Pirmās lielās ardievas.

Šķiet vēl tik ļoti nesen bērnu iešana bērnudārzā bija mūsu ģimenes lielā dilemma un milzīgs pārdomu temats. Pa šo laiku ir bijušas reizes, kad šis lēmums ticis nožēlots, bet tikpat daudz reižu, kad bērnudārzs ir glābis mūsu ģimenes ikdienu, turklāt devis bērniem to, ko mājas apstākļos pat ļoti gribēdami iedot nevarētu - kolektīvu, draugus un pieredzi attiecībās ar svešiem cilvēkiem.

Pēdējās naktis pirms izlaiduma biju ierauta darbu virpulī. Un negulētās naktis deva par sevi manīt, kad pašpārliecināti uzņēmos norunāt runu, visu vecāku vārdā izsakot pateicību audzītei un auklītei. Asaras bira, kamols kaklā smacēja. Tik daudz labu vārdu un līdz sirds dziļumiem patiesas pateicības palika aiz emociju borta... Viss, ko spēju izmocīt iespējams tomēr bija galvenais: "Paldies par Mīlestību, ko devāt tajā dienas laikā, kad mūsu nebija blakus."  Bet tiklab gribējās pateikt simtiem paldies- par pacietību, iedziļināšanos, pielāgošanos, alfabētu, saskaitīšanu, rakstītajiem burtiem, degunu šņaukšanu, dziesmu mācīšanu, raksturu slīpēšanu...

Tikai vakar pirmo reizi mūžā iedomājos, cik grūti ir skolotājam, kad jāpalaiž savi lolojumi tālāk... Un manas aizdomas piepildījās, kad sazvanījos ar audzīti. Kamēr mazie absolventi staro priekā par to, ka tagad ir lieli un sāks iet skolā, viņu skolas mammai jācīnās ar zaudējuma skumjām un apziņu, ka nākamgad sāksies viss no jauna. Viss. Atkal burtiņi, cipariņi, saistītais raksts, jauni deguni, ko šņaukt :)...


 Līgatne. Izlaidumu klasika. Gandrīz vai kā noslēdzis cikls - tieši uz Līgatni veda arī autobusiņš tālajā 1989. gadā, kad bērnudārzu absolvēju es.
Līgatnē, izrādās, bez dabas takām, bunkuriem un parkiem ir arī Pasaku māja un Amatu māja. Kā vienā tā otrā bērni uzzināja daudz jauna un jēgpilni pavadīja pēdējo no savām bērnudārza dienām. Pasakas par putniem, pasakas par raganām, par dažādi situētiem brāļiem... Tik par audējām pasaka izpalika... Gan nākamreiz...:)




Mums vajag papīrlejamo sietu mājās. Tas process ir elementārs un rezultāts burvīgs.




Dabas taka ar sporta zāles cienīgu slodzi. Un kur tie mazie susuri enerģiju ņem? Uzkāpuši pa stāvajām trepēm, tūliņ rotaļlaukumā spēlēties un kustās, kustās, kustās...







Ar dievu, Zaubes bērnudārz! Ar dievu, audzīt, auklīt, pavārīt... Viens liels dzīves posms mazajam zēnam noslēdzies. Turpinājums sekos pēc 93 dienām. Ērgļos vai Nītaurē - to rādīs laiks un Debestētiņš. No Zaubes mežiņa, līdz ar to, tuvākos 4 gadus visticamāk neizlidosim.

Gaišu nedēļas nogali un sveicieni visiem bērnudārza beidzējiem un viņu vecākiem! :)

Read more...

Pirmā ola un daudzas citas...

Pirms stāstīt par pirmo olu, atgādināšu jums par gaili, ar kuru galu galā visa šī mājputnu jezga sākās! Vēl pāris nedēļas atpakaļ staltais Rokoko dzīvoja Zaubes šķūnī un sargāja traktorus. Iznesīgo vistu tēviņu bija pārņēmusi pamatīga pavasara depresija - visur apkārt putni vij ligzdas, pārojas, gaisā teju ar nazi griežama riesta enerģija, bet šim...nekā. Tālāk par metru no atvērtajām šķūņa durvīm gailis laukā negāja.Tad nu variet iedomāties, kāds prieks bija bēdu nomāktajam Mārtiņdienas simbolam piedzīvot satikšanos ar sešām sugas dāmām! Visticamāk viņš domā, ka ir miris un nonācis paradīzē. Jo ceļš kartona kastē karstā mašīnā pa Ēgļu līkumiem līdz Zosēniem viņam noteikti likās kā gabaliņš nāves moku. Un tad pēkšņi galā- visu sapņu piepildījums! :)






Tātad pirmo olu sagaidījām jau nedēļu pēc vistu uzņemšanas mūsu omulīgajā būr+pansijā. Kas ir ļoti labs rezultāts, ņemot vērā, ka kaimiņienei dējējas adaptējās veselas divas nedēļas. :)

Un tieši Pētergailis Tuktuks Rokoko bija tas, kurš ierādīja vistai, kurā būrī iet un ko darīt! Pēc pāris mirkļiem jau tikām pie pirmās olas! Šim svarīgajam notikumam todien bija vesels bars zinātkāru liecinieku!




Niklāvs olu lietu ņēmis savā apgādībā - pirmā tika burtiski izrauta vistai no pēcpuses. Nākamajā dienā viņš dējēju būrī vaktēja stundu un dabūja tikmēr saulesdūrienu.
Ja kādam ļoti interesē, tad pirmo olu uzvārījām un, sagrieztu šķēlītēs, izdalījām visiem mājiniekiem.

Mūsu sešas vistas nedēļas laikā sadējušas apmēram 10 olas. 
Un mēs nebeidzam priecāties par to, cik daudz prieka, izziņas mirkļu un gardu brokastu spēj sagādāt viens vistu būris pagalmā! :)

Read more...

Mierielas svētku zemkastaņa.

Kā man noveicās! Un es nerunāju par maka saturu pēc 4 negulētām naktīm un vienas dienas tirdziņā. Es runāju par pasakaino veiksmi svelmaino Mierielas svētku dienu pavadīt zem kuplas 15. ielas numura pagalma kastaņas! Svelme zem kuplā dabas saulsarga bija visnotaļ izturama un vienīgā rūpe bija ik pa laikam notraukt no Mammas Roku mīļlietām kastaņziedus!
Līdz pēdējam mirklim nebiju pārliecināta vai tikšu tirgoties un vai man maz to vajag. Darbu šajā laikā lauku sētā netrūkst, arī darbistabā paprāvs sarakstiņš iekrājies. Taču ziņkārība ņēma virsroku un pēdējās dienās pirms tirdziņa izdarīju visu iespējamo un pat drusku neiespējamo, lai tomēr pabūtu izdaudzinātajā "hipsterpasākumā".

Kā jau allaž- tirgojoties no paša pasākuma redzēt izdodas pavisam maz. Tad nu čupiņa foto no mana skatupunkta.











.
Sveiciens visiem šajā dienā satiktajiem! Kas attiecas uz radiem -biju kā kalns pie Muhamediem. Bet bija arī pāris patīkamas epizodes pie tirdzniecības stendiem, kad izdevās beidzot virtuālajai bildei un tēlam pievienot arī balsi un reālo cilvēku. 
Ja runājam par materiālajiem ieguvumiem- mīnusos nepaliku. Baigajos plusos arī. Tāpēc vēl jo vairāk prieks, ka mājās pārbraucu ar jaunām "Liels un mazs" grāmatām, "Zāles galvu" un "Malduguns" brūvēto aliņu "Sānslīde". 

Viena nakts salda miega un atpakaļ darbos! Šonedēļ vienam mazam/lielam cilvēkam pirmais izlaidums un iepazīšanās ar potenciālajām skolām arīdzan. Turpinām rosīties!

Read more...

Rotaļlietas pirmajam pusgadam.

Ak, neapstādināmais laika skaitītājs! Maijs jau nogalē! Mans Mazais iegādāts, pāršķirstīts un nolikts uz naktsskapīša. Taču pēc dienas darbu maratona spēka pietiek vien pāris rindkopām. Lasīšana kā miegazāles. Vai vēl kādam tas darbojas? :D

Zinu, ka pienāks viens lietains, laisks vakars, kad ar lielu baudu izlasīšu Rebekas Annas piedzimšanas stāstu. Man aktuāls varētu būt arī Diānas Zandes raksts par ko raud mammas Mātes dienas koncertā. :)
Un kā medusmaize protams ir raksts par vecāku dibinātajām skolām. Martā biju ļoti interesantā pieredzes apmaiņas pasākumā par šo tēmu un mums mājās, turklāt, ir topošais pirmklasnieks. Tāpēc šādi raksti ir kā mūzika manām ausīm! :) Ir tomēr forši apzināties, ka dzīvojam laikā, kad standarta izglītības rāmis un tā vērtības nav vienīgā iespēja.
Paspēju izlasīt rakstu par ceļojumu ar bērniem kalnos. Mums aktuāli. Domājam kaut kad doties uz Troļļu zemi.

Mana artava šī mēneša izdevumā ir vaļsirdīga atzīšanās, ka rotaļlietas pirmajā pusgadā mazajam nav vajadzīgas, tomēr, ja vēlme iepriecināt mazuli ar ko pašdarinātu un attīstošu ir nekontrolējama :D, tad pastāv iespēja, kā to izdarīt pavisam ātri un neieguldot milzu līdzekļus!






Ceru, ka manas idejas noderēja kādai darbotieskārai jaunajai māmiņai. Un mums plauktā tagad ir vesels maisiņš ar foršām rotaļlietām mazam bebukam, kad tāds mūsmājās atkal kādreiz parādīsies. :)

Read more...

Ā, par darbu runājot...

Nu ko gan piebilst - pavasara lauku darbi rit pilnā sparā. Saimniecībā paveikto esmu iemūžinājusi un atrādīšu citu dienu. Šonedēļ plāns vairāk atgādināt par to Mammas Roku pusi, kura pie šujmašīnas, ne lāpstas strādā. :)

Lai arī jau savlaicīgi izziņojos ejam brīvdienās no maija sākuma, tomēr maijs izrādījies raženāks kā citi šī gada mēneši! :D Esmu sašuvusi čupiņu jaunu tērpu meitai (arī par to kādu citu reizi :) ), bet ir tapušas arī rotaļlietas.



Pēc vairāku mēnešu minstināšanās tomēr nolēmu Mammas Rokas nosūtīt arī uz Tukumu. Lai arī mana līdzšinējā pieredze ar mazo pilsētu veikaliņiem nav bijusi diez cik ražena, tomēr veikala "Dūda" mamma Zane ir pārliecināta, ka tukumnieki ir cilvēki ar labu gaumi un izcilu izpratni par zemei draudzīgām, rokām darinātām lietām. :)




Bet kad 32 gadīgais ģimenes draugs Valters palūdza, lai uzšuju viņam lelli ar divām kleitām, Emele bija pārsteigta ne pa jokam. Vai tad Valters vēl spēlējoties ar lellēm? :D Viņš ne, bet kāda forša dāmiņa gan drīz tiks pie jaunas draudzenes! :)




Retu reizi pieķeros arī kadam priekšautiņam. Tā cikucakošana tomēr ir īsts pacietības treniņš! Acīmredzot jātrennē vēl pulka, jo priekšautiņi top ar ātrumu apmēram viens mēnesī! :D Bet galvenais jau nav kvantitāte. Man pašai ir neaprakstāms prieks, kā saliekot kopā gabaliņu pie galabaliņa, rišiņu pie rišiņas beigās top īsts šedevrs virtuves darbiem un kādai mazai virējai iespējams atmiņas visam mūžam!


Šī nedēļa ir darbīgākā šajā gadā. Esmu apņēmusies piedalīties Miera ielas svētkos jau šo sestdien! Man līdzi uz Rīgu dosies virtenes, Garie draugi, čūsklēni un vēl šis tas, ko paspēšu uztapināt.

Bet tagad atpakaļ pie darba!

Read more...