Apaļie svētki.


Liepājā jau sējot graudus. Mēs Zaubē pa sērsnu Lielās dienas rītā bridām strautā muti mazgāt. Šodien ārā līņā, bet todien mūs sveica silti sasalis rīts.
Lieldienu rītā mute avotā jāmazgā. Tādā, kurš uz austrumiem tek. Pirms saullēkta. Mūsu senčiem vajadzība dienas ritmā piecelties pirms saules noteikti bija obligāta, lai dienas gaišajā daļā iespētu darbu darbus apdarīt. Mūsdienās drīkstam pamosties arī vēlāk, jo, vajadzības gadījumā, mūsu gaitas izgaismo elektrība. Varbūt tālab mūsmājās pieņemts Lieldienu rītā vispirms labi izgulēties un tikai tad atmodināt sevi pavasarim ar aukstu šalti strauta ūdens.







Ar katru gadu olu atrašanas spēle kļūst arvien sportiskāka. Kurš pirmais!, kam vairāk!, kam vairāk šokolādes!... Trakajā azartā dažam labam izdodas olām trīsreiz garām paskriet un gandrīz virsū uzkāpt. Vērīgākie jau pamanījuši, ka zaķim ir pāris ikgadēji iemīļoti slēpņi... Citi meklē sniegā zaķa pēdas. Vēl kāds pajautā, lai saku godīgi, pavisam, pavisam godīgi: Vai Lieldienu zaķis tiešām ir?...
Ir, ja viņam tic! :)








Man Lieldienu mīļākā daļa ir olu krāsošana. Es to salīdzinu ar bērna gaidīšanu. Oliņu appušķo, apsaiņo, sagatavo un liek siltā katliņā, tad ņem laukā un skatās, kas sanācis. Ne bet vai tad nav īsts bērna ieņemšanas, gaidīšanas un dzimšanas rituāls?...







Kāp, kāpi Anniņa,
Kas tevi šūpos?
Kāp kāpi Anniņa,
Kas tevi šūpos?

Meita iemācījusies savu pirmo Lieldienu dziesmu. Bērnībā man daudzas tautasdziesmas likās jocīgas. Nesapratu saistību starp pantiņiem. Piedzima bērni un sāku meklēt pantiņus ārpus skolu grāmatām. Izrādās, ka mūsdienu tautasdziesmu "bērnu versijās" cenzēti vai kā citādi noāķēti teju puse dziesmas pantiņu! Ieraudzīju, kā tas izskatās dzīvē, kad pirms pāris nedēļām dēls no skolas pārnesa mūzikas mājasdarbu. Ar krustu bija pāršņāpti trīs pantiņi, lai tā jepicka, tā teikt, īsāka būtu.
Nē, nu... kā saka- ja jau muti nemazgājam pirms saules lēkta, tad jau laikam arī tautasdziesmas tekstam īsti nozīmes nav... :D
Bet vispār es ļoti gribētu mācēt sajust un izdomāt pantiņus dziedāšanas laikā. Tad uz viena meldiņa var visu dienu izdziedāt!







Saulīte pagriezusies. Diena nakti uzveikusi.
Gaišu, saulainu, možu un cerībām pilnu jums pavasara cēlienu!

Read more...

Gauja. Mājvieta. Piebaldzēns. Es.


Jaunpiebalgai pamatīgi paveicies! Ne kurā katrā novadā ir tik daudz novadpētnieku-entuziastu vienkopus! Mūsu trīs ievērojamākie ir:

Vēsma Johansone, kas jau daudzus gadus ievāc informāciju par Jaunpiebalgas dzimtām un paaudzēm. Viņas kontā ne viena vien faktiem bagāta grāmata par Jaunpiebalgu.
Edgars Žīgurs ir mūsu novada vēsturnieks- ja gribas zināt, kur Jaunpiebalgas teritorijā atrodas aizvēsturiski kapu kalniņi vai pirmās Piebalgas tautu apmetnes, viņš noteikti pratīs sniegt atbildi.
Gints Skutāns vislabāk orientējas neskaitāmajos māju, pļavu, upju, to līkumu nosaukumos un palamās.

Kad pētniekiem pievienojas kāds, kas māk veikli koordinēt projektus un atrādīt padarīto iedzīvotājiem (Vita Žīgure), presei un jomas speciālistiem, rodas tādas vērtīgas, saturīgas, iedvesmojošas konferences kā šī. "Gauja. Mājvieta. Piebaldzēns."

Šīs konferences laikā ar uzzināto dalījās ne tikai mūsu novada pētnieki- izskanēja arī jomas profesionāļu ieteikumi savas tuvākās apkārtnes rūpīgai, zinātniski korektai apzināšanai.
Piebalgas-Zosēnu reģionam raksturīgo seno ēku būvniecības nianses atklāja Brīvdabas muzeja pārstāvis Mārtiņš Kuplais; informācijā par Latvijas dižkoku un svētvietu apsekošanu dalījās Latvijas Petroglifu centra vadītājs Andris Grīnbergs. Daudz vērtīgu padomu, kā izzināt savu dzimtu un kur meklēt informāciju, deva latviešu vēsturnieks-etnogrāfs Uģis Niedre.

Arī es tur biju- ēdu, dzēru, baudīju un nu jums par to stāstu.:)








Atgriezos mājās iedvesmas pilna un ar Jaunpiebalgas vēsturiskajām kartēm zibatmiņā. Pirmais reālais darbiņš jau veikts- aptaujāta dzimtas vecākā pārstāve, par uzzināto informēti citi radi. :)

Apciemojiet arī jūs savus Vecajos. 
Lai stāsti neaiziet nebūtībā, lai tautas gudrība un likteņi nav velti piedzīvoti- lai paliek tiem, kas pēc mums. 

Read more...

Otro roku keramika.


Jau labu laiku man patīk dabīgi izejmateriāli. Stikls, āda, koks, māls, metāls. Viss, kā to veidojusi daba, vai pirmatnējā instinktā apguvis cilvēks. Es mīlu neparastus, rokām darinātus, smagnējus traukus. Bet mīlu arī kvalitatīvus rūpnieciski ražotos. Man patīk, ka šādus traukus second-hand bodītēs var iegādāties par centu naudiņām. Es mīlu sapņot kā šie trauki reiz pildīsies ar ziediem, ievārījumiem, limonādi, un radīs kādu īpašo mirkli, īpašo noskaņu.

Februāris Cēsu bodītēs...









Read more...