Vēl pavisam mazliet par retro...
10:30Pavisam īsi, dzerot kafiju starp nemitīgo šujmašīnas dunu (bērniem ciemos vecmāmiņa), gribēju jums pastāstīt par interesantiem informācijas avotiem, par kuriem uzzināju pēdējo divu dienu laikā!
Nu vispirms jau protams kā vienmēr - tiklīdz sāku par kaut ko interesēties, tā informācija nāk pie manis no visiem avotiem un kanāliem! Jums taču arī tā noteikti ir vai ne? Kad liekas - "kā es par to iepriekš neko nedzirdēju, bet tagad sāku par to dzirdēt uz katra ielas stūra!!! "
Tātad runa ir par RETRO! Un ar to saistītajām lietām!
Tā, piemēram, pirms pāris dienām no kāda sava drauga uzzināju, ka ir tāda feina grāmata "Pagājušo gadu Latvija"! Grāmata par aizgājušo laiku sadzīvi jeb, kā rakstīts uz vāka, grāmata par to "kā dzīvojām, no kā iztikām, ko apsmējām, par ko priecājāmies..."
Tā kā man šādas grāmatas esamība bija paslīdējusi garām, nodomāju, ka arī kādai no tikpat kaislīgām PSRS retro mīlēm gadījies līdzīgi!
Nu un gūglējot internetā šīs grāmatas nosaukumu, uzdūros vēk kam interesantam, kas līdz šim manas acis bija apgājis - proti - mājas lapai "Kambaris.lv".
Gaumīgi noformēta mājas lapa, kurā satiekas cilvēki ar pagājušo laiku atmiņām un fotogrāfijām! Netraucē pat lapas pamatlicēja pareizrakstības un gramatikas kļūdas, jo visam pāri stāv viņa nepārprotamā un ārkārtīgi entuziastiskā kaislība uz PSRS Retro!
Tagad atpakaļ pie darbiem, lai tak beidzot atkal pa ilgiem laikiem sagatavotu kādu rokdarbu aprakstu!
7 comments
Laine, Tev noteikti jāaizbrauc uz kādu bij.dzimtenes valsti. Piemēram, Krimā es pēkšņi nonācu savas bērnības (pad.laiku) gaisotnē ar kvasu no mucām, briesmīgo gastronomu, kurā var nopirkt saskābušu pienu un olas maisiņā :), ar jau labi aizmirsto "apkalpošanas kultūru" u.t.t.
AtbildētDzēstJāsaka, ka man ļoti patika šī sajūta, es pat pati kļuvu padomiska ar saukli "Naglosķ - vtoroje šascje!" un jutos labi, ka šajos 80-to gadu apstākļos spēju par sevi pastāvēt (domāju, ka īsto rietumvalstu tūristi tur jūtas ļoti apjukuši :D), bet vislabākais tomēr bija apziņa, ka atgriezīšos mājās, attīstītā civilizācijā...
Kā saka, skolotājs atnāk tad, kad skolnieks ir tam gatavs... informācija atnāk, kad esam tai gatavi...
AtbildētDzēstPaldies par "kambara" linku!
AtbildētDzēstIekritu bērnības atmiņās ne pa jokam...!
Es kādreiz, nostaļģijas vadīta, pāršķirstu "Ģimenes enciklopēdijas" sējumus un mammas 80-to gadu recepšu grāmatas :))
Ui...tikko atcerējos vēl vienu mūsmāju "lielgrāmatu" - mana brāļa "Meža avīzi" no 1979. gada (349 lpp.)
Ines` - reizes 2 jau minēju, ka man sanācis pabūt Ukrainā Berģanskā pirms 4 gadiem - izbaudīju tieši visu to, ko tu pieminēji! Bija neaizmirstami! Bet visam pāri - cilvēku sirsnīgums un atklātība!
AtbildētDzēstRietumniekiem varētu būt šoks, jo vairums rietumnieku ir uzpūtīgi, iedomīgi snobi, kas uz šīm bijušās Savienības valstīm brauc ar pārākuma sajūtu! Tas vietējiem nudien netīk. Te strādā teiciens -" buģ pa prošče, ļuģi poķanutsa! "Jāmāk i runāt normāli, i pagaršot mājas vīnu, i arbūza šķēli blakus miskastei nešķoboties notiesāt - tad būsi savējais!
:) biju palaidusi garām tavas Ukrainas gaitas, atceros, ka Tu plānoji doties uz Krievzemi kaut kad nākotnē...
AtbildētDzēstPar rietumnieku snobismu un uzpūtību gan nepiekritīšu - tik liela PSRS fane neesmu, lai visus rietumniekus mestu "pūstošā kapitālisma" maisā, cilvēki ir dažādi, arī aiz tiem sirsnīgajiem un atklātajiem vietējiem gadījās redzēt cauri melnās dvēselītes, kas šmauc naudiņas, mēģina iedzīvoties uz apjukušo tūristu rēķina... Rietumnieki vienkārši nesaprot to vidi, nesaprot, kā tā var dzīvot... Mēs tajā iekārtā pavadījām savu bērnību un bērnības atmiņas ir skaistākas, nekā, piemēram, mūsu vecāku un vecvecāku atmiņas par tiem laikiem. Interesanti, vai Tavi vecāki un tuvinieki arī tā jūsmo par PSRS laikiem un lietām :)
Starp citu, mana brāļa sieva tur jutās ļoti neomulīgi, viņai tā pagātnes smaka nemaz nepatika - un nav viņa ne uzpūtīga, ne snobiska, bet vienkārša meitene no laukiem (no Cēsu puses, starp citu :D)
Es gan biju sajūsmā (pat par to saskābušo pienu, jo tas tik ļoti iederējās tajā vidē) un vēl mums palaimējās noīrēt istabiņas pie ļoti sirsnīga saimnieka, kas bija bijis Rīgā, viņš arī pakavējās atmiņās...
Inese -nu mani novērojumi taču (vienmēr) ir tikpat subjektīvi kā tavējie, vai ne?
AtbildētDzēstNav vajadzības censties vienai otru pārliecināt kaut kādā "patiesībās"! ;)
Es runāju par to ko redzēju - mēs grupā bijām 12 cilvēki - draugi+paziņas. Braucām pie viena puiša radiem + dzīvojām tādā kā kempingā, vai kā- tualetes podam caurums bija grīdā un durvis kā kovboju salonos - īsta eksotika! Un tur jau nu toč` bija tā, ka dažas dāmas no mūsu bara, kas negāja baudīt viļņus, lai nesačirkotos salonā iztaisnotie mati, tā arī neiemantoja vietējo simpātijas. Tikmēr mums ar Kundziņu - par samaksu gan, tante i uz tirgu pēc produktiem aizgāja, i boršču iemācīja vārīt!!!!
Bija arī puisis kafejnīcā, kurš, izdzirdis, ka mēs no LV, grasījās kauties, utt! Bet bija kafejnīca, kurā mums Paula un Kaupera dziesmas spēlēja, kad uzzināja, no kurienes mēs. ..
Un man nekas no tā visa, godīgi, bērnību neatgādināja - drīzāk jau eksotikis un pat drusku bohēmiski - nu tā - bez ierobežojumiem (higiēnas un likuma) un sadzīviskiem kreņķiem!
Liels paldies, ka pastāstīji par grāmatu, zinu ne mazums cilvēku, kurus ļoti iepriecinātu tāda dāvana un kuriem vienmēr ir ļoti grūti dāvanu izvēlēties. ;)
AtbildētDzēstUn jūsu sarunas par postpadomijas valstīm pirmo reizi mūžā manī radīja vēlēšanos uz kādu aizbraukt (varu gļēvi atzīties, ka man ir bail no Krievijas).