pirmdiena, 2019. gada 8. jūlijs

Novadpētniecības seminārs.

Tā interese par vēsturi un apziņa, ka ar paša dzimšanu pasaule nav sākusies- tā katram piezogas citā vecumā. Dažs piedzimst ar vēstures grāmatu rokās, cits, iespējams, arī kapukaniņā gulstot, par tādām lietām domāt vēl nebūs sācis. Mani bērni šad tad man uzprasa jautājumus no sērijas "Vai tad, kad tu dzimi bija karš?" vai "Bītli ir tavas bērnības mūzika?" Viss, kas bijis pirms viņiem ir vēsture. Es viņiem esmu aizvēsturiska. Vecā derība, pirmais pasaules karš un dinozauri kopā ņemti- tas viss viņiem ir tikpat sens kā es. :D Es, protams, pārspīlēju, lai jums jautrāk, taču tālu no patiesības nav, un es neapvainojos, jo ļoti, pat pārāk ļoti labi saprotu, kā rodas šī sajūta. Arī man vēsture nav joma, kurā orientējos bez sarkšanas, taču pēdējos gados viešas cerības stariņš, ka lielos vilcienos vismaz Latvijas vēsturi būšu sapratusi. :D Esmu ceļā. 

Tad nu vēsturei, Jaunpiebalgai un vispār Maslova piramīdas spicītei par godu nolēmu piedalīties savā novadā rīkotajā novadpētnieku seminārā. Vai jūs apzināties, cik daudz kolosālu iespēju ir iegūt neformālu izglītību bez maksas? Tā esmu pastalas iemācījusies taisīt un tā ielūkoties novadpētniecības aizkulisēs- par baltu velti, pateicoties rosīgiem cilvēkiem un viņu kūrētiem projektiem. Vēsturnieki Valters Grīviņš un Edgars Žīgurs parūpējās, lai nedēļas nogale būtu patiesi aizraujoša un vērtīga. Divas dienas pēc viena un tā paša scenārija: rīta cēlienā maķenīt teorijas, tad pusdienu uzkodiens un visbeidzot piesātināts maršruts pa dzimtajām ārēm. Starp citu- dzimtās tās bija tikai mums pāris sanākušajiem- pārējie bija mērojuši pieklājīgus ceļa gabalus, lai satiktos Brīvdabas muzeja filiālē Vecpiebalgas Vēveros.
Šis raksts nepretendē un zinātnisku atskaiti, bet ir manu domu un sajūtu fiksējums, kā viss un vienmēr šajā blogā. :)











Gailīšu ezera krastā Gailīšu krogs. Tas, kas no tā palicis pāri. Uz apaugušajiem gruvešiem raugoties, grūti iedomāties, ka kādreiz šis bijis dzīvības pilns krogs, kurā ceļiniekiem kopā ar savu četrkājaino transportu pārlaiduši nakti un spēcinājušies tālākam ceļam. Krogs atradies tolaik izmantota ziemas ceļa malā. Vai zināt, kas ir ziemas ceļi? Tie ir ceļi, kuri tiek iebraukti tikai ziemā, jo, saīsinot ierastos maršrutus, tie ved pāri sasalušiem ezeriem, upēm un citām vietām, kurām citkārt, vasaras laikā, pāri braukt nav iespējams. Izrādās- ne viens vien iestādījums tolaik atvēries sezonāli- ziemas laikā, kad garām kursējusi satiksme.




Cik šādiem kalniņiem ikdienā pabraucam garām nedomādami?... Daudziem. Es noteikti. Un iespējams arī šī apbedījuma vieta ar visiem tās iemītniekiem paliktu neaiztikta un rāmi apaugtu ar kokiem un krūmiem, ja vien savulaik pastāvošā vara neizdomātu nopietnāku ceļu te ieveidot un, smeļoties pēc grants turpat ceļmalā, neuzraktos kauliem. Muciņu viduslaiku kapsēta. Vieni no daudzajiem šajās divās dienās apzinātajiem apbedījumiem.




Zviedru priede Zosēnos. Leģendām apvīts koks. Vienos stāstos šī priede ir zviedru laikā stādīta saknēm gaisā un pareģošot, ja vien ieaugšot, zviedru laiku atgriešanos; citos- daudz sāpīgākos- pie priedes esot sietas un sodītas nogrēkojušās jaunavas... Tā vai citādi pašā ceļa malā augošais koks izpelnījies uzmanību un iemanījies pat iegūt dižkoka statusu...



Par Kāpurkalnu, protams, leģenda pie leģendas. Sākot ar senkapiem, ezeru un upurakmeni un beidzot ar muižu. Muižas ceļot agrāk bieži izmantoja reciklētus laukakmeņus. Tolaik laikam nevienu vēstures posmu neuzskatīja par svētāku kā citu un, ja reiz pa tvērienam senkapi ar krustakmeņiem, kāpēc tos neizmantot muižas sienām. Viesmaz viens akmens noteikti par to liecina. Bet varbūt tas stāsts ir pavisam cits. Par to vēsture pagaidām klusē. Ir tikai mūsu pieņēmumi.





Akmens krāvuma kapi. Seni, kā pati Piebalga.



Un tad tāda latviešu literatūrā salīdzinoši maz pieminēta darbošanās kā darvas tecināšana darvas cepļos. Par toreiz tik vērtīgo zemnieku papildienākumu avotu liecina vien ieaugušas akmeņiem oderētas bedres mežu uzkalnos. Bijuši arī kaļķu dedzināšanas cepļi un kaļķu dzēšanas bedres- arī tie pamanāmi tad, ja zina, ko meklēt.
Īpaši acīgam jābūt, lai mežā ievērotu kādreizējos kokogļu dedzināšanas apļus: par tiem liecinās 15m diametrā aprakts grāvītis un protams kokogļu paliekas zem sūnām. Kokiem krītot un trūdot, daba grāvīti smuki aizpilda, tāpēc tie drīzāk būs posmi, kas no dažādiem rakursiem raugoties veidos apļveida kontūru. Toties es tagad zinu, uz ko lūkoties. :)









No meža ārā uz Niklāvu riju. Jaunpiebaldzēni var būt ļoti lepni, ka šāds- nu jau oficiāls, kultūrvēstures piemineklis atrodas mūsu ciemā. Un liels paldies Kārlim Spolītim un viņa senčiem, ka izdevies šo unikālo vēstures liecību saglabāt līdz mūsdienām.
Turpat netālu Niklāvu dižakmens. Var strīdēties par to, vai ap šādiem akmeņiem veicami vai liedzami aprakšanas darbi. Personīgi man nav iebildumu dažas "nekustināmas" lietas saprātīgi pakustināt, lai tās varētu visā godībā ieraudzīt. Apbrīnojams ieža atsegums. Netipisks apkārtnei un tāpēc patiesi iespaidīgs.





Otrā diena. Agitas Lapsas ieteikumi un metodika teicēju un stāstnieku intervēšanai. Un pašas stāsti par to, kā gājis stāstus vācot. Skaisti! Ļoti gribētos piedalīties kādā no šīm ekspedīcijām!...






Un atkal lauka prakse. Vietās, kuras potenciāli varētu būt senkapi, izrādās pat kurmju rakumos nereti atrodamas norādes, kas šīs aizdomas var apstiprināt. Man tas bija nedzirdēti. Bet man daudz kas līdz šim tik tuvu klātesošs un acīmredzams ir pilnīgs jaunums. Nebiju augdama savas vēstures brilles uzlikusi. :D







Viena pils pie otras un pa vidu baznīca. Vecpiebalga. Ja māk iedomāties, tad visai viegli iespējams aizceļot tajos laikos, kad koki skatienam netraucēja laisties pār pakalniem un pakalnu galos slējās koka un mūra pilis. Ja māk iedomāties...











Un atkal Jaunpiebalgā. Bricu ezers un ezerpils. Kura, protams, nogrimusi un tāda arī paliks. Nav jau Āraiši. :) Bet vispār man bija pārsteigums, ka Latvijā ir apzinātas vismaz 10 ezerpilis- seno latgaļu apmetnes. Esot, visticamāk, vēl vairāk.



Ziniet? Skolā man vēstures mācību priekšmets bija mocības. Pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Garlaicīgi teksta blāķi grāmatās. Informācija, kura nesaistīja personīgi un krietni, krietni par maz vizuālā materiāla stāstiem, kurus visai atraktīvi mēģināja stāstīt jaunā vēstures skolotāja. Bez uzskatāmas informācijas man- vizuāliķim- visi fakti vienkārši sametās vienā groziņā- "pirms manis". Kā pirms Kristus. :D Es zinu, saprotu un ticu tikai tam, ko esmu redzējusi savām acīm dabā noteikošu, esošu. Arī vēsture muzejos- tā nav dzīva. Tā ir pastkarte, kapsula no tā laika. Bieži vien ar garu, uz papīra izvērstu skaidrojumu, kas, ja vien nav specifisks mērķis, vai spēji uzurdīta interese, daudzkārt nemaz neizlasās. 
Tikko biju Cēsu pils muzejā. Tornī video vizualizācija- stāsts par pils vēsturi. No dibināšanas līdz mūsu dienām. Bez vārdiem. Bildēs un skaņās- video. Perfekts formāts! Nu man- cilvēkam parastajam- viss ir skaidrs! Visticamāk mūsu zemes laiku loki man taps labāk saprotami, kad pie objektiem- drupām, pilskaniem, apmetnēm, klētīm, nospiežot podziņu parādīsies hologrammas. Vai vismaz  uztaisīs stāstus tajās tagad populārajās videobrillēs... Lai es tā pa īstam saprastu vēsturi, man laikam vēl bišķi jāpagaida. :)
Tikmēr esmu patiesi preicīga un pacilāta, ka izdevās pirms šīs ieilgušās lietus sesijas pamatīgi sasmelties sauli tik aizraujošā notikumā! Palūkojieties arī jūs savu novadu avīzēs, mājas lapās, u.c.- varbūt tieši šobrīd jūsu pusē organizējas kāds brīnišķīgs pasākums, kurā par baltu velti tikt pie zināšanām un pieredzes!;)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru