Priecīgus Ziemassvētkus gaidot...


Mums latviešiem neklājoties Ziemassvētkus sākt gaidīt pirms valsts dzimšanas dienas. :) Tagad, kad svētki godam aizvadīti, sarkan-balti-sarkanie karogi izplīvojušies, latviešu kino saskatīts pilnas acis, svecītes par mūsu bijušajiem, esošajiem un topošajiem varoņiem iedegtas, Tagad varam sākt gaidīt Ziemas svētkus. Svētkus Ziemai. Saules griežus. Jesses dzimšanu. Lai gaiši!















Visus skaistumus meklējiet Mammas Roku Etsy veikaliņā
P.s. Ievērojiet, ka Latvijas teritorijā ir bezmaksas piegāde.

Par citām Ziemssvētku vēlmēm līdz 25.novembrim droši variet ziņot uz epastu
  lapinalaine@inbox.lv

Read more...

Par un ap Mārtiņiem.


Tirgot mežacūku ilkņus skolas tirdziņā jau ir dēla iedibināta tradīcija. Šoreiz netika darbināts urbis un vērtas pērles- cūku zobi "aizgāja" kā izejmateriāls. Labi aizgāja. Nu no tiem krelles darinās citi.

Pārliecināju dēlu, ka kartupeļus kilogramos skolas tirdziņā tirgot nav pieņemami, lai arī kā gribētos tikt pie naudas. Tāpat jaunieša ieplānotie 5EUR/kg šķita pārāk sālīti...:) Strīdējāmies ilgi. No vienas puses varēju ļaut viņam pieredzi gūt pašam, no otras- kam tad man iedalīta vecāka loma šajā ģimenē?.. :) Pierunāju dēlu pievienot kartupeļiem vērtību radoši. Un tā tapa Brīnumkartupeļi.





Mārtiņdiena mūsmājās ir vārda diena. Gadās, ka šo dienu atzīmējam mierīgās ģimenes vakariņās, bet gadās arī tā kā šogad, kad ciemiņu bija gandrīz vairāk kā mājās krēslu! :) Pagaršot izslavēto Mārtiņzosi gribēja gan tuvāki, gan tālāki Mārtiņbērni. Vakaru piepildīja bērnu smiekli, zosu tauku čurkstoņa cepeškrāsnī un dzīvas sarunas. Rozmarīna un timiāna smaržu ieskautas paslīdēja vairākas skaistas Mārtiņstundas. Svētki.








Turpinām baudīt skaisto, notikumiem bagāto Latvijas mēnesi!

Read more...

Pedagoģiskā.

Mēģinājums peldēt Etsy rokdarbu okeānā nav vienīgais Mammas Roku jaunums...

Ir kāda būtiskāka un manai šī brīža pārliecībai aktuālāka lieta.
Pirms pāris mēnešiem uzsāku studijas. Esmu ceļā uz sākumskolas pedagoģijas bakalauru. Lai arī par pedagogu pagaidām strādāt neplānoju, nespēju mierīgi noraudzīties tajā, kas notiek, vai drīzāk, nenotiek vai notiek pārāk lēnu Latvijā izglītības sistēmas ietvaros.

Pie neskaitāmiem labiem paraugiem Skandināvijā, Japānā, Somijā, Britu salās un citur, mūsu valstī joprojām dzīvojam nenosakāmā morālajā laika posmā un izpildām nenosakāmu izglītības pasūtījumu.
Taču, kā par to jau pāris gadus atpakaļ rakstījusi iespējamās misijas vadītāja Zane Oliņa: izglītības modelis ir sabiedrības pasūtījums. Padomju laikā izskolotie malacīši un malacītes, sarkandiplomnieki, teicamnieki, padsmit gadus ik soli uzslavās, atzīmēs, ballēs vērtētie- divas treknas paaudzes pasūtītāju pieprasa savām atvasēm konkrētu zināšanu daudzumu, vēlams- konkrētus faktus. Šī sabiedrība turpina mērīties ar savu bērnu akadēmiskajiem sasniegumiem, turpina pieprasīt zelta liecības un "ieskaitīts"/" neieskaitīts" tomēr "vismaz priekš vecākiem" pārkonvertēt ballēs. Balles, ballītes! Izmērāms prātiņš! Atrādāmi panākumi! Nosveramas zināšanas!  JO to, ko nevar nosvērt, ko nevar sataustīt, tas taču neeksistē. Kas tās par "mācīties mācīties" blēņām un kaut kādām mistiskām "prasmēm pielāgoties"?... Kurš to var sataustīt? Kur tur "pirmās vietas un uzvaras"?...

Un tā mēs mācām jauno paaudzi. Turpinām no pirmās klases apsēdināt skolas solos, skaitīt vārdus minūtē, mākslu mācīt akadēmiski, sportu- akadēmiski, dabaszinības- grāmatā... Tas laiks, kad tautu vajadzēja izvest no analfabētisma it kā būtu pagājis, tomēr jau pirmsskolā valda panikas gaisotne par lasītprasmes apgūšanu un drudžaini tiek sperti pirmie soļi matemātikā. Ko tieši mēs kā sabiedrība iegūstam, ja bērns sāk lasīt piecu gadu vecumā?...  Kāds prieks par sešgadīgu zinīti, kurš pilda vienu darba burtnīcu pēc otras, bet neprot sasiet kurpju šņores?...

Situācija vēlakajās klasēs līdzīga. Pa šo laiku nomainījušās vairākas vēstures grāmatas, ikdienišķas kļuvušas tehnoloģijas. Informācija pasaulē izplatās zibens ātrumā, notikumi mainās ik stundu. Neviens nezina, kam pēc dažiem gadiem būs lielāka vērtība- iegaumētam dzejolim vai  prasmei iekurt ugunskuru. Svarīgākais šodien būtu iemācīties DOMĀT- izsvērt, analizēt, ieraudzīt, salīdzināt, secināt, pārliecināties....
Lai to iemācītos, mācību procesā jāparedz iespēja kļūdīties. Kļūdu atzīšana par neatņemamu mācīšanās sastāvdaļu ir vēl viens "labo atzīmju" alkstošās sabiedrības izaicinājums.

Loģiski būtu, ka sabiedrība un līdz ar to izglītības sistēma pielāgojas laikmeta uzstādījumam gudrā, pedagoģiskā un tālredzīgā veidā. 

Tomēr tā nenotiek. Spītīgi nenotiek. Nedaudzās sakarīgi darbojošās skoliņas joprojām ir ekskluzīvs izņēmums. Un mani interesē noskaidrot, kāpēc. Ne tikai noskaidrot, bet rast risinājumu un piedalīties tā īstenošanā. Lai to izdarītu nepietiek ar savu ideju klāstīšanu no Zaubes meža kanceles vien. :) Tāpēc dodos akadēmiskās izglītības ceļā. Galvenokārt jau noskaidrot, kā sagatavo izglītības sistēmas izpildītājus- skolotājus. Un saprast, kur īsti sakņojas šodienas pedagoģiskās atziņas.





Nevēliet man skumju Veiksmi. 
Vēliet man izturību, prāta asumu un gara gudrību, vēliet atvērtas acis, ausis un sirdi!
Paldies!

Read more...