Montessori. Izplatītākā no alternatīvās pedagoģijas metodēm Latvijā. Kaut gan- ja katrs valdorfcilvēks rakstītu blogu, iespējams iespaids būtu citāds. :)
Parasti ir tā, ka tie, kas ir aizgrābti ar Montessori, vāji izprot Valdorfa pedagoģiju un otrādi. Es esmu drīzāk otrādi. Man uz naktsskapīša stāv divas grāmatas. Vienā Marijas Montessori pedagoģiskās atziņas, otrā apkopotas Rūdolfa Šteinera idejas.
Jūtos pat nedaudz priviliģēta, jo mans prāts ir atvērts. Nevienā no šīm pedagoģijām neesmu eksperts un  apzināti  uzzinu arvien vairāk par abām paralēli.
Vasaras vidū bogballes ietvaros man bija iespēja satikt valdorfpedagoģi un valdorfskoliņas vadītāju Initu Gailīti.

Dažas nedēļas atpakaļ, savukārt, uz manu dzimto ciemu- Jaunpiebalgu atbrauca Montessori pedagoģe Jolanta Briede. Es pieteicos nodarbībai un tā arī pateicu, ka mans mērķis ir saprast, kas ir Montessori pedagoģija un ar ko tā atšķiras no Valdorfa.
Spēcīgākā no atšķirībām laikam ir pirmie 7 gadi. Kamēr pēc Valdorfa šajā posmā bērnam būtu jāiepazīst sevi, savu ķermeni, tā iespējas un  jāattīsta t.s. emocionālā inteliģence, montessoristi uzskata, ka ir fundamentāli svarīgi tieši pirmajos septiņos gados iepazīstināt ar lietu kārtību un ielikt matemātikas, rakstības un citus zināšanu pamatus.




Tā arī līdz galam nesapratu Montessori nostāju mūzikas, dejas, dvēseles un radīšanas jautājumos, bet skaidrs ir viens- matemātika arī Āfrikā ir matemātika un te nu Montessori materiāli ir perfekti. Tādas pašas domas man raisījās apskatot kosmosa materiālus. Skaidri un saprotami. Šīs divas lietas noteikti likšu aiz auss un ceru tuvākajā nākotnē ieviest arī mūsmājās!



Tapu ieintriģēta arī par materiāliem atainojot pasaules vēsturi. Kaut tikai teorētiski, tomēr jau galvā pārcilāju melnā auduma metrāžu un nepieciešamos materiālus. :) Montessori āķis arī manā lūpā. :)

Un visbeidzot man jautājums jums, mīļās bloga lasītājas un lasītāji- varbūt kāds no jums arī ir iedziļinājies atšķirībās starp abām augstākminētajām pedagoģoiskajām pārliecībām? Kādus secinājumus esat sev izdarījuši? Kas no Montessori Jums šķiet nelokāmi pieņemams un kas šķiet vislabākais no Valdorfa?

Ļoti gaidu jūsu atbildes komentāros!

Pirmdiena oktobra vidū. Mākoņi staigā pāris metrus virs galvas. Pēcpusdiena jau no paša rīta. Pāris kafijas tases, grozs, piekrauts ar Mammas Rokām, skaļš Eiropas Hītu radio un esmu ceļā.
Zosēni-Lejasciems.
Šajā gada laikā mans dzimtais ciems pa ceļam ir kails un nopērts. Jaunpiebalga līdz kultūras namam ir glīta. Un tad ir posms līdz Rankai, kurā viņa tāda nav.

Bet Rankā pie kapiem atveras debesis. Rasas pilienu klātā pļavā caur mākoņbiežņu ielaužas saule. Un pēkšņi pazūd laiks, miegs, skaļais radio, domas. Ir Mirklis.


Izbraucot cauri rudens Rankai pazūd saule. Atkal mākoņu tume.

Pēc divdesmit mirkļiem jau esmu Lejasciemā un pastāstu par Mammas rokām tik ātri, ka nespētu iedvesmot pat sevi. Bet meitenēm esot paticis. Nu vismaz viņām. :)
Minūtes piedspadsmit vēl patincinu skolēnus- gribu zināt, kāpēc bērni visās skolās saka vienu un to pašu. Mīļāko mācību priekšmetu saraksts visur vienāds. Man galvā tikai viena doma: citādāka izglītība, citādāka izglītība, citādāka izglītība. Esmu ieprogrammēta.



Mana īsā vizīte Lejasciema skoliņā beidzas ar ekskursiju uz darbmācības kabinetu. Tā fantastiskā aura!... Vecās ēkas šarms manī uzjundī skolatmiņas... Ēka, kurā agrāk ar roku kurbulējamajās šujmašīnās tapa zvana griezuma svārki un kur, muguras pie gofrētās krāsns sildīdamas, knipelējām baltos darbus :)... Jaunpiebalgā to atzina par tehniski bīstamu, lai tajā uzturētos un nojauca. Bez pēdām pazuda ēka, kurā tapuši pirmie Mammas Roku darbi...:) Lejasciemā šāda ēka ar tās īpašo auru vēl ir.

Tikmēr fanoju un sajūsminos, kamēr tieku pie dāvanas. Pie rāmīša! Gribēju šādu rāmīti, kopš vasarā ieraudzīju tādu Valdorfbērnudārzā Saldū. Un nu man tāds ir! Mums. Vairāk jau bērniem, protams. :) Niklāvam jauni darbarīki divreiz nav jārāda. Jau top pirmie darbi...

Gaišu dienu!

Pa vidu visām šūsanas lietām un manai aizgrābtībai ar alternatīvo pedagoģiju, mani interesē arī vides jautājumi. Ticu, ka katram jāsāk ar sevi un savu ciemu, lai Latvija kopumā taptu par gudri zaļu valsti. Un tas ne vienmēr nozīmē priecāties par dabas veidotiem džungļiem...

 Ir pagājis tieši gads un beidzot līdz bloga lappusēm nonāk pasākums, kurā reiz piedalījos. Gauja ir mana bērnības upe, tāpēc mani ļoti iepriecina Jaunpiebalgas pagasta entuziastu rosīšanās gar tās krastiem. Nu jau par tradīciju kļuvušas ikpavasara un rudens talkas, kurās tiek samīļota Gauja un labiekārtoti tās krasti.
Pērngad septembra vidū tikāmies vienā no šādām talkām z/s "Lielkrūzes" teritorijā. Es čaklo jauniešu pulciņam pievienojos tālab, ka manā redzeslokā ir vairākas skaista upes un upītes: Gauja, Tuleja, Vedze, Līčupe. Turklāt biju Piebalgas pusē un jau sen biju vēlējusies satikt vaigā upju biologu pāri Loretu un Andri Urtānus.

Ievadlekcijā uzzinājām, kuros gadījumos dabai jāļauj regulēt sevi pašai, bet kuros tai nepieciešama cilvēka palīdzība. Personīgi man bija vairāki atklāsmes brīži...
Izrādās, ka pārmērīgs ūdenszāļu daudzums, kritušie koki, dabīgi un mākslīgi veidotie aizsprosti un pat latvāņi upju krastos negatīvi ietekmē upes ekosistēmu.

 Kritušie koki upē ne vienmēr ir nevēlami, taču pārāk liels kritušos koku daudzums traucē normālām dzīvības norisēm tajā. Katros 100 upes metros kritušo koku skaitam vajadzētu būt ne lielākam kā 12 (ja upe tek cauri lauksaimniecības zemei) un 27 (ja upe tek caur mežu).

Nebiju iedomājusies arī, ka upe ir lielisks transports latvāņu sēklām, tāpēc tos būtu godprātīgi iznīcināt.

Atsevišķi jārunā arī par ūdenszālēm. Tās nedrīkst pārklāt vairāk kā 20% upes spoguļvirsmas. Pastiprinātā ūdenszāļu augšana upēs notiek tālab, ka tās tek caur lauksaimniecības zemēm. Lietus un pavasara plūdu laikā upēs nonāk daudz minerālmēslojuma, kas pamatīgi sabaro ūdenī augošos zaļumus un tie savairojas tādos daudzumos, ka normāls upes tecējums vairs praktiski nav iespējams. Ja gribat dzirdēt ciparus, tad lūk: pēdējo 50 gadu laikā Latvijas ūdeņi zaudējuši 70km2 atkllātās ūdens virsmas. Satraucoši. Tāpēc, lai cik tas dīvaini neizklausītos, mums ir jāravē ne tikai savus mazdārziņus, bet arī aizaugušās upes.

Vēl viena lieta, ko katrs varam darīt upes labā ir straujteču veidošana. Citiem vārdiem- vietās, kur upes tecējums ir lēns vai pat gandrīz stāvošs, būtu svētīgi ievietot akmeņus, kas veido straujteces un bagātina ar skābekli upes ūdeni. To, vai upe tek lēnu vai strauji var noteikt izmērot tās atrumu. Ja ātrums mazāks kā 25m/s, tad droši ķerieties pie darba! Tikai divas mazas nianses- akmeņus neizvietojiet kā pagadās: tie nedrīkst upē veidot aizsprostus (jo tad aiz tiem var aizķerties kritušie koki + jaunizveidotās straumītes nedrīkst izskalot krastus (paskatieties, lai akmeņi nestāv pārāk tuvu krastam...)
Ā, un ideāli būtu, ja jūs ierēķinātu vietiņu, kurā paspraukties garām ar laivu. :)

Visbeidzot ir svarīga arī upes piekraste. Uz katriem 100m 30 metriem jābūt apgaismotiem. Tas nozīmē, ka jāapzāģē daļa krastmalas krūmu. Turklāt, lai mazinātu minerālmēslojuma nokļūšanu upju ūdeņos, būtu vēlams, lai upes krastā sākumā ir zālāju josla un tikai tad krūmu josla. Zāle skaitās labāks filtrs kā koku stumbri un glumā augsne pie to saknēm.

Kad teorija bija apgūta, atlika vien rausties gumijkostīmā un ķerties pie darba! Daudz interesantu stāstu pa ceļam uz darba vietu, daudz skaistu skatu, nedaudz svarīgu instrukciju un daaaaaaaudz atbilžu uz iesācējas-entuziastes jautājumiem. :)






Šādi izskatījās upes posms pirms mēs tam ķērāmies klāt. Izmētātie akmeņi bija ļāvuši aizķerties smiltīm un sanesām un iesakņoties ūdenszālēm. Mūsu uzdevums bija izravēt zāles un sakārtot akmeņus.





Šie sarkanie plankumi uz akmens ir sārtaļģes, kas būtībā liecinot, ka upē ūdens ir visnotaļ tīrs. Tā kā sārtaļģes nav visai bieži sastopamas, jutos pacilāti lepna, ka Jaunpiebalgas ūdeņos kas tāds ir ieraugāms...






Pāris stundu laikā attīrījām noskatīto upes posmu un devāmies pelnītā maltītē!




Šis nu reiz patiešām ir veids, kā darīt Latviju foršāku vietu zemesvirsū! Ja tavas dzīvesvietas tuvumā ir upe, mēģini nepalikt vienaldzīgs un palīdzi tai atveseļoties. Sasauc draugus, sarīko tematisko talku! Ja pēc šī raksta vēl joprojām uztraucies, vai visu izdarīsi pareizi, droši sazinies ar jau minētajiem upju biologiem!

Veiksmi darbā!