Pirmās lielās ardievas.

Šķiet vēl tik ļoti nesen bērnu iešana bērnudārzā bija mūsu ģimenes lielā dilemma un milzīgs pārdomu temats. Pa šo laiku ir bijušas reizes, kad šis lēmums ticis nožēlots, bet tikpat daudz reižu, kad bērnudārzs ir glābis mūsu ģimenes ikdienu, turklāt devis bērniem to, ko mājas apstākļos pat ļoti gribēdami iedot nevarētu - kolektīvu, draugus un pieredzi attiecībās ar svešiem cilvēkiem.

Pēdējās naktis pirms izlaiduma biju ierauta darbu virpulī. Un negulētās naktis deva par sevi manīt, kad pašpārliecināti uzņēmos norunāt runu, visu vecāku vārdā izsakot pateicību audzītei un auklītei. Asaras bira, kamols kaklā smacēja. Tik daudz labu vārdu un līdz sirds dziļumiem patiesas pateicības palika aiz emociju borta... Viss, ko spēju izmocīt iespējams tomēr bija galvenais: "Paldies par Mīlestību, ko devāt tajā dienas laikā, kad mūsu nebija blakus."  Bet tiklab gribējās pateikt simtiem paldies- par pacietību, iedziļināšanos, pielāgošanos, alfabētu, saskaitīšanu, rakstītajiem burtiem, degunu šņaukšanu, dziesmu mācīšanu, raksturu slīpēšanu...

Tikai vakar pirmo reizi mūžā iedomājos, cik grūti ir skolotājam, kad jāpalaiž savi lolojumi tālāk... Un manas aizdomas piepildījās, kad sazvanījos ar audzīti. Kamēr mazie absolventi staro priekā par to, ka tagad ir lieli un sāks iet skolā, viņu skolas mammai jācīnās ar zaudējuma skumjām un apziņu, ka nākamgad sāksies viss no jauna. Viss. Atkal burtiņi, cipariņi, saistītais raksts, jauni deguni, ko šņaukt :)...

 Līgatne. Izlaidumu klasika. Gandrīz vai kā noslēdzis cikls - tieši uz Līgatni veda arī autobusiņš tālajā 1989. gadā, kad bērnudārzu absolvēju es.
Līgatnē, izrādās, bez dabas takām, bunkuriem un parkiem ir arī Pasaku māja un Amatu māja. Kā vienā tā otrā bērni uzzināja daudz jauna un jēgpilni pavadīja pēdējo no savām bērnudārza dienām. Pasakas par putniem, pasakas par raganām, par dažādi situētiem brāļiem... Tik par audējām pasaka izpalika... Gan nākamreiz...:)

Mums vajag papīrlejamo sietu mājās. Tas process ir elementārs un rezultāts burvīgs.

Dabas taka ar sporta zāles cienīgu slodzi. Un kur tie mazie susuri enerģiju ņem? Uzkāpuši pa stāvajām trepēm, tūliņ rotaļlaukumā spēlēties un kustās, kustās, kustās...

Ar dievu, Zaubes bērnudārz! Ar dievu, audzīt, auklīt, pavārīt... Viens liels dzīves posms mazajam zēnam noslēdzies. Turpinājums sekos pēc 93 dienām. Ērgļos vai Nītaurē - to rādīs laiks un Debestētiņš. No Zaubes mežiņa, līdz ar to, tuvākos 4 gadus visticamāk neizlidosim.

Gaišu nedēļas nogali un sveicieni visiem bērnudārza beidzējiem un viņu vecākiem! :)