērnudārzā bērnam neliekas interesanta/aizraujoša/viegla/patīkama/pieņemama/citi varianti, un es taču nevaru nerespektēt savu bērnu! Jo mūsu brīvība taču slēpjas nevis tajā, ka varam darīt visu, ko gribam, bet varam nedarīt to, ko negribam /teicienam ir autors, kuru tagad uzreiz neatminos/!

*Atstāt bērnu raudam un "ātri atvadīties" man šķiet nepareizi ilgtermiņā - ko  šāda rīcība māca bērnam? ...

* Bērnam ir jāapgūst Pasaule rotaļājoties! Un sev pieņemamā ritmā un laikā!

* Bērnam ir jāuzturas svaigā gaisā !!!!!!!!!!!!!!!!
Apziņa, ka kaut kur ir arī tādi dārziņi, vēl vairāk nostiprina manī pārliecību, ka "dārziņš parastais" ir tikai vieta, kur atstāt bērnu, lai viņš pa dienu būtu fiziski drošībā, kamēr mammai ar tēti nav citas izejas kā doties pelnīt ģimenei iztiku (un to, kas slēpjas zem vārda "iztika", es negrasos iztirzāt...)
* Es Pati, tikai 25 gadu vecumā atklājot savu dvēseles nodarbošanos un sapņu darbu, esmu lielisks piemērs tam, ka nemērķtiecīga izglītības sistēma attālina cilvēku no viņa paša! Nu tiešām! Bērnībā es skaidri zināju, kas man patīk un padodas, bet beidzot 12. klasi, jutos kā no inkubatora iznākusi!!! Man vajadzēja ~ 6 gadus, lai pārdomu, sevis izzināšanas un, galu galā, bērna piedzimšanas rezultātā atkal nonāktu pie tā kas man patīk un padodas!
______________________________________________________________________________

Taču no dārziņa neatvadāmies pavisam! Jau šo ceturtdien, ja vien Niklāvs jau būs vesels, dosimies uz Miķeļdienas pasākumu! Ar audzīti sarunājām, ka brauksim un piedalīsimies visos pasākumos! Tāpat ļoti priecājos par audzītes ieteikumu vest bērnus uz dārziņu, ja neesot kur atstāt, bet ikurāt kas svarīgs darāms! Super!

Gaišu dienu! Es eju rūpēties par savu slimnieciņu!







Read more...

Ballējās bērni, ballējos es...

Labrīt pirmdienā! Ražena darba nedēļa priekšā? Vai nedēļas nogalē jums izdevās uzkrāt spēkus jaunam darba cēlienam? Jo man tās nedēļas nogales tomēr pa īsu un tā vien liekas, ka, neskatoties uz šķietami pozitīvo pašsuģestiju, mans organisms tomēr vēl tikai adaptējas jaunajā "aizvien mazāk saules un tā līdz pat pavasarim" režīmā... Jo saule taču man deva tāāāāādu enerģiju....

Taču, kā gan lai ieslinkojos un gaužos, ja pasūtījumi gaida un visam pa vidu vēl pašas sapnis beidzot uz Ziem`ssvētkiem atvērt to sadaļu "Veikaliņš"! Jo katrs bērns taču ziemas Saulgriežos pelnījis no tā vīra sarkanajā mētelī saņemt dāvanā "Mammas roku" rotaļlietu! :D Bet tas viss vēl priekšā.. 

Bet aiz muguras...

Dāvanas gatavošana... Šūšana. Saiņošana uz skapja atrastā papīrā, par kura esamību jau biju paspējusi piemirst. Sašņorēšana ar virvi, jo nekā cita virtuvē neatradu un laika bija tieši tik maz, cik parasti pēdējā brīdī. Un, kartiņas rakstīšana pēc tam, kad šķita, ka kartiņas nav un tad tomēr atcerējos, ka ir gan un vēl kāda!!! Paldies, Kristīne!



Brauciens uz viesu māju. Jubilāra sumināšana! Garšīgāko našķu baudīšana! Radošas aktivitātes un ziepju burbuļi!


Aizmigšana bez iepriekšēja brīdinājuma, liekot gulēt Čiku...
Toties pamošanās tieši tik laicīgi, lai priecātos par saules stariem, kas modušies kopā ar mani!




Nokausēts jubilārs (jaunajos muklukos ;) ) un paši sevi nokausējoši ciemiņi...



Atvadīšanās un "līdz vēlākam" solījumi... No kreisās - Es, Māsa, Mamma, Brālis, brāļa Lelde... Tik daudz tik ļoti kopā tik reti...



Nu, jā, vismaz no atmiņām, ja ne no saules, nāksies enerģiju smelties! Vēl tikai vienu kafiju un pie darbiem!

Read more...

"Padomju ikdienas dizains" - izstāde tādiem kā man!

Jau minēju vienā no iepriekšējiem rakstiem, ka Rīgas brauciena (varu iedomāties, cik jocīgi tas izklausās cilvēkiem, kas ikdienā uzturas Rīgā :D) ietvaros apmeklējām izstādi "Padomju ikdienas dizains" Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā!




Nu sajūta bija kā ierodoties Mārtiņa mammas bēniņos pirmo reizi (tieši tur sakņojas mani stingrākie PSRS laiku sadzīves priekšmetu mīlēšanas iedīgļi)! :D Vai piemēram kā toreiz, kad spēru soli pāri Jelgavas dzīvokļa slieksnim!!! Ak... Tāda sajūta man bija arī šinī muzejā!


Nu tāāāāādas atmiņas! Vai atcerieties šos iepakojumus? Uzreiz prātā nāk vienistabas dzīvoklīša vannasistaba, kurā ar māsu allaž tikā kopā vannā liktas un tad no sirds berzāmies ar "Dzintariņa" ziepēm, tīrījām zobus ar tāda paša nosaukuma zobu pastu un stundām spēlējāmies ar "Krja Krja" šampūna radītajām putām matu ērkulī!...:)






Vai šinī bildē -  mūždien karstais un rokas apsvilināt kārais "čaiņiks" vecmammas mājās... No tāda pildīta ne viena vien krūzīte kafijas agrajos skolas rītos (nenosakāmu iemeslu dēļ maniem senčiem ir licies, ka 10 gadīgai meitenei ik rītu baudīt kafiju ir normāla lieta :) )...
Un tas putukrējuma kūlējs man vēl tagad Zaubes mežiņā atvilktnē iedomu put`krējumu kulsta! :D
Un duršlāgs! Par tipiskajām PSRS laiku karotiņām nerunājot - man šķiet, ka katrā mājā vēl pa vienai iraid!



Un tad vēl bonbondziņas un citi našķi! Nu šie konkrētie iepakojumi manas acis iepriekš vēl nebija sastapuši, bet bija izstādes stendā viens plaukts (nav nobildējies) ar tipiskām manas bērnības asortu kastēm un zefīrkastēm :) Eh...


Nu, jā... Gaļasmašīnītes... Ar tādām bērnībā ne tikai gaļu malām, bet, izmantojot speciālu uzgali no PET pudeles (laikam jau vēlā bērnībā :D), pildījām desas... Un ar citu uzgali/ripu, spiedām smilšu cepumus laukā! ...
Runājot par suluspiedi un virtuves kombainu... Uh... Brangie agregāti :D Mārtiņš mani vēl pagāšgad spieda ar "Žuravinku" sulu brūvēt!


Pudeļu etiķetes! Kurš gan nekrāja limonādes un aliņu etiķetes?! :D


Puišeļi šito noteikti pārzinās labāk... Mopēds man asociējas ar manu pirmo mīlestību Liepā vasarā pie vecmāmiņas. :) Bet tas mokiks Mini ir tik stilīgs!!!!!


Un te - puiku sapnis. Ko tur liegties - arī mans!


Jums jau apnīk? Nu pag, nu tikai mazliet vēl! Karstie ruļļi, loksķēres, matu laka Sandra - manas mammas arsenāls!




Nu bet tas viss jāredz! Daudz kas taču tāpat palika aiz tumšajiem, graudainajiem, dzeltenajiem kadriem! :)

Sagatavojieties noelsties, smaidīt un smīnēt, atcerēties un runāt par atmiņām - šajā izstādē čalo visi! :)



Izstāde būs skatāma līdz 23. oktobrim! 
Es, protams, iesaku aiziet!



Read more...