Zirgu sagaidot...

Niklāvs teica, ka nevajag mums ķīniešu Zirga gadu svinēt. Viņš teca, ka mēs esot latvieši un mums jāizdomā kaut kas pašiem savs. :) Es, protams, viņam piekrītu, bet man tās ambīcijas ir reizes 100 mazākas kā jaunajam cilvēkam, tāpēc es ik pa laikam turpinu pieņemt cittautu senās patiesības. Lai arī par Zirga gada ienākšanu pirmo reizi uzzināju veikalā Depo pie sveču plauktiem un visticamāk arī par nākamā gada simbolu uzzināšu vien nākošdecembrī. :)

Tikmēr šogad vēl paspēšu atklāt jums mazmazītiņu radošo Americiņu: stencilēšanu ar kancelejas preču veikalos nopērkamajiem trafaretlineāliem. Konkrēti savējos esmu sapirkusies Zvaigne ABC par apmēram 0,60LVL/gb. Un bez liekas kautrēšanās atzīšos, ka tagad, pat nebūdama māksliniece, spēju radīt pasakainus Sapņu Zirgus!


Tekstilkrāsa arī Zvaigznē pirkta. Zelta tonis ar otiņu atsevišķi piekrāsots. Svaigi krāsotais zirgs no kreisās puses nogludināts jau pēc pāris minūtēm ir gatavs skriešanai! :)
"Uz priekšu mani sapņu zirgi..."!



Laimīgu Jauno gadu jums visiem! 
Tiekamies 2014tajā!

Read more...

Zaubes rūķu jaunā paaudze.

Pagājušajā piektdienā dēls pārnāca mājās no bērnudārza ar adatu spilventiņu un paziņoja, ka tagad viņš, tāpat kā es, esot šuvējs. Es šujot pirātus un Kovbojus, bet viņam esot cits stils - viņš šujot bikses. :)


Piešuva kaudzi ar biksītēm un sacīja, lai es obligāti aizvedot uz to veikaliņu, kur vedu savas mantas (domāts Muki.lv) un lai pārdodot pa 1LVL/gb. "Cerams, ka kādam ļoti patiks manis šūtās biksītes. Es ļoti, ļoti gribu, lai kāds viņas nopērk. Es būšu bēdīgs, ja nevienam nepatiks..." Un kā lai mammas sirds pēc šādiem teikumiem jūtas?... :)


Ar to radošais vakars vēl nebija galā! Nolēmu, ka, ja reiz mazajam māksliniekam rokās adata, tad ir perfekts brīdis, lai izmēģinātu pagatavot eglīšu rotājumus Lauras gaumē.  :)




Un, ja jau adata rokās brālim, tad, protams, arī māsai. :)




Lūk kāda jauno rūķu paaudze aug mūsmājās! Mamma, tētis lepni. Un nākotnes bērni var būt mierīgi- arī viņiem būs rūķi, kas pa naktīm dāvaniņas meistaro! :)

Read more...

... žurnālā "Mans Mazais"!

Ļoti novēlota decembra žurnālziņa! Esmu tā nodevusies darbam, ka neatliek brīvas piecminūtes mierīgai žurnāla pārlapošanai. Tomēr ir šis tas, kas piesaistīja manu uzmanību arī šajā numurā.

Ar interesi lasīju Ilzes Klaperes rakstu par bērnu muzikalitāti un atcerējos, kā klausījos sava pirmā bērna dziedāšanā, kad viņam bija kādi 4 gadi un domāju: "Hm... Nez pienāks kaut kad brīdis, kad viņš trāpīs īstajās notīs vai tomēr šis skanējums nozīmē to, ka dziedātājs viņš nebūs labs?.." Nepagāja ne gads, kad skaņa jau bija pavisam cita un tagad, kad Niklāvam ir 6 gadi, ar prieku secinu, ka varam pat sadziedāt kopā - viņš ne tikai spēj meldiņu noturēt, bet arī vārdus dziesmām atceras.
Jaunā dāma, kurai pēc pāris mēnešiem būs pieci gadi, Ziem`svētku vecītim vēstulē palūdza mikrofonu. Pēdājā laikā viņa sniedz vienu koncertu pēc otra un dzied tā, ka brīžiem ausis gurst. :) Bet domāju, ka, ja vien saglabāsies esošais dziedāšanas entuziasms ( un tas viņai, ticiet, ir milzīgs :D), arī viņa drīz pievienosies ģimenes profesionālajam kopkorim. :)
Ja domāju par mūziku mūsu ikdienā, tad pieļauju, ka tās ir nedaudz vairāk kā vidusmēra latviešu ģimenē. Un es nerunāju tikai par nemitīgajām youtube sesijām. :D Mums mājās stāv gan klavieres, gan ukulele, gan ģitāra un šad tad katram no instrumentiem ir ļauts drusku paskanēt. :) Veids, kā netieši veicinu muzikalitāti bērnos jau no mazotnes noteikti ir tautasdziesmu un šūpuļdziesmu dziedāšana. Pēdējās uz Emīliju iedarbojas maģiski: "Aijā žūžu" viņu ar garantiju nomierina pat vistrakākā niķa laikā, bet "Pūt vējiņi" izmantoju kā drošu nokautu brīžos, kad mazo jāaizmidzina. :D


Foršs Sindijas Meluškānes raksts par Ziem`svētku vecīti. Atbild psihologs Gatis Līdums. Tik daudz kas smuki pa plauktiņiem sakārtots un atgādināts.
Man pašai šķiet, ka mūsu ģimenē ar šo lietu joprojām diezgan paliels bardaks. Mums ir iegrābstīts pa bišķim no visa - kristietības, popkultūras, Skandināvijas un pagānisma. :D:D:D Domas par to, kā svinēt šos svētkus katru gadu mainās. Nemainīga paliek vien gaišā, baltā, omulīgā sajūta. Bet galvenais vienmēr ir jautājums - kā bērnam pasniegt Ziemsvētku vecīti. Mēs jau pāris gadus skaidrojam, ka ir tikai viens īstais un pārējie ir tikai aktieri, kas palīdz darīt Vecītim viņa darbu. Un vēl ir rūķi  - tie gan vēstules savāc no sliekšņiem, gan istab`svidū izmētātās mantas, gan dāvaniņas palīdz Vecītim gatavot un saiņot, utt.
Emīlija jau laikus nodiktēja savas svētku vēlmes: mikrofons, šokolādes rūķis, lillā nagu laka, princešu lampa.
Niklāvs pateica, ka grib burtnīcu ar rūtiņām. Pagaidām viss. :D Sacīju, lai raksta vēstuli, uz ko šis atcirta, ka Vecītim esot gaiša galva un viņš tāpat visu zin! Ha, lieliski, ne? :D Pagāšgad aizsākām tradīciju Ziem`svētkos Vecīša maisā likt tās lietas, kuras mazie iekārojuši nevis tās, kurām paši kā vecāki redzam jēgu. :) Lūk šī tad izrādījās Ziemassvētku prieka formula! :D


Raksts, kurš uzrunāja ļoti personīgi - "Uz balli pēc negulētas nakts". Paldies Dacei Rudzītei par apkopojumu. Ieraudzīju tos ledus gabaliņus un atcerējos, ka man taču saldētavā jau kopš vasaras stāv rīvētu gurķu ledus! Šajā laikā, kad naktis man ir 6 stundas garas, katru rītu sāku ar gurķu ledus masāžu uz sejas... Perfekta sejas atmodināšana!


Es pati jaunajā Ziem`svētku "Mans Mazais" numurā rādu, kā savām rokām īsā laikā tikt pie foršas, reciklētas rotaļu platformas! Šoreiz stāsts par pili. Varbūt noformējumā drusku pārsālīju ar krāsām :D, taču gribējās uzsvērt ideju, ka tiklab šādu pili var pagatavot arī lielā māsa mazajam brālim un otrādi.
Un šoreiz mana žurnāllapu biedrene - Madara no Puķuzirņa ar savu 10 līmeņus augstāko pili no finiera! :D




Sveicu pēdējā pirmssvētku darba nedēļā!

Read more...

Ziemassvētku priekšauti, virtenes un maisi...

Aizvakar piebeidzu pēdējo Lielo Ziem`svētku pasūtījumu! Tagad palikuši vien sīkumiņi un kluss smaids pašai par sevi: jau kuro gadu pēc kārtas pie sienas paralēli parastajam darbu sarakstam stāv arī sapņu saraksts par to, kas teorētiski nonāks svētku laikā manā i-veikaliņā. Loģiski, ka laika, lai piepildītu savas mīļās ambīcijas man nekad nav. Tomēr šogad, atķīrībā no pārējiem gadiem es vismaz centos! :D:D:D
Vakar uztaisīju inventarizāciju darbistabā un- ho, ho, ho- izrādās šis tas tiešām visam pērējam pa vidu iespēts! :)

Veltīju laiku un šos darbus saliku veikaliņā. Ja esat līdzīgi man un dāvanas mīļajiem gādājat nevis sākot no Jāņiem, bet mirkli pirms svētkiem :D, tad jums ir visas iespējas krāsainos dāvanpapīros ietīt ko Mammas Roku darinātu! :)
No Zaubes mežiņa šogad uz Latvijas galvaspilsētu dosies vēl pāris Ziemeļbriežu ekipāžas. Viena no tām 16tajā decembrī. Tātad- ja jūsu sirdis iekarojis kaut kas no zemāk redzamā, jums ir lieliska iespēja to saņemt jau rīt!
Tiem, kas Rīgā nedzīvo, arī bēda maza- ja rīt (pirmdien) dotos uz pastu (paldies Latvijas pastam par pagarināto svētku darbalaiku), jūs savu kāroto lietiņu saņemtu jau nedēļas beigās. Nekas nav nokavēts.

Ja ģimenē saimnieko maza dāma, viņai iespējams var noderēt priekšautiņš!



Vēl neviens nav paspējis pieteikties pēdējai spolei Ziemassvētku virteņu. Es par to nebēdāju, jo tas varētu nozīmēt, ka man jāgatavo par vienu dāvanu mazāk :D, bet ja nu tomēr kāds ir izsapņojis savu svētkus zem Mammas Roku virtenēm - es priecāšos palīdzēt! :)


Un visbeidzot - MAISI! Kaut kas tik foršs nedrīkstētu palikt nepamanīts! Jau pirms laiciņa uz Muki.lv nogādāju 10 vecīša maisus burvīgās svētku krāsās. Tā kā bilžu maisiem man nebija, tad gan Muki mamma Iveta, gan es pati nebijām spējīgas cilvēkiem pastāstīt, cik skaistos maisos iespējams salikt visas Vecīša dāvanas! Kļūda nu labota - vakar sabildēju maisu un audumus un no sirds ziņoju - dodieties uz Muki.lv (vai sazinieties telefoniski/e-pastiski)  un jautājiet pēc zemāk redzamā!



Vienvārdsakot - noderīgas lietas svētku atmosfērai! :) 

Priecīgi un sniegu gaidot
Laine

Read more...

Tikmēr iekš rūķa darbnīcas...

Ar septīto piegājienu top darbu atrādāmais raksts jeb atskats uz novembrī darbistabā tapušo. Nesen ar Kristīni runājām, ka tik daudz foršu blograkstu aizmetņu iesākas, bet pazūd laikā un telpā, jo pāris nedēļām noskrienot, informācija jau zaudējusi aktualitāti. Tādā straujā laikā dzīvojam, draugi! Kuram gan šodien vairs interesē skaistie leduspuķu ziedi, kuri uzziedēja līdz ar pirmo īsto sala dienu uz Zaubes mežiņā terases?... Kamēr gatavojos rakstīt par savu 31. dzimšanasdienu, kas bija novembra beigās, tikmēr jau decembris pusē!... Pat pirmais sniegs drīz būs novecojis, jo rīt jau atkal sola plusus! :)

Par laimi ir vērtība, kas paliek nemainīga: pirmssvētku rosība Zaubes mežiņa darbistabiņā!

Priekšauti. Lieli, mazi, retro un moderni! Pat Montessori, Dieva dēļ! :D Pabīdu skepsi malā un un atzīstos - bērniem patīk sajūta, ka mammai nav jāprasa palīdzība aizsiešanā. Tas gan man tāds vienreizējs - Ziemassvētku šuvumprojekts.  Lieliskus šāda tipa priekšautus šuj, piemēram, Laura, bet es tikmēr palieku pie saviem iemīļotajiem "ciku caku" un "retro PSRS"! Jo ne vienmēr lietām jābūt abnormāli prakstiskām, dažkārt tās drīkst būt vienkārši ļoti, ļoti skaistas! :)



Runājot par skaisto :)! Vesela porcija Garo Princešu Ziemassvētkos atradīs savas jaunās pilis!


Gluži tāpat kā milzu bars Čūsku sagaidīs jauno Zirga gadu jaunās mājās! :)


 Mārcis Ziemassvētku sagaidīs mežā!...

Bet Loretai Priya, kurai mamma ir latviete, bet tētis indietis, Mammas Rokas svētkos sarūpēja neaizmirstamu sveicienu no Latvijas!







Lai svētki mums visiem balti un eglītes krāšņas kā indiešu govis! :)

Neko labāku vienos naktī izdomāt atvadoties nevaru... :D

Sešas saldas miega stundas un atpakaļ darbos, lai jau pēc mēneša atkal būtu ko apkopot! :)

Read more...

Visbaltākā dāvana vārdadienā...

... Niklāvam! Puisēns jūtas vairāk kā pacilāts šajās dienās! Pirmkārt - it kā ar māsas zobu lietām nebūtu gana, arī brālis nāca klajā ar jaunumiem: izlaida savus pirmos pastāvīgos kaula zobus-dzerokļus. Un jūs varat iedomāties, cik ļoti, ļoti laimīgs jaunais cilvēks bija, ka arī VIŅAM ir kaula zobi! :D

Bet vārdadienas rītā - kupenās tīts Zaubes pagalms! :) Zēnam, kurš sakās gribam ziemu visu cauru gadu, Debestētiņš tiešām nevarēja izdomāt vēl labāku dāvanu! :D




Skaisti, skaisti!

Read more...

Trrrrrrrr... Plunkš!

Gribēju tikai pastāstīt, ka šodien bijā tā Zobu ārāraušanasdiena. Pusdeviņos no rīta zobārstniecībā "Livita" Cēsīs mazā dāma ar neviltotu ziņkāri raudzījās, kā "visiem zāģē zobus", bet jau pēc pusstundas secināja, ka "viena gultiņa tukša" un tas nozīmējot, ka pienākusi viņas kārta! :) Pretēji gaidītajam, brīžiem likās, ka Emīlijai visa tā dakterjezga pat dīvainā kārtā patīk! Kā nekā - brīvdiena paliek brīvdiena pat ja nākas tāpēc ziedot divus zobus! :D Protams bez nelielas pabļaušanas un pāris simboliskām asarām neiztika, bet kopumā - viens mierīgs bērns. Un pēctam vēl humpalveikalā taisījām modesskates un kafejnīcā ēdām smalkmaizītes - sanāca patiesi jauka mammas-meitas diena!

Mums par laimi NEbija tas gadījums ar nekustīgajiem piena zobiem - šitie kūļājās uz nebēdu, saknītes jau bija zaudējuši (neprasiet izskaidrot šo procesu :)), tāpēc draudīgākais visā procesā laikam bija špricēšanas/atsāpināšanas moments.

Vakarā meita atzina, ka neesot bijis tik traki un ka dakteri vispār ir labi un palīdz cilvēkiem (hm, nez kur viņa to būtu varējusi dzirdēt ;)).

Pirmo stāsta daļu (to, kur viena mamma mokās bailēs no nezināmā :)) lasiet šeit. 
Mīļš paldies par tiešām mierinošajiem komentāriem. Sajūta, ka savā situācija neesi viens ir, laikam, cilvēkam kā sociālai būtnei ļoti svarīga.


Medicīniskā atkāpe beigusies! Bet nu gan atpakaļ pie darbiem!


Read more...

Paklau, Zobu feja...

 Katrā vecumposmā bērni sagādā vecākiem jaunus izaicinājumus. :) Pirms pāris nedēļām Emīlijai sāka kustēties pirmais zobs! Pavisam drīz arī otrs. Bet vēl pēc mirkļa kārtējās vakara zobtīrīšanas laikā  ievēroju, ka līdzās abiem kustekļiem, pieklājīgi nesagaidījis savu kārtu, sāk spraukties Emīlijas pirmais kaula zobs! Mazajai jaunkundzei vēl nav pat pilni pieci gadi!... Un līdz ar šo notikumu mūsmājās iestājusies jauna ēra. Niklāvs asarām acīs nespēj izprast šādu dabas netaisnību: viņam ne tikai vienīgajam grupiņā vēl nav izkritis neviens piena zobs, bet pat paša mazā māsa atļāvusies viņu apsteigt šajā īpaši svarīgajā bērnības posmā! Kamēr Emīlija trīc no domas vien, ka varētu pieskarties kustīgajiem zobiem, Niklāvs gatavs kaut rīt braukt pie zobārsta un raut savus piena zobus laukā, ja vien tas nozīmētu ātrāk tikt pie jaunajiem. Un nelīdz mana mierināšana, ka viss reiz notiks arī ar viņu. Puikam stress ne pa jokam. :)

 Bet ne viņš vienīgais streso. Arī man nu ir kaudze jautājumu:
1) Vai abi kustīgie zobiņi tiešām jārauj laukā pie zobārsta?
2) Cik ilgu laiku drīkst dot pieniniekiem saņemties tomēr mazo muti pamest pašiem?
3) Kāpēc viņi nekrīt? Kāpēc notiek tā, ka kaula zobs uzsteidzas virsū vēl neizkritušajiem zobiem?
4) Vai piena zobu raušana sāp tāpat kā kaula zobu raušana?
5) Vai šādi izšķīlies kaula zobs tagad būs šķībs un būs jākoriģē sakodiens?


Šogad, tātad, mūsmājās būs īsti Circenīša Ziemassvētki! :)


 Uzzināju, ka, lai Cēsīs tiktu pie zobārsta, ir jāgaida garās, garās rindās. Kas, savukārt, liek aizdomāties par Latvijas cilvēku mutes veselības stāvokli kopumā.( Jo zobārstniecību Cēsīs ir daudz.)
Es sevi pieskaitu pie slikto zobu paaudzes. Manā laikā uz bērnudārzu nebrauca higiēnists un zobu tīrīšana mājās aprobežojās ar to, ka mamma iedeva tūbiņu Buratino un zobbirstīti un pēc piecām minūtēm atnāca novākt radušos situāciju. :D . Bet te arī interesants novērojums: par zobu pareizu kopšanu mūsdienās gan tiek izglītoti paši bērni, bet ne vienmēr viņu vecāki (nu tā Buratino paaudze :)). Attiecīgi, ja man jāspriež pēc tā, ko redzu sev apkārt - ainiņa joprojām ir ne visai jautra. Neticēsiet, bet to klasisko teikumu "tie jau tikai piena zobi, tos jau drīkst nobojāt" ikdienā dzirdu skumīgi bieži.

Ja runājam par manu bērnu zobu veselību, es pieturos pie kādas higiēnistes reiz stingri pateikta baušļa, ka "līdz skolas vecumam zobiņus bērnam palīdz tīrīt vecāki, jo mazās rociņas vēl nespēj pietiekami veikli un gana ilgi veikt nepieciešamās slaukošās kustības". Niklāvam tagad ir seši gadi un, redzot viņa zobu tīrīšanas prasmi, esmu nodevusi šo darbu viņa paša rokās. Emīlija sākumā zobiņus tīra pati un "tad es palīdzu iztīrīt lielos". Un tajā brīdī es lieliski redzu, kā izskatās, kad četrgadniece, pēc viņas domām, ir iztīrījusi zobus. :)
Un, jā, ledenes, saldināti dzērieni un pārējās zobu bendes mūsmājās ir tiešām reti viesi.

Atsevišķs temats ir zobārsta apmeklējums. Esmu dzirdējusi par foršiem zobārstniecības kabinetiem, kuros bērnus apdāvina ar krāsojamajām grāmatām, zobu higiēnas piederumiem un atstarotājiem zobiņu formā. Mums tā nav paveicies, tāpēc tās pāris reizes pa šiem gadiem, kad devāmies iepazīties ar zobārstu darbu (patiešām, tikai lai iepazītos un gūtu to pirmo bezsāpju, pozitīvo pieredzi), biju radoša un dāvaniņas iegādājos pati. Tad paklusām novietoju tās uz zobārstes galdiņa un palūdzu zobārstei, lai pēc vizītes viņa iepriecina manus bērnus. Un par laimi abas reizes zobārstes bija ļoti pretimnākošas un labprāt izspēlēja mazo teātri ar apdāvināšanu. :D Un, ja kas, bērni vēl tagad atceras "tos lielos ābolus, ko zobārste uzdāvināja"!

Otrdien mēs ar Emīliju dosimies Cēsup. Iespējams šī tomēr būs viņas pirmā ne pārāk patīkamā zobārstpieredze. Laikam jāpagādā kāda pamatīgāka dāvaniņa! :D



Read more...