Valdorfpedagoģija un krāsas.

 Krītiņi, zīmuļi, flomasteri, ūdenskrāsas? Mūsmājās ir tas viss un vēl vairāk. Ko labāk izvēlēties, darbojoties ar mazajiem?  Mēģināsim pamazām kopā nonākt pie bērnam draudzīga viedokļa!

Vācot informāciju par šo tēmu, uzgāju žurnālistes Guntas Šenbergas rakstu, kurā, manuprāt, ļoti kompakti un saprotami aprakstītas ar zīmēšanu saistītās lietas Valdorfpedagoģijā.Tātad zemāk būs izvilkumi no šī raksta, kas papildināti ar manis lasīto Valdorfpedagoģijas grāmatā un Valdorfpedagoģes Ilzes Vāceres teikto, kā arī bildēm no tīmekļa plašumiem.

Kā jau augstāk minēju, veidojot šo rakstu, konsultējos ar bloga "Krāsu pēdas" autori Ilzi Vāceri.
Ilze Valdorfskolā ( kuras Skandināvijā, ja kas, dēvējot par Rūdolfa Šteinera skolām) nostrādāja 7 gadus. Šobrīd viņas ikdienu pilda darbošanās ar meitiņām.

Pirms iedziļināties Valdorfpedagoģijas skaidrotajā krāsošanas/zīmēšanas tehniskajā pusē, atcerēsimies, ka šī  pedagoģija uzsver bērnu kā ar milzu maigumu apveltītu būtni, kura krāsu pasaulei un lietām apkārt pirmajos svarīgajos 7 attīstības gados jārosina un jāizdveš šis pats maigums.

Tāpat Valdorfiski domājošie uzsver to, ka jebkurām rotaļām un mākslai paredzētām lietām ir jābūt iespējami vienkāršākām = fantāziju rosinošām! Pēc iespējas mazāk priekšmetu un priekšstatu - tāda ir Fantāzijas attīstīšanas formula!

 "Valdorfbērnudārzā bērniem nemāca zīmēt. Taču zīmēt viņiem ļauj." Skaisti Guntas Šenbergas teikumi.
__________________________________________________________________________________________

Krītiņi
  G. Šenberga apraksta novērojumus Valdorfdārziņā: 
" Materiāli - tikai dabiskie! Zīmē ar blokkrītiņiem, glezno ar ūdenskrāsām. Krītiņi izgatavoti no dabiskiem materiāliem - minerāliem un vaska. Tie nekaitēs arī pašiem jaunākajiem zīmētājiem, kas vēl visu grib pagaršot. Jauns blokkrītiņš ir četrstūrains klucītis aptuveni 2.5 x 4x x1 cm. Tas ir piemērots bērna rociņai, kuras pirkstiņi vēl nav tik attīstīti, lai stingri saturētu tievāku rakstāmrīku. Lai uz papīra krītiņš atstātu jelkādas pēdas, ne tikai maza, bet pat liela cilvēka rokai jāpieliek diezgan daudz spēka.
Kas iemanās, ar plato malu var ietonēt bālāku laukumu, ar šauro - iekrāsot košāku, bet ar aso šķautni vai stūrīti - novilkt arī spilgtāku svītru vai iezīmēt punktu. Cik viegli pa papīru slīd lodīšu pildspalva! Turpretī, zīmējot ar blokkrītiņu, jādarbina gan pirkstu sīkā muskulatūra, gan griba. Mazuļi - pat divgadīgie - ir būtnes, kas apveltītas ar milzīgu gribu.Ar tādu krītiņu var zīmēt gadus četrus, līdz pāri paliek mazs kriksis. Pa šo laiku mazais jau ir izaudzis līdz skolai."


Man (Lainei) personīgi vēl pietuvinātāki dabai ( vismaz formas ziņā) un tikpat izaicinoši zīmēšanai liekas Amerikā ražotie sojas krītiņ+oļi! :)


 "Arī ūdenskrāsas, ko lieto Valdorfpedagoģijā, izgatavotas no dabiskajiem materiāliem, un gleznošanai izmanto īstu vāverastes otu." - Gunta Šenberga apraksta vidi Valdorfdārziņā - "Valdorfpedagoģija uzskata, ka pirmajos septiņos astoņos dzīves gados bērnam vēl ļoti nepieciešama maiga un sargājoša vide - kā mammas klēpis. Šis maigums izpaužas arī zīmēšanas papīrā - kā lapas noapaļotie stūrīši. Akvareļpapīrs ir īsts, biezs un labs - pirkts mākslinieku veikalā. Trauks krītiņu glabāšanai - bērza klucītī izgrebta ligzda katrai krāsai. Otu nosusināšanai - arī dabisku audumu lupatiņas vai jūrassūklītis. Lai to visu sagādātu mājās, ir mazliet jāpiepūlas. Taču vecāki, kas to izdarījuši, lai paši mēģinātu šādi darboties kopā ar bērniem atzīst - ir vērts!"
 Ar ūdenskrāsām glezno rīta pusē, kamēr mazie vēl nav noguruši. Kad uz galda ir lapiņa un darbam viss sagatavots, nāk arī paši bērni. Krēsli aiznesti projām, jo īsti gleznotāji stāv kājās, lai visu var pārredzēt. Jāiemācās nomazgāt kājiņas otiņai ūdentiņā, noslaucīt un tad iet ciemos pie krāsiņas, un tad - ar krāsiņu uz lapiņu. Tā ir dzīves kārtība, kas mazajiem jāapgūst.
Darboties ar mazajiem, mums pieaugušajam patiesībā ir ļoti grūti noturēties un nepateikt priekšā: dari tā, tad tev iznāks tas un tas! Ar savu vēlmi palīdzēt un ātrāk iemācīt mēs viņiem noskaužam prieku par pašu atklājumiem..."


Gan zīmēšanai, gan gleznošanai sākumā izmanto tikai trīs pamatkrāsas - zilo, dzelteno un sarkano. Katrai no tām ir divi toņi - siltāks un vēsāks. Vēlāk pieejamas arī jauktās krāsas, taču ne melnā. Arī jaucot pamatkrāsas, var iegūt ļoti tumšu - gandrīz melnu - toni.

Kā īsti ir ar melno krāsu? Var vai nevajag?

 Ilze papildina domu par melno krāsu:
"...ir tā, ka dabā īstenībā nav nemaz tik melnu lietu, kā tas melnais, ko mums piedāvā zīmuļu vai krītu kastīte....ir nokrāsas... (melnais vienmēr ir ar kādu toni un šo melno var iegūt sajaucoties visām citām krāsām, kas ir mūsu rīcībā)..tāpēc mazajiem tiek piedāvāta šī it kā sarežģītākā iespēja pašiem tikt pie melnās krāsas..tas jau tak notiek darba procesā.."

Un vēl par melno Ilze saka:
"...Melnā krāsa darbos ienāk sākoties pusaudža periodam, t.s., divpadsmit gadu krīzes periods, kad pusaudža uztverē dominē tikai melns vai balts, „jā” vai „nē”, kad nav nekādu starptoņu un kompromisu arī viņa paša jūtu dzīvē..tad top fantastiski darbi."

Un man (Lainei) tomēr (bet neaizmirsīsim, ka es visticamāk esmu mākslinieciski nepareizi audzināta un ar priekšstatiem sabojāta māksliniece) rodas jautājumi/pārdomas/papildinājumi...
Bet kā tad zalktis?
Vaboles?
Melnā vārna?...
Nakts melnums?
Un kā tad ogle? Melna, cik melna var būt!!! Un pastāvējusi jau sen sen pirms Rūdolfa Šteinera un Stockmar krītiņiem! Un ja paskatāmies filosofiski - atrodama dabā, degšanas procesā (vulkāni utml.) iegūta...Pirmie pasaules zīmējumi taču zīmēti ar ogli...

Bet par krāsām un to toņiem - te gan laikam pilnībā piekrītu. Es tikko iedomājos, ka mūsu katra iekšējā valdorfība atklājas Lieldienās - paši zināt, pēc kādiem principiem un priekšstatiem krāsojam olas. Domāju, ka tāds īstens latvietis ir Rūdolfa Šteinera paraugs! :)
Oliņas taču krāsojam ar dabā pieejamām krāsām un materiāliem - toņi varbūt nav izteikti spilgti un vairāk pasteļos, toties dabīgās krāsās un dabīgi iegūti!

Zīmuļi, flomasteri, pildspalvas?

 "Ne parastos, ne krāsu zīmuļus, ne flomāsterus, ne pildspalvas, ne guašu, ne citas necaurspīdīgas, t.s. sedzošās krāsas valdorfbērnudārzos nelieto" - raksta Gunta Šenberga.
Un es drusku mulstu, jo Ilze, savukārt saka:
"Ja varu ieteikt, tad zinu fantastiskus zīmuļus, kas ir viegli rokā noturami, jo liela izmēra un trīsstūra formas un galvenais - nelūst serdenītis, ja tie krīt zemē vairākkārt..tie ir LYRA zīmuļi FERBY un arī GROOVY ir līdzīgi.."


 Ko tu uzzīmēji?

No G. Šenbergas raksta: "Bērnam nevaicā, ko viņš ir uzzīmējis un kur zīmējumā ir viņš pats. Ja vēlas, viņš to pastāsta pats. Katrs bērna zīmējums ir kā viņa spogulis. Ap mazo ir liela pasaule, un viņš pats tajā pasaulē jūtas visur iekšā un arī zīmē plaši. Tas mazam bērnam ir liels darbs - iekļauties lapiņā. Palēnām no haotiskām līnijām pasaule sakārtojas tā, ka augšā ir debesis un lejā ir zāle. Trīsgadnieks priecājas par to, ka viņš visu lapiņu var noklāt ar krāsu. Var redzēt, cik viņš uzmanīgi velk - vienu krāsu un otru. Lielākie glezno to, ko liek un lauj viņu izjūtas, noskaņojums, fantāzija. Kad bērns jau gatavs doties uz skolu, zīmējumā redzamas skaidras, precīzas formas, simetrija. Gleznojot kopā ar bērniem, arī audzinātājas var šo to uzzināt par sevi, piemēram, pamanīt, ka noteiktā gadalaikā atkārtojas krāsas, formas un izjūtas. Mēs redzam, kā bērns kļūst lielāks ārēji. Bet zīmējot viņš parāda to, kas notiek viņa iekšienē. Izcila vācu valdorfpedagoģe Hildegarde Šteina ir veikusi pētījumus, kas atklāj, kā zīmējumos atklājas tas, kas noteik ar bērnu gan fiziski, gan garīgi. Piemēram, tad, kad gatavojas mainīties zobiņi, bildēs parādās visādi asumiņi, spicumiņi - gan māju jumti, gan sētiņas, gan zāģzobaini raksti. Laikā, kad bērns meklē līdzsvaru sevī un apkārtējā pasaulē, zīmējumos parādās pāra elementi. Piemēram, māja un tai katrā pusē - koks. Vai puķe. Vai vienā laivā divi cilvēki - viens tumšs, otrs gaišs, viens priecīgs, otrs bēdīgs vai dusmīgs. Bet mazais saka: tas esmu es! Un tas arī esmu es!" 


Krāsojamās grāmatas?

Ilze - tā kas valdorfpedagoģe - saka: "Krāsojamās grāmatas netiek izmantotas, jo dabā ir krāsu laukumi, kas saskaras un tieši tā arī rodas robežas, nevis no tā, ka kāds atnāk un novelk melnu kontūrlīniju. Vēl – balta lapa un tās aizpildīšana palīdz bērnam atrast sevī līdzsvara sajūtu (ne tikai vestibulārā aprāta līdzsvara sajūtu). Rakstīšana lapā bez līnijām ir pietiekami komplicēts uzdevums, kas palīdz izkopt sevī šo līdzsvara sajūtu, palīdz koncentrēties, palīdz stiprināt gribu ( noderīga lieta, bet ļoti bieži pagalam neizkopta gan lieliem, gan maziem)."

Tātad dabā ir laukumi un nav kontūru - taisnība. Taču, ja reiz krāsojamā grāmata ir pa rokai, tad atcerieties nekādā gadījumā nenorādīt bērnam, ka varde nav lillā, un ka jācenšas nekrāsot pāri malām!

Un nobeigumā skaisti vārdi uz kuriem norāda Ilze:

He, who works with his hands, is a workman. 
He, who works with his hands and his head, is a craftsman. 
He, who works with his hands and his head and his heart, is an artist.

/Francis of Assisi /

Tas, kurš strādā ar savām rokām, ir strādnieks.
Tas, kurš strādā ar savām rokām un savu galvu, ir amatnieks.
Tas, kurš strādā ar savām rokām, savu galvu un savu sirdi, ir mākslinieks.

/Asīzes Francisks/


Read more...

Balts!

Kundziņš bija aizbraucis uz Lietuvu autosporta lūkoties. Un es jau sen gaidīju mirkli, kad viņš izspurgs no mājas ilgāk kā divas dienas, lai varētu pieķerties kādam sen briedinātam darbiņam.
Kad pirmo reizi par to ieminējos Mārtiņam, saņēmu pretī kategorisku NĒ. Bet es taču zinu, ka tas NĒ tikai nezināšanas un kop+ainas neredzēšanas pēc, un "kāpēc čakarēties, ja var arī nečakarēties" pēc...

Tātad Kundziņš prom un mājās tik`mēs ar mazmurkšķīšiem, diena saulaina, cik saulaina vien var būt, noskaņojums fantastiski pacilājošs! Izklausās pēc formulas kalnu gāšanai? Pilnīgi!

Un izrādās, ka, lai tiktu pie pilnīgi citādas virtuves, vajag tieši 2 dienas un 10 latus! :)
Ar noteikumu, ka par šiem 10 latiem jūs nopērkat vienu  bundžu baltas ūdens emulsijas krāsas (laikam tā to sauc:) ), krāsojamo rullīti, otiņu un kastīti krāsas ieliešanai. Konkrēti mūsu virtuvē sienas rotā guļbūvi imitējoši rudi pinotexēti dēļi. Tikai ar trešo reizi izdevās noklāt dēļus līdz vēlamajam tonim. Pirmās divas kārtas noklāju ar rullīti, taču pēdējo ar otiņu - secināju, ka ar rulllīti man nāktos rullēt vismaz piecās kārtās. Un bažas, ka ar otu krāsojot paliks strīpas, izrādījās nepatiesas! :)


Tātad stāsts ir par to, kā saules enerģijas uzlādēta nolēmu izkrāsot baltu virtuvi!!!


 Kāpēc baltu? Tāpēc, ka ne bēšu un ne dzeltenu! Un tāpēc, ka esmu saiedvesmojusies no interjerbildēm no pasaules malu malām un tur šī tendence - krāsot visu mājokli baltā krāsā un izvēlēties balto kā fonu visam sadzīvē notiekošajam - ir jau labu laiku aktuāla! Kamēr Latvijā vairumam manu paziņu baltā šķiet "slimnīcas" krāsa, es ļooooti novērtēju tās optiskās un fotogēniskās īpašības! Nu nav taču noslēpums, ka baltais atstaro gaismu un pastiprina kontrastus arīdzan! Redzēs, kāda būs mana pieredze baltajās telpās - vēl jau līdz pilnīgai laimei mani šķir otra krāsas bundža, lai trešo reizi nokrāsotu patrepi un pieķertos arī otrai virtuves pusei - tai, kurā ir virtuves iekārta.



Pa vidam trīsreiz gatavojot maltītes mazajiem un satraucoties par Niklāva aizvien pieaugošo temperatūru, fonā klausoties "Mazo Stjuartu", nē, precīzāk, fonā klausoties reklāmas un drusciņ "Mazo Stjuartu" (vai tiešām nevajadzētu būt kādam likumīgam reklāmu satura/skaita ierobežojumam bērniem paredzēto pārraižu laikā???????), virtuve pamazām tapa balta! Līdz ar pusnakti pabeidzu otro kārtu...

Pēctam, svētdienas rīta saules un Imogen Heap pavadīta, izsmērēju krāsas bundžu pa sienām līdz galam!


Apņēmības pilna atbrīvoju virtuvi no visa liekā - kastēs sagūla gan rudens jakas (!!!), gan kaudzīte dažādu nevajadzīgu rotaļlietu! Lieko prom uz šķūni, mazāk lieko :D pa plauktiem!






Un pilnu smaidu priecāties par to, cik forši saule mīl balto krāsu un kā virtuve burtiski mirdz! Izgaismojas! Kolosāls gaismas efekts! Gaiša patrepe, tumšas ēnas - beidzot viss kā vajag!




Paklausīju bērnu lūgumam un atstāju pirmajā stāvā dīvānu- tas esot baigi foršais lēkāšanai. Nu ir jau ir foršs... Nenoliegšu :)



Un, ja kāda/s no jums šobrīd plāno remontu, tad variet aizņemties manu šīsdienas saukli : "Baltajam interjerā Būt!"
Lai arī pirmais, ko vakarā pārrodoties mājās tramīgi noteica Mārtiņš bija : "Beib? Tā taču nav īstā baltā krāsa, vaine?" :D:D:D No sērijas - "saki man, ka tu pajokoji"... :D Taču, ieraudzījis manu sejas izteiksmi viņš ātri ķērās pie tādiem papildtekstiem kā "interesanti", "jāpierod", "kur tu ņēmi krāsu", utt. :)
Eh, lai vien sagaida rītu - tad jutīs, kā virtuves sienas palīdz pamosties! :)

Rīt mēģināšu aprakstīt, ko par balto, melno un citām krāsām saka Valdorfpedagoģija! Tiekamies!

Read more...

Siguldas humpalbodes puselpas vilcienā.

 Vēl jau bez maršrutiem - tos sākšu veidot iestājoties siltākam laikam un pamazām mācoties braukt ar riteni :)

Tādad tīri par pēdējās Siguldtūres guvumiem - Lelle, divas lentes, audums un div` ādas jakas čību zolēm, šķipsna mulinē diegu un viens mazmazītiņš body, kuru man tiešām nevajadzēja, bet kurš maksāja 0,40 LVL un tāpēc tika iegādāts - nākotnei! :D Tāds ir kopsavilkums.
Un te bildītes..

Audums 0,50LVL/ gb



Lelle 2LVL - tāpēc, ka bez viena pirksta.Bet kurš gan nemīl kādu tikai dēļ tā, ka tam nav pirksta?... Iepirkta šī daiļava veikaliņā pretim Siguldas autoostai. Leļļu tur esot daudz un bieži. Brauc tās no Vāczemes un izpērkot tās zibenīgi. Šo vietiņu esot iemīlējuši kolekcionāri, ja tic uz vārda pārdevējai.Cenas dažādas.


Lentes - super atradums -mežģīne 0,50LVL, lentes rullis 1 LVL




Mulinē - iepakojumā ar shēmu un shēmai atbilstošiem toņiem = 0,70 LVL
Neesmu krustiņdūrēja, tāpēc shēma mani neinteresēja, taču iespēja iegādāties dažādo toņu mulinē kušķi par 0,70 LVL - tas gan likā tā vērts!
Un te mazais body, par kuru runāju - nezinu, kam man tas, taču zinu noteikti - NODERĒS! :D


Centīšos rītdienas laikā apkopot Valdorfrakstiņu par krītiņiem!
Tiekamies!

Read more...

Zaubē. Dzīvot no malas.

Papildināts!!! 26.01.2012.

Drusku ironiski un smieklīgi - izrādās, ka vakar vai aizvakar aiztūnētas abas zemāk minētās bedres un no vecajiem stabiem arī ne vēsts! :D:D:D Telepātija!
 Vēl atlicis tik vien kā prieks par lāstekām!
______________________________________________________________________________


Mīļākais paldies, pirmkārt, par sirsnīgajiem un tiešām iedvesmojošajiem komentāriem pie iepriekšējā raksta! Patiešām - divi gadi šeit ar jums bijuši tik piesātināti un dažāda kalibra notikumiem bagāti, ka šķiet pagājis vesels blogmūžs!

Un, ja jau reiz aizrunājos par laika skrējienu, brīžiem ieplestām acīm aptveru, ka pagājuši jau teju pieci gadi, kopš mitināmies Zaubes mežiņā! 

Lai arī šeit dzīvojam kopš piedzima Niklāvs, nekad neesmu uzskatījusi šīs par savām mājām. Tikai par pagaidu mītni, kamēr Kundziņš šeit strādā. Visādi citādi - mana sirds un dvēsele uz mūžu pieder Piebalgas pakalniem un tur plānojam gan bērnus skolā laist, gan katrs savu darbošanos izvērst.
Tātad esam šeit - Zaubē - ciemiņi. Pagājuši pieci gadi, un viss, kas mani saista ar Zaubes ciemu ir pasta nodaļa, bērnudārzs un veikals! :) Nav jau arī tik vienkārši. Dzīvojam interesantā vietā: Mūsu mājas AKA Zaubes mežiņš atrodas 12km no Zaubes centra un 18 km no Ērgļiem. Tāpēc braukt sanāk uz abām pusēm. Draugi nolasījušies Ērgļos, stratēģiski svarīgākās vietas Zaubē.  Bet pati ikdiena visai bieži rit pilnīgi neatkarīgi no abām šīm vietām, tāpēc visus šos piecus gadus pilnīgi noteikti varu teikt, ka sanāk būt it kā no malas... 

Šodien, kad kārtējo reizi pazuda elektrības padeve, nospriedu ierakstīt pārdomu rakstu par manu nu jau ikdienu. Par tiem 12 km, kurus apmēram 3-4 dienas nedēļā mēroju turp atpakaļ x2 uz Zaubi.

Beidzot ir ziema. Kamēr citiem tas ir prieks, mums tas ir "prieks" tikmēr, kamēr nav jākustas ārā no mājas. Taču jākustas ir - veikals pie mājas neaug, tāpat kā visas iepriekš minētās svarīgās ēkas. 

Katrs rīts sākas kā laimes spēle - būs iztīrīts ceļš gar mūsmājām, vai nāksies sliedes teju 2ajā ātrumā 5 km garumā iebraukt pašai?... Pārējie 7 km jau iet kā pa diedziņu! Ceļš līdz bijušajam pagastvecim nošķūrēts teju vienmēr :).

Bet, par slikti šķūrēto/vispār nešķūrēto/labi izšķūrēto ceļu jau pēc pirmajiem 50 mērotajiem metriem liek piemirst miiilzu bedre, kas šķērso visu brauktuvi! Ja paveicas tikt tai pāri, tad viss pārējais jau šķiet kā Dieva dāvana! Ineses ģimenei nepaveicās. Reiz, vizinot bērnus mājup no dārziņa, sastapu viņu auto tieši šinī bedrē - redz` - tā Zaubes ceļos gadās (oliņ, boliņ )... To bedri taču varētu atrisināt nieka traktorkauss grants! Bet varbūt tā tik mana - sievietes - domāšana?...

Līdzīga bedre ir ir pie pašas Zaubes zīmes - tās apbraukšana liek izvērtēt autovadītāju kreativitāti 100 % - es pati labākā risinājuma meklējumos esmu šķērsojusi šo joslu apmēram 5 dažādās vietās - nevienā no tām nav iespējams izbraukt, nepakutinot mašīnai vēderu. Taču, ja ir izdevies šķērsot arī šo bedri bez domām par tuvākā autoservisa telefona numuru, tad kā mierinājuma un prieka deva tiek pasniegts Uzjautrinošais Staba gals:


Jocīgi, ka tas tur tā iekāries un vadi joprojām vietā - ir dzirdēti nostāsti, ka mūsu ceļa posmā  kādreiz nakts laikā vadi notīrīti pa tīro. Cēls metāls, kā nekā...

Un, kad jau tikts līdz dārziņam tad cits eye candy (acu prieks, pieņemsim)! Šis atgādina man manu bērnību. Toreiz tas likā bezgala skaisti! Tāpat kā tagad, starp citu, :) taču lielam cilvēkam liek aizdomāties par milzu centieniem piekurināt Zaubes pagastu. Burtiski.




Ir jau man vēl sakāmā bez gala - par :
* baznīcu Zaubes ceļa malā, no kuras šobrīd vairs skumjas drupas palikušas
* zelta jaunatni, kuras lielākais prieks ir "pagriezt saulītes" stāvlaukumā pagasta centrā (arī ziemā). Arī tad, kad pretim brauc meitene ar diviem bērniem mašīnā...
* ar sētu neapjozto bērnudārza rotaļlaukumu, kurš mierīgi var kalpot gan kā jauniešu nakts uzdzīves vieta, gan klaiņojošu suņu/ kaķu tualete. Un pirms pāris dienām redzēju pavisam netālu no bērnudārza četrus bariņā apvienojušos suņus...

Taču viennozīmīgi - manos spēkos ir nedzīvot "no malas". Nerunāt, bet darīt. Vai varbūt runāt īstajiem cilvēkiem. :)

Lai jums skaista un labām domām rotāta diena!

Read more...

Blogam divi gadi! Jau staigā, bet skriet vēl jāmācās!

Sākumā nevarēju izvēlēties, par ko lai stāstu -
par Siguldas humpalatradumiem, 
PSRS dāvanu kaudzēm, 
Niklāva zīmējumiem, 
Zaubes ainiņām pa ceļam uz bērnudārzu vai 
Valdorfpedagoģijas krītiņrakstu!

Kamēr lauzīju galvu, atcerējos, ka pavisam nemanāmi, bet skaidri, kā es te sēžu, apritējuši divi gadi blogpasaulē!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!



21. janvāris - diena, kad manai māsai vārds kalendārā ierakstīts ir arī diena, kad pirmo reizi veicu biklos "U, Ū!" virtuālajā pasaulē!



Apruņojusies ar dažiem desmitiem rokdarbbilžu, milzu bagāžu caurskatītu ārzemju blogu un mērķi pamatīgi papildināt Latvijas gūglotēku = padalīties sev zināmajā ar man līdzīgajām, iesveicinājos blogpasaulē! 




Niklāvs diendusā, Čika pie krūts, ideju pilna galva- tāds bija tipisks blogieraksta mirklis toreiz pirms diviem gadiem!

Bērni guļ, dienas darbi apdarīti, uz e-pastiem atbildēts, kārtējie pasūtījumi uzsākuši ceļu pie rotaļniekiem, pulkstenis ap pusnakti  = laiks blogierakstam - tā tas notiek šodien!!! :)


Pa šo laiku paaugušies ne tikai mani mazie, bet arī es pati. Paaugušās manas prasmes un prasības pašai pret sevi. Noslāņojušās prioritātes, pieredzes somā savākts milzumdaudz labu atziņu un rīcību.  Katra neizdošanās kalpojusi kā viela pārdomām, katra izdošanās - kā pakāpiens augstāk pretim manam sapnim:
sēdēt reiz burvīgā sapņu mājas pagalmā un ar citām 50gadīgām draudzenēm, malkojot labu vīnu, priecāties par darba gados padarīto un vēl gaidāmajiem darbiem! :D:D:D





Pirmo bloggadu negaidīti pavadīja publicitāte. Liktenīgi. Jo līdz rakstiem žurnālos pa dažādiem ceļiem mani aizveda mani darbi!

Otrais gads vairāk iezīmējas ar notikumiem:
hobijs pārtapis par SIA, 
sarīkota blogdraugu tikšanās ( un paldies Dievam satikšanās vēlme pēc tās neapstājās :D)
piedalījos gadatirgū - tas man bija kas jauns un bezgala interesants
nopirkta spoguļkamer` - nu cik tad es varēju par to skanēt!!!
mūsu lolojumi sākuši apmeklēt bērnudārzu!

un atziņām:
1) manā varā ir izvēlēties cilvēkus man līdzās
2) iemācīties atzīt savas kļūdas, nenozīmē būt gudram -patiešām gudri ir šīs kļūdas arī izlabot!
3) nekas nenotiek nejauši, neviens netiek satikts nejauši - NEJAUŠĪBA nepastāv!
4) pasaule ir tik atvērta, cik atvērts esi pats! Neviens nedzirdēs, ja nerunāsi!
5) katram sapnim ir sākums!

Mans sākums:

Virzībā... :)

Un vai gan es neesmu viena laimīga blogere, ja tā čubinoties Zaubes mežiņā esmu tikusi pie:
veseliem 398 lasītājiem!!!!Paldies, paldies, paldies!
jauniem draugiem - nu tādiem, kuru numurus noteikti saglabāt telefonā :) Paldies, vislielākais!
uzticama un aizvien pieaugoša Mammas roku darbiņu cienītāju loka - zemu noliecos un tencinu!
veselas kaudzes audumu radošajām izpausmēm - Paldies visiem, kas mani apdāvinājuši! MILZU paldies!
veseliem trim mašīnbagāžniekiem PSRS laiku relikviju ( topošajam muzejam un ne tikai) - šis vēl tikai sekos jūsu kārajām acīm, taču nespēju nepateikties jau tagad, jo brīžiem tomēr pārņem sajūta - par ko man tik labi cilvēki ceļā? :D




 Joprojām plānoju savas radoši-reciklējoši-vienkāršos rokdarbus apkopot grāmatiņā - ceru to panākt nākamā blogošanas gada laikā un vēl ļotāk (paldies par pārāko pakāpi, Kristīne) ceru, ka liktenis cer to pašu!
Un vēl ceru, ka arī liktenis mani redz kā piecu burvīgu bērneļu mammu! :D

Skaistu jums dienu un tiekamies sarunās par visu sākumā minēto!



Read more...

Ir jākrāso! Īstās krāsas ir jāmeklē!

Citāts no dziesmas "Tikai tā". Tematika - krāsošana. Krītiņkrāsošana - tā, ko Valdorfā ne visai atzīst ( par to atsevišķi drīzumā), taču Maniem bērniem šonedēļ aktuāla!

Viss sākās ar grāmatu. Krāsojamo. Atcerieties, kā atklāju sev Lindas Kukares-Aldersones krāsojamās grāmatas? Toreiz biju apņēmības pilna izpirkt pastus :), jo tajos šīs grāmatiņas bija teju par baltu velti, ja salīdzina ar citām tirdzniecības vietām. Tā nu izdevās man iegūt grāmatiņas: "Par ko kļūt" un "Kustoņi runā". Pēdējā mūsmājās šonedēļ ir TOPā, lai neteiktu vairāk!

Nu visupirms - man pašai milzu lepnums par atskārsmi, ka daudz ekonomiskāk ( lasīt "ilgāk ejošāk, vairākkārtīgāk") ir nevis dot krāsot mazajiem pa taisno grāmatā, bet kopēt zīmējumus! Zinu, zinu - vairums jau piedzimst ar šādu atskārsmi šūpulī, bet es pie tādas nonācu pagāšnedēļ un esmu par sevi bezgala lepna ;)! :D

Tā nu mēs kopējam. Daudz! Labi, ka toreiz dabūju savā īpašumā ar kārtridžiem uztarotu HP printeri - ir iemesls NEsatraukties par tintes patēriņu :D:D:D
Un nemaz nezinu, kas mazajiem patīk vairāk - tā krāsošana vai printera pogu spaidīšana kopējot :) . Nav pat svarīgi - galvenais, ka top māksla! :D






Nu riktīga blogdraugu bilde sanāk: 
Hp printeris
Lindas Kukares- Aldersones grāmata
Kristīnes Jakadelas blogs datorekrānā!


Neviens par reklāmu man šobrīd nemaksā, ticiet :D


Atpakaļ pie krāsošanas! Vienu un to pašu dzīvniekui, izrādās, vienādi nokrāsot nav iespējams! Tātad - variantu tik, cik pirkstu nospiedumu! Turklāt, kas nav mazsvarīgi - katram māksliniekam savs rokraksts un savi mīļākie dzīvnieki! Kamēr Niklāvs ciklējas uz pūcēm, Emīlija labprātāk izvēlas mājdzīvniekus. MājdzīvniecIŅUS! Deminutīvu Princese!

Emīlijas darbi:


Niklāva darbi (pirms divām nedēļām viņš sāka parakstīt savus darbus - sākumā tā drusku, kautrīgi, pēčāk tā, ka paraksts svarīgāks par pašu darbu! :D ):


Un viņš atklājis kā padarīt pūci dusmīgu!


Un viņš iniciē interesantas idejas, piemēram, visiem ģimenes locekļiem izkrāsot pūces!


Bet šo es pat neņemos skaidrot...


Lai arī apzinos, ka vidējam blogam lasītājam kādas mammas sajūsmas elsieni par pašas bērna zīmējumiem visticamāk neizraisa nekādas emocijas :), tomēr pavisam drīz grasos kādā no rakstiem apkopot Niklāva zīmējumus, kas tapuši jaunajā gadā. Par prieku tai saujiņai ( radi, draugi ), kam tas interesē! :)

Priecīgu nedēļas nogali draugi!

Read more...