Pēc ikmēneša žurnāliem spriežu, cik ātri paiet laiks! Likās, ka tikko vēl rokās turēju oktobra "Mans Mazais", bet nepaspēju vēl izlasīt visus atzīmētos rakstus, kad veikalu žurnālplauktos jau iegūlis novembris! :)
Šī mēneša "Manā Mazajā" ar interesi izlasīju rakstu par vakcīnām. Godīgi sakot, mani pamtīgi aizkaitināja profesores Gropes nostāja, ka "...vecākiem nav tādas izglītības, lai pieņemtu lēmumu, kuras piecas slimības potēt un kurā vecumā..."! Jā, izglītības medicīnas jomā mums iespējams nav, taču ir viena ovāla bumba uz galvas, kurā notiek dažādi ar domāšanu saistīti procesi, ja kas! Mēs piedzīvojam, vērojam, uzzinām, salīdzinām, vērtējam un galu galā izdarām mūsu izvēles! Rakstā gan man patika tas, ka beidzot pēc sešiem gadiem vecākbūšanā uzzināju kam un kāda pote ir paredzēta un kāpēc tieši tad, kad tā ir. Ļoti forši, ka vismaz žurnālā to var izlasīt, jo ģimenes ārsti pārāk nenopūlas ar skaidrošanas darbiem...
Bet pilnīgi un galīgi pret potēm es neesmu. Drīzāk esmu "team vaccination" kā "team anti-vacciation"...
Tiem, kas prot angļu mēli lūk viens no apkopojumrakstiem, ko der palasīt šajā sakarā. Tīri viedokļa veidošanai.
Es bieži domāju par to, kā risinātu vakcinēšanas jautājumu ar trešo bērnu. Prātoju, ka censtos pirmajā pusgadā nevakcinēt (pie noteikuma, ka neizejam tālāk par 100m ārā no mājas.:)) Tīšām neesmu lasījusi nevienu no radikālajiem pretpošu rakstiem -manuprāt tie ir tikpat kaislīgi un kategoriski kā tie, kas Par potēm, bet mana pieredze gan ar Niklāvu, gan Emīliju liek man aizdomāties, ka vakcinēšanās pirmajā dzīves pusgadā mazajiem iespējams izraisa virkni alerģisku reakciju. Es droši vien censtos mazo agrīni nevakcinēt kaut vai lai pārbaudītu, vai nekļūdos.
Joprojām gan neredzu (un neizlasīju) pamatojumu vakcinēšanai pret vējbakām... Bet ticu, ka ir mammas, kas zināmu iemeslu dēļ tomēr pat nepieļauj iespēju bērnu pret šo kaiti nevakcinēt. Līdzīgi kā es izvēlējos vakcinēt Emīliju pret Rotavīrusu, jo Niklāvs gadiņa vecumā šīs slimības laikā iegūlās slimnīcā. Kad piedzima Emīlija, vēl pirmajās dienās slimnīcā man daktere pastāstīja, ka reanimācijā todien ievests 4 mēnešus vecs mazulis ar Rotavīrusu un es to uztvēru kā zīmi tam, ka man savu bērniņu pret šo slimību jāvakcinē. Rezultātā abiem maniem bērniem vajadzētu būt imunitātei pret Rotavīrusu. Viens to ieguvis dabīgi, otrs mākslīgi. Kā darītu ar trešo bērnu?... Nezinu. Domātu. Lasītu. Svērtu. Bet neatstāj sajūta, ka par farmācijas tirgus aizkulisēm mēs -parastie mirstīgie- zinām tikai aisberga galiņu... Katrreiz, kad izdzirdu par kārtējo poti, iedomājos, kā kaut kur debesskrāpja 78. stāvā savākušies onkuļi smalkos uzvalkos paraksta rūpīgi izstrādātus pasaules apčakarēšanas plānus. :) Es draudu izklausīties pēc šizo-mizo, bet es dažreiz patiešām ticu, ka farmācijas kompānijas izstrādā ne tikai vakcīnas, bet arī pašus vīrusus. Tā lūk. Nu tas ir pateikts.
Tieši tikpat ļoti, cik mūsmājās priecājas par grāmatu "Kaka un pavasaris", es priecājos par interviju ar izdevniecības "Liels un mazs" vadītāju Alīsi Nīgali! Tāda sajūta, ka būtu izlasījusi interviju ar sevi pašu! :D Prieks par vēl vienu radniecīgu dvēseli pasaulē. Un attiecīgi, palīdzot vecītim maisiņu pildīt, šodien pasūtināju divas izdevniecības "Liels un mazs" grāmatiņas viņu mājaslapā. Ja paši dodas pakaļ grāmatām, tad, manuprāt, cenas ir ļooooooti draudzīgas! Tā kā pēdējā laikā no bibliotēkas esam ņēmuši "Pingu posta piedzīvojumus", "Ak, skaistā Panama", "Skolotājs Jāps var visu" un atzinuši tās par labām esam, tad ceru, ka arī "Mākoņu grāmata" un "Kā uzburt sniegu" neliks vilties. Personīgi man ir svarīgi, lai lasot grāmatu arī man būtu interesanti, citādi es vienkārši sāku migt ciet jau pirmajos "akordos". :D:D:D Un ilustrācijas! Ak! Tās šīs izdevniecības grāmatām ir izcilas!
***
Visbeidzot raksts par atkarību no datora un telefona. Atrotām piedurknes! :D
Lai arī šī it kā bija "jautājumu-atbilžu" intervija ar psiholoģi, man tomēr palika iespaids, ka šis ir vienas mammas mēģinājums nomierināt savu sirdsapziņu. Un man tas ir tik ļoti saprotami, ja kas. Arī es tā mēdzu darīt. Kad apzinos, ka kaut kur varbūt kaut ko daru ne pārāk pareizi, mēģinu tam atrast attaisnojumus un pozitīvās puses. Kļūst vieglāk, taisnība! :)
Jautājumā par "bērniem un datoriem" uz doto brīdi pasaulē nosodījumu saņem abas puses - gan tie vecāki, kas jau dzemdību nodaļā izmanto i-phone, lai aizmidzinātu savu bērnu pie baltā trokšņa, gan tie (kā es, piemēram), kuri sargā bērnus no planšetēm kā no uguns.
Un te jāmin daži fakti. Mūsu ģimenē datoru izmanto pietiekami daudz: es to izmantoju darbam un kino baudīšanai, Kundziņš ziņu lasīšanai un darbam, bērni bilžu skatīšanai un kino baudīšanai. Nekad neesmu speciāli bērniem mācījusi, kā apieties ar datoru, bet šajā vecumā viņi abi māk aktivizēt mūzikas/filmu klipus, uzlikt pauzes un atsākt darbības, utt. Kopā ar bērniem datorā mēdzam papildināt informāciju par grāmatās lasīto, dzīvē vai TV redzēto. Gūglējam attēlus, kad, piemēram, uzmetušās nezināmas izcelsmes pumpas vai pēkšņi izdzirdēts termins "monster shark". Dators, tātad, manu bērnu dzīvēs ir tikpat sadzīviska lieta kā cepeškrāsns. Vienkārša elektroniska ierīce dzīves komforta uzlabošanai! Darbarīks. Ne izklaides objekts. Un te, man šķiet, arī sākas īstie šķēpu laušanas un mešanas čempionāti: tie PRETinieki un PARinieki jau patiesībā cepas par to "dators/telefons-izklaidētājs" lietu! Man uz šo pagaidām ir strikts viedoklis: gluži kā pieradinām bērnu pie knupīša, tāpat mēs paši pieradinām bērnu pie izklaides telefonā/datorā.
Mana personīgā pieredze pagaidām ir tāda, ka piecgadīgs, sešgadīgs bērns, kura ikdienas redzeslokā nav datorspēlīšu un to spēlētāju, neizjūt nepieciešamību pēc tām. To laiku, ko cits vienaudzis iespējams aizpilda spēlējot kaķa kutināšanas spēlīti telefonā vai mācoties alfabētu datorā, Niklāvs un Emīlija pavada darot to pašu "dzīvajā"! Tieši tik vienkārši!
Zinu, ka pienāks laiks, kad, pēc šajā laikmetā dzīvojošo cilvēku izveidotā meinstrīm diktāta, arī maniem bērniem nāksies vienu daļu savas dzīves dzīvot datorā. Bet gribu, lai līdz tam viņi ir paspējuši uzbūvēt citādus priekštatus par pasaules uzbūvi un lietām, kas tajā svarīgas. Nopietni- iemācīties darboties ar datoru var jebkurā vecumā, tāpēc visi argumenti par konkurētspēju darbatirgū vispār nav pat apspriežami! Daudz grūtāk ir pieaugušam cilvēkam, kurš no bērna kājas pieradis komunicēt virtuāli ( un es neizplūdīšu sīkumos par virtuālās komunikācijas psiholoģiju, ētiku, valodu...) iemācīt pilnvērtīgi sarunāties acīs skatoties.
Un redze! Un elektromagnētiskais lauks! Par to vispār neviens nerunā...
***
Tiktāl par rakstiem, kas šoreiz ne tik daudz ievesmoja un lika lidot, kā raisīja pārdomas... Un tas arī ir ļoti svarīgi! Domāt.
Tikmēr es atkal rotaļājos ar veco, labo kartupeļzīmogu tehniku! Krekliņi Latvijas Māmuļas 95. dzimšanas dienai par godu!
Un te solītās aizkulises jeb "cik gan pudu sāls jāizēd..."
...lai pie medus beidzot tiktu! :)
Šī mēneša "Manā Mazajā" ar interesi izlasīju rakstu par vakcīnām. Godīgi sakot, mani pamtīgi aizkaitināja profesores Gropes nostāja, ka "...vecākiem nav tādas izglītības, lai pieņemtu lēmumu, kuras piecas slimības potēt un kurā vecumā..."! Jā, izglītības medicīnas jomā mums iespējams nav, taču ir viena ovāla bumba uz galvas, kurā notiek dažādi ar domāšanu saistīti procesi, ja kas! Mēs piedzīvojam, vērojam, uzzinām, salīdzinām, vērtējam un galu galā izdarām mūsu izvēles! Rakstā gan man patika tas, ka beidzot pēc sešiem gadiem vecākbūšanā uzzināju kam un kāda pote ir paredzēta un kāpēc tieši tad, kad tā ir. Ļoti forši, ka vismaz žurnālā to var izlasīt, jo ģimenes ārsti pārāk nenopūlas ar skaidrošanas darbiem...
Bet pilnīgi un galīgi pret potēm es neesmu. Drīzāk esmu "team vaccination" kā "team anti-vacciation"...
Tiem, kas prot angļu mēli lūk viens no apkopojumrakstiem, ko der palasīt šajā sakarā. Tīri viedokļa veidošanai.
Es bieži domāju par to, kā risinātu vakcinēšanas jautājumu ar trešo bērnu. Prātoju, ka censtos pirmajā pusgadā nevakcinēt (pie noteikuma, ka neizejam tālāk par 100m ārā no mājas.:)) Tīšām neesmu lasījusi nevienu no radikālajiem pretpošu rakstiem -manuprāt tie ir tikpat kaislīgi un kategoriski kā tie, kas Par potēm, bet mana pieredze gan ar Niklāvu, gan Emīliju liek man aizdomāties, ka vakcinēšanās pirmajā dzīves pusgadā mazajiem iespējams izraisa virkni alerģisku reakciju. Es droši vien censtos mazo agrīni nevakcinēt kaut vai lai pārbaudītu, vai nekļūdos.
Joprojām gan neredzu (un neizlasīju) pamatojumu vakcinēšanai pret vējbakām... Bet ticu, ka ir mammas, kas zināmu iemeslu dēļ tomēr pat nepieļauj iespēju bērnu pret šo kaiti nevakcinēt. Līdzīgi kā es izvēlējos vakcinēt Emīliju pret Rotavīrusu, jo Niklāvs gadiņa vecumā šīs slimības laikā iegūlās slimnīcā. Kad piedzima Emīlija, vēl pirmajās dienās slimnīcā man daktere pastāstīja, ka reanimācijā todien ievests 4 mēnešus vecs mazulis ar Rotavīrusu un es to uztvēru kā zīmi tam, ka man savu bērniņu pret šo slimību jāvakcinē. Rezultātā abiem maniem bērniem vajadzētu būt imunitātei pret Rotavīrusu. Viens to ieguvis dabīgi, otrs mākslīgi. Kā darītu ar trešo bērnu?... Nezinu. Domātu. Lasītu. Svērtu. Bet neatstāj sajūta, ka par farmācijas tirgus aizkulisēm mēs -parastie mirstīgie- zinām tikai aisberga galiņu... Katrreiz, kad izdzirdu par kārtējo poti, iedomājos, kā kaut kur debesskrāpja 78. stāvā savākušies onkuļi smalkos uzvalkos paraksta rūpīgi izstrādātus pasaules apčakarēšanas plānus. :) Es draudu izklausīties pēc šizo-mizo, bet es dažreiz patiešām ticu, ka farmācijas kompānijas izstrādā ne tikai vakcīnas, bet arī pašus vīrusus. Tā lūk. Nu tas ir pateikts.
***
Tieši tikpat ļoti, cik mūsmājās priecājas par grāmatu "Kaka un pavasaris", es priecājos par interviju ar izdevniecības "Liels un mazs" vadītāju Alīsi Nīgali! Tāda sajūta, ka būtu izlasījusi interviju ar sevi pašu! :D Prieks par vēl vienu radniecīgu dvēseli pasaulē. Un attiecīgi, palīdzot vecītim maisiņu pildīt, šodien pasūtināju divas izdevniecības "Liels un mazs" grāmatiņas viņu mājaslapā. Ja paši dodas pakaļ grāmatām, tad, manuprāt, cenas ir ļooooooti draudzīgas! Tā kā pēdējā laikā no bibliotēkas esam ņēmuši "Pingu posta piedzīvojumus", "Ak, skaistā Panama", "Skolotājs Jāps var visu" un atzinuši tās par labām esam, tad ceru, ka arī "Mākoņu grāmata" un "Kā uzburt sniegu" neliks vilties. Personīgi man ir svarīgi, lai lasot grāmatu arī man būtu interesanti, citādi es vienkārši sāku migt ciet jau pirmajos "akordos". :D:D:D Un ilustrācijas! Ak! Tās šīs izdevniecības grāmatām ir izcilas!
***
Visbeidzot raksts par atkarību no datora un telefona. Atrotām piedurknes! :D
Lai arī šī it kā bija "jautājumu-atbilžu" intervija ar psiholoģi, man tomēr palika iespaids, ka šis ir vienas mammas mēģinājums nomierināt savu sirdsapziņu. Un man tas ir tik ļoti saprotami, ja kas. Arī es tā mēdzu darīt. Kad apzinos, ka kaut kur varbūt kaut ko daru ne pārāk pareizi, mēģinu tam atrast attaisnojumus un pozitīvās puses. Kļūst vieglāk, taisnība! :)
Jautājumā par "bērniem un datoriem" uz doto brīdi pasaulē nosodījumu saņem abas puses - gan tie vecāki, kas jau dzemdību nodaļā izmanto i-phone, lai aizmidzinātu savu bērnu pie baltā trokšņa, gan tie (kā es, piemēram), kuri sargā bērnus no planšetēm kā no uguns.
Un te jāmin daži fakti. Mūsu ģimenē datoru izmanto pietiekami daudz: es to izmantoju darbam un kino baudīšanai, Kundziņš ziņu lasīšanai un darbam, bērni bilžu skatīšanai un kino baudīšanai. Nekad neesmu speciāli bērniem mācījusi, kā apieties ar datoru, bet šajā vecumā viņi abi māk aktivizēt mūzikas/filmu klipus, uzlikt pauzes un atsākt darbības, utt. Kopā ar bērniem datorā mēdzam papildināt informāciju par grāmatās lasīto, dzīvē vai TV redzēto. Gūglējam attēlus, kad, piemēram, uzmetušās nezināmas izcelsmes pumpas vai pēkšņi izdzirdēts termins "monster shark". Dators, tātad, manu bērnu dzīvēs ir tikpat sadzīviska lieta kā cepeškrāsns. Vienkārša elektroniska ierīce dzīves komforta uzlabošanai! Darbarīks. Ne izklaides objekts. Un te, man šķiet, arī sākas īstie šķēpu laušanas un mešanas čempionāti: tie PRETinieki un PARinieki jau patiesībā cepas par to "dators/telefons-izklaidētājs" lietu! Man uz šo pagaidām ir strikts viedoklis: gluži kā pieradinām bērnu pie knupīša, tāpat mēs paši pieradinām bērnu pie izklaides telefonā/datorā.
Mana personīgā pieredze pagaidām ir tāda, ka piecgadīgs, sešgadīgs bērns, kura ikdienas redzeslokā nav datorspēlīšu un to spēlētāju, neizjūt nepieciešamību pēc tām. To laiku, ko cits vienaudzis iespējams aizpilda spēlējot kaķa kutināšanas spēlīti telefonā vai mācoties alfabētu datorā, Niklāvs un Emīlija pavada darot to pašu "dzīvajā"! Tieši tik vienkārši!
Zinu, ka pienāks laiks, kad, pēc šajā laikmetā dzīvojošo cilvēku izveidotā meinstrīm diktāta, arī maniem bērniem nāksies vienu daļu savas dzīves dzīvot datorā. Bet gribu, lai līdz tam viņi ir paspējuši uzbūvēt citādus priekštatus par pasaules uzbūvi un lietām, kas tajā svarīgas. Nopietni- iemācīties darboties ar datoru var jebkurā vecumā, tāpēc visi argumenti par konkurētspēju darbatirgū vispār nav pat apspriežami! Daudz grūtāk ir pieaugušam cilvēkam, kurš no bērna kājas pieradis komunicēt virtuāli ( un es neizplūdīšu sīkumos par virtuālās komunikācijas psiholoģiju, ētiku, valodu...) iemācīt pilnvērtīgi sarunāties acīs skatoties.
Un redze! Un elektromagnētiskais lauks! Par to vispār neviens nerunā...
***
Tiktāl par rakstiem, kas šoreiz ne tik daudz ievesmoja un lika lidot, kā raisīja pārdomas... Un tas arī ir ļoti svarīgi! Domāt.
Tikmēr es atkal rotaļājos ar veco, labo kartupeļzīmogu tehniku! Krekliņi Latvijas Māmuļas 95. dzimšanas dienai par godu!
Un te solītās aizkulises jeb "cik gan pudu sāls jāizēd..."
...lai pie medus beidzot tiktu! :)
Priecīgu nedēļas nogali! Neaizmirstiet aiziet līdz kioskam! :)
Par farmācijas biznesu es Tev pilnībā piekrītu...
AtbildētDzēstpar vakcināciju. Es arī daudz domāju par iespējamā trešā bērna nepotēšanu, bet abas meitas līdz šim ir 'atliktās potētās' :). Tā kā dzimušas mājās, tad obligātās slimnīcas potes pirmajās dienās izpalika un pirmās potes tika saņemtas tikai ap 6 mēnešu vecumu, bet tad gandrīz visas, izņemot vējbakas un rotu. Esmu daudz domājusi par vakcināciju un arī secināju, ka, protams, man nav medicīniskās izglītības un zināšanu lai zinātniski izvērtētu vakcinācijas pamatojumu. Rezultātā par vakcināciju mans 'globālais' secinājums ir tāds - jāvakcinē pret tām slimībām, no kā ir bail + nav jāvakcinē pret tām, ar kurām tu zini, kā un ko darīt. Piem., ja mans bērns saslims ar vējbakām, es zināšu ko darīt, ko smērēt un ko lietot - resp., nav mirstamā kaite (ja meita saslims 12 gados, tad ir revakcinācija, ja kas). Saavukārt, ja mans bērns saslims ar difteriju vai stinguma kramjiem, es laikam nezināšu ko darīt un kā rīkoties, tāpēc es labāk potēšu. Tas tā lielos vilcienos, protams. Bet pirmajās dienās nu gan neredzu iemesla uzreiz 'salādēt' zīdainīt ar potēm , īpaši gadījumā, kad viņš pavada laiku mājās, nevis lielveikalos. Vēl man pārdomas ir par to, ka , iespējams, dzīvojot laukos un piekopojot ekoloģisku dzīvesveidu visās tā izpausmēs, es būtu daudz drošāka izvēloties nevakcinēt savus bērnus pavisam... bet tas tā.. pārdomas. :)
AtbildētDzēstpar datoru gan precīzi - piekrītu katram vārdam. Problēma ir nevis pašā datora esamības faktā :) , bet tā pielietojumā. Ja uz datora uzliek 2 h garu multeni, lai nodarbinātu (lasi: "neitralizētu") bērnu, tad dators nav labi, bet ja tas kalpo kā darbarīks, kur uziet info vai citādi darboties (piem, rakstīt/mācīties burtus), kapēc ne? 21.gadsimts tomēr.
AtbildētDzēstpar rota vakcīnu man viens mediķis teica, ka tā esot tipiska 'sociālā pote'. Tas nozīmē, ka 'valstij' ir izdevīgi rekomendēt poti vakcinācijas kalendārā, nekā maksāt ar slimo bērnu mājās sēdošajiem vecākiem pabalstu. Man nez kāpēc ož pēc tādas biedēšanas. Mediķi arī publiskajā telpā ir atzinuši, ka rota vīruss normālos apstākļos neapdraud bērna dzīvību, ja nerunājam par mazuļa pašiem pirmajiem mēnešiem, un potē jau arī tikai 2 mēnešu vecumā. Es savus bērnus potēju, ar lielākām vai mazākām nobīdēm no kalendāra, bet kaut kas manī lauž ticību potēšanas cēlajiem mērķiem. Kaut vai vērojot mazuli pēc vakcīnas saņemšanas - nedabiskais miegs, šņuksti, ķermenis cīnās ar potes sagremošanu.. Bet uzskatu, ka ja nepotē, tad tiešām jābūt pārliecinātam kāpēc to dara, lai nešaustītu kas zina cik ilgi. Un atsevišķas potes laikam tomēr vajadzētu, vismaz masaliņas meitenēm un, iespējams, LV apstākļos arī tuberkolozi.
AtbildētDzēstJāiet vien atkal būs līdz tam kioskam ... Esmu atsākusi lasīt MM :) Paldies par apskatiņiem!
AtbildētDzēstKas bija tie nebeidzamies sarunu temati - reliģija, politika un vakcinācija! :)
AtbildētDzēstEs ar pirmo esmu visu darījusi, kā ārsti sacījuši, rots nav potēts, bet pēc vairākām epizodēm slimnīcā to nožēloju. Laine, imunitāte pret rotu pēc izlimošanas nerodas. Diemžēl.
Uz priekšu domāju, ka arī gribēšu potēt vēlāk un saudzīgāk, bet tomēr potēšu visu, izņemot vēlbakas. Ticu, zinu un saprotu, ka vakcīnas nav nekāda medusmaize mazajam ķermenītim, bet kad redzi īstās slimības izpausmes un sēdi slimnīcā pie gultas, tad liekas, ka tomēr labāk lai ir tas "nedabiskais miegs, šņuksti, ķermenis cīnās ar potes sagremošanu.." vienu dienu, nekā nopietna slimošana nedēļu garumā un atkārtoti.
Bet jāiegādā MM.
Un prieks par patriotisko un dzīvīgo jauno paaudzi!