Mammas rokas meitas skapī.

Un paturpinot iepriekšējā raksta tēmu par apģērba gabaliem, ko sanācis pašūdināt pašas atvasei, atrādu jums kādu vasarsvidus fotosesiju.

Reiz kādā no iecilpojieniem Abakhan Fabrics (bet ir ļaudis, kas dēvē šo bodi par Abrakadabru un es viņus nevainoju...), ieraudzīju dažus gabalus skaistas, batikotas trikotāžas. Paķēru vienu tādu paprāvāku ar domu, ka sašūšu kādam gadatirgum legingus, taču izrādījās, ka materiālā nav pietiekama daudzuma elastāna un tālab šaurbiksēs šis audums ekspluatējās tā ne visai. Toties unisex vienizmēra tunikkrekli no šīs drānas sanāca vareni! Pagaidām sašūti testēšanai. Viens krekls tika Emīlijai, cits divgadīgajai māsīcai, bet vēl viens nonāca pie kādas trīsgadīgas madāmas. Ja atsauksmes būs pozitīvas visa gada garumā, tad nākošajā pavasara/ vasaras sezonā šis būs viens no tirdziņos iegūstamajiem Mammas Roku labumiem.

Un legingi ir atsevišķa tēma. Lai arī bodēs tagad pieejami visādu krāsu un kalibru legingi, tomēr lielākoties tiem visiem ir kādi trūkumi- garums/platums, jostasvieta, materiāls vai cena. Emīlijas tievajām kājām un manam ne pārāk resnajam makam perfekti izrādījās Cubus-ā tirgotie, taču, kā zināms, šī bode aizgājusi skuju taku, tāpēc man neatlika nekas cits, kā  ziedot vienas padilušas šīs kompānijas šaurbikses, lai tiktu pie piegrieztnes. Un, kopš man ir laba piegrieztne, neviens vien elastīgs trikotāžas krekliņš mūsmājās piedzīvojis atmodu citā veidolā.

Laiku pa laikam mēģinu celt savu kvalifikāciju :), pati sev uzliekot izaicinājumu šūt pēc žurnālu piegrieztnēm. Lielākoties izvēlos vieglus projektiņus, taču, pat šujot šķietami nesarežģītus izstādājumus pēc Burdas piegrieztnēm, var uzzināt daudz jaunu šūšanas knifu! Šī pūkainā vestīte tapa nepilnas stundas laikā kādā vēla pavasara vakarā. Visticamāk savu īsto pirmo uznācienu tā piedzīvos tikai rudenī...

Un ir vēl kāds stāsts. Reiz Jelgavas humpalsirojumu laikā lietoto apģērbu lieltirgotavā RDA starp briesmīgajām, sintētiskajām princeškleitām un skeletkostīmiem (es nebeidzu vien brīnīties par Lielbritānijas ģērbšanās kultūru) atradu vienu ļoti glītu tuniku, kas acīmredzot bija kādas austrumu nācijas tautastērpa sastāvdaļa. Pirmā doma bija par Mongoliju, Tadžikistānu vai tml., bet, ja godīgi, vēl neesmu izpētījusi. Bet neba krāšņie izšuvumi un zvārgulīši bija tie, kas mani aizrāva- šai tunikai bija pasakaini elementāra piegrieztne, un tieši tās dēļ iegādājos šo nenosakāmās izcelsmes folkapģērbu.
Lai arī sākotnēji šķita, ka šis būs vieglais darbiņš, daudzās detaļas, to ap+overlokošana un kopā sašūšana tomēr izrādījās gana laikietilpīgs process. Skaisto audumu reiz atradu kādā no Rīgas humpalbodēm, taču taisnības labad jāsaka, ka šai kleitai piemērotāks būtu bijis kāds krītošāks audums, jo tad labāk izskatītos padušu daļa un būtu mazāks "naktskrekla efekts".

Jo ilgāk šuju, jo vairāk darbiņu uzsāk dzīvi bez atskaitēm un fotosesijām. Liekas- ko gan iešu lielīties ar sešdesmit piektajiem sašūtajiem legingiem. :D Bet laikam jau vajag. Lai tās no jums, kas manis iedvesmotas iegādājušās šujmašīnu, redzētu, cik patiesībā sadzīvē tā ir noderīga! 

Pie noteikuma, ja to lieto, protams. :)

Lai jums gaišs augusta sākums!