115 zosis.


Tiem, kas rūpīgi seko Mammas Rokām blogā un soctīklos, noteikti nebūs paskrējis garām Kundziņa šīsvasaras hobijs- zosis.  
Viņa uzstādījums- bioloģiskas Zosis Zosēnos. Jeb Zosēnu zosis!

 Sentēvi pa šādu salikumu gan būtu pikti, jo īstais mazā, gleznainā miesta nosaukums nemaz nav Zosēni bet Zosens un cēlies šis nosaukums nevis no skaļajiem putniem, bet pēc zirga pajūgā pa kalniem braucoša (tāpēc laikam zirgs pagasta ģerbonī) vācu barona sajūsmas elsieniem "so schön", "so schön"!

Nu bet- jauni laiki, jaunas vadlīnijas. :) Tagad tie, kas mēro ceļu no Abrupes uz Melbāržiem, pretim slavenajai meteostacijai dīķmalā var ieraudzīt mājputnu bariņu. Nekādu ne mazo: kopā izdevies izlolot 115 zosis un 7 pīles. Un dažas vistas.:)

Piņķerīgais, uzmanību paģērošais zoskopības sākums, jau sen šķiet aiz muguras. Putni aug acu priekšā un nu ir gana patstāvīgi. Plēsēju un nelabvēļu gan izrādījās vairāk kā sākotnēji paredzējām. Viens kaimiņš sacījās redzējis lapsu pār kalnu ejam, cits sesku. Lielākais pārsteigums tomēr bija kraukļi. Pat ne vanagi, bet tieši kraukļi! Pāris zoslēni tika medīti vīramātes acu priekšā. Abus no nāves gan izdevās izglābt, taču viņu mūžs tupmāk paiet lazaretē. Gūtie ievainojumi neļauj šiem putniem pilnvērtīgi dzīvot pārējo vidū.

Zosu audzēšana nav grūts, bet dikti netīrs hobijs gan. Mazās zālesmašīnas kur iet tur... atstāj aiz sevis vielmaiņas galaproduktus. Pārvietoties starp šiem galaproduktiem ir burtiski neiespējami. Un nav mājās apavu, kuri nebūtu brūnzaļi apskādēti. Ceru to kādreiz novērtēt zosgaļas buljonam ziemasrīta tasītē kūpot. Bet pagaidām mēsli un troksnis- šie ir pirmie divi vārdi, kas nāk prātā. :)






Šonedēļ esmu zosu aukle. Mans pienākums pabērt barību un apgādāt ar dzeramo ūdeni sirdzējas. Slepenais plāns- tikt pie tuvplāniem. Putni ir neiedomājami tramīgi. Fotoobjektīvs ne-teleskopiks. Novēliet man veiksmi un sekojiet zosjaunumiem blogā! Uz tikšanos!


Read more...

Mājasgrāmata.


Eduards dzīvo Kurzemē. 
Viņš ir gadu vecs jaunietis, kurš mīl rotaļāties ar auto. 
Eduarda saimniecībā ir Kaķene, Suņu meitene, baltas Pīles un divi Truši. 
Mīļākā nodarbošanās kopā ar omi ir skatīties pa logu.

Mans uzdevums bija iedzīvināt mazā džentlmeņa ikdienas ainiņas un izdarīju es to, paliekot visu puisēnam svarīgo zem viena jumta. Tā Edžiņam tika pirmā Mammas Roku jumtgrāmata. :) Mājasgrāmata. :)
Eduarda mājas.








Read more...

8!


Puisim, kas saulainā 19. jūnija pievakarē, gaišbrūni flīzētā Gulbenes slimnīcas dzemdību palātā šķiet vēl tikai tikko piedzīvoja savu pirmo patstāvīgo brēcienu, šovasar nosvinēti jau 8 gadi šaisaulē!
Bruņojušies ar cienastam pagādātiem augļiem, sulām, Ērgļu beķerejā pasūtinātu 5kg kliņģeri, pašdarinātām siera grīstītēm, svecēm, galdautiem, virtenēm- devāmies izklaidēt 13 mazos viesus Ērgļu iemīļotākajā aktīvās atpūtas vietā Braku takās.
Šeit, atšķirībā no piepilsētu trasēm, arī sestdienā var baudīt mierīgu (ne masu) atpūtu. Mūsu prieks un pārsteigums bija nojumīte trases malā un iespēja sakurt ugunīti dažām desiņām un marinētās gaļas gabaliņiem. :) Pati trase piemērota kā maziem (no 110cm), tā lieliem; kā nedrošajiem tā drošsirdīgajiem.
























Braku takām ar Braku muzeju esot vien tik daudz saistības, ka tie atrodas līdzās un valkā vienu un to pašu priekšvārdu. Šoreiz darāmā bija gana, turklāt muzeja teritoriju bija okupējušas līnijdejotājas. :) Pie Rūdolfa Blaumaņa velniņiem, tātad paciemosimies citu reizi.

Aktīvu nedēļas nogali visiem!



Read more...

Parīt pati Jāņu diena, Līgo, Līgo...


Līgojati, līgojati 
Nav vairs tālu Jāņu diena
Šī dieniņa rītdieniņa
Parīt pati Jāņu diena


Visa bija Jāņu zāle,
Ko plūc Jāņu vakarâ:
Zilgalvite, papardite,
Sarkanais āboltiņš.


Man' māmiņa bārtin bāra,
Bez vaiņaga staigajot:
Ja nebija citu ziedu (puķu),
Vij no bērzu žagariem.


Visi putni priecājās,
Jāņu dienu gaidīdami;
Kad atnāca Jāņu diena
Visi spārnus plivināja.


Jāņu rītu zelta rasa
Tad saulīte rotājās
Brīžam zila, brīžam zaļa
Brīžam tīra sudrabiņa



Pļavas dziesmu nodziedāju, 
Par pļaviņu pāriedama; 
Man piebira pilnas kurpes 
Zilu ziedu, zelta rasas.



Sanācieti Jāņa bērni 
Sagaidieti Jāņu dienu 
Jāņa diena lepni nāca 
Ugunīs(i) vizēdama

Read more...

3 mammas, 9 bērni, Vedze.


Esmu neizsakāmi laimīga dzīvot valstī, kurā nu jau nemainīga modes lieta ir būt dabā. Vienlīdz laimīga esmu, ka šajā pašā valstī dabā būt iespējams četros dažādos gadalaikos! Tikmēr modīgi, kamēr tas kļūst par dzīvesveidu. Cik vien manos spēkos, mēģinu popularizēt domu, ka, lai ieraudzītu brīnumainas ainavas, nemaz nav jādodas aiz trejdeviņiem kalniem- pietiek ielūkoties tuvējā mežā ārpus ierastās takas, pāriet upes otrā krastā vai doties pastaigā ar uzdevumu, piemēram, ievākt ziedus herbārijam vai saskaitīt koku sugas. Katrā no šiem gadījumiem izdosies iepazīt jau ierastās vietas no jauna!

Garais ievads ir priekšspēle stāstam par Vedzi. Upīti, kuru apdala Wikipēdija un gramatiski nepareizi nozākā ceļu norāde Ērgļu šosejas malā.
Tā kā Vedze ir tikai nepilna kilometra attālumā no mūsmājām, mēs pie tās esam ciemojušies visos gadalaikos:
gan pavasara palos un drīzi pēc tam, kad palu ūdeņi krastos trofejas atstājuši...
gan vasaras svelmē veldzēties un akmeņu kolekciju papildināt...
gan rudens lapām krītot...
gan ziemas spelgonī salam vaigos kniebjot, gan atkusnī pēdējo ledusstaigāšanas iespēju ķerot ...

Par spīti līdz šim gūtajiem spilgtajiem iespaidiem, kārtīgu reportāžu par pašu dabas taku uzrakstīt tomēr nav sanācis. Toties tas ir izdevies manai blogdraudzenei, deju kolēģei un kaimiņienei Vērmeļmeitai. :) Tiesa viņas stāsts ir sens un, ja tā drīkst teikt, novecojis. Šogad Vedzes dabas taka piedzīvojusi atdzimšanu: saliktas jaunas norādes, iekārtota skaista piknikvieta un taka vairs neatgādina steigā pamestu katastrofas epicentru kā tas bija vēl pērnruden...



Jaunajā takas versijā ieliktās norādes un izmēbelētā atpūtas vieta izskatās gana brangas, lai izturētu kādu 5-6 gadu cēlienu. Par to prieks. Tikpat liels kā par Mammas Dabas humora izjūtu. Vēl pavasarī blakus uzrakstam "Greizais osis" varēja ieraudzīt koku, kas dīvaini vērpdamies tiecās debesīs. Svaigizceptā norāde joprojām savā vietā, vien osis kādā no pirmsvasaras vētrām tapis par tiltu pār Vedzi. Jā, redz, daba ir daba- jebkuras tās ieviestās korekcijas ir saprotamas un iederīgas. Ir diža atšķirība starp trūdošu kritušo koku un pūstošu benķi...



Tuvojoties piknikvietai sākām cītīgi meklēt sausos sprunguļus ugunskuram. Mūsu pūliņi bija apsveicami, bet niecīgi salīdzinot ar to milzu malkas čupu, kas mūs jau gaidīja pie ugunskura vietas. Vēl joprojām nesaprotu vai man par malkas sagatavēm bija prieks, vai tomēr vilšanās... :D

Tas bija pāris minūšu jautājums- sākumā dažas slapjas zeķes, pāris slapju kreklu un bikšu galu, bet pēc īsa mirkļa deviņi bērni jau pliki plunčājās Vedzes akmeņainajos ūdeņos. Desiņas, māršmelouzi, karsta tēja, cepumi un pat rasols- divās mugursomās saiet viss, lai nevienam no bērniem neienāktu prātā sūdzēties par tukšu vēderu. :) Jo ir vajadzīgas vērā ņemamas spēka rezerves, lai diebtu 30m mammām pa priekšu vai sacenstos skriešanā ar suni.













Antenas. Ko tik neizdodas uzzināt ejot pārgājienā ar profesionālu pirtnieci... Papardes, tātad, esot antenas debesīs.Vedzes krastos šo antenu atlikulikām.



Ir vieta Vedzes dabas takā, par kuru man nepatīk domāt pēc pastaigas beigām. Akacis. Šis apaļais, sūnām apaugušais veidojums, kas šūpojas, ja tam uzkāpj virsū un mietu tajā iedurt viegli kā nazi sviestā... Brrr... Ikreiz nonākot pie šīs vietas man gribas satikt cilvēku, kas par šo purva caurumu zina ko vairāk par mani. Nu tīri sirdsmieram...


Vasarā Vedzes dabas taka ir sulīga, zaļa, smaržīga. Taču, ja patiesi ir vēlēšanās izbaudīt fantastiskās ainavas upes krastos un apbrīnot upes dažādo tecējumu un daudzveidīgo raksturu, iesaku tomēr šurp doties pirms kokiem saplaukušas lapas vai laikā, kad tās jau kritušas. :) Bet, ja ziemā termometra stabiņš pārsniegs -25 grādu atzīmi, nedomājot brauciet šurp un izlīkumojiet Vedzi pa tās virsmu- šāds pārgājiens man patika vislabāk!

Tiekamies pie Vedzes!
P.s. Ja būsiet tikuši līdz Vedzei, nekautrējieties pieteikties ciemos apskatīt rukšus!

Read more...