Mūsu dēls pēdējā laikā iemīļojis teicienu "Kāda jēga?..."
Viņš prasa: "Kāda jēga klāt gultu no rīta, ja vakarā tā atkal jāuzklāj?", "Kāda jēga pucēties, ja tas domāts tikai stilīgumam?", "Kāda jēga mācīties, ja tāpat nomirsim?" Kāda jēga, kāda jēga, kāda jēga?...
Dažreiz ir grūti atbildēt uz tik vienkāršiem un reizē sarežģītiem jautājumiem, bet, jāatzīst- jautājums par jēgu ir lipīgs, tāpēc, vērojot soctīklus februārī, gribas vaicāt:
Kāda jēga tad dzīvot zemē ar četriem gadalaikiem, ja visa dzīvošana paiet alkstot nākamā gadalaika?! Jā, protams, arī pavasari gribas, bet viņš būs, nekur nepaliks, tikai ziema jau tāpēc nebeigsies ātrāk, ka mēs tā vienkārši gribam! :) Tad ņemam un priecājamies par to, kas mums ir. Par ZIEMU! Pietiekami vēsu, lai pļavas sniega segā vēl nerēgotos brūni atkušņa caurumi, bet pietiekami siltu, lai rastos vēlēšanās izmest lielāku līkumu pa dzimto sētu. Priecājamies par sērsnu, kas notur virs sniega pat 35kg smagus jauniešus, priecājamies par askētiskiem krāsu salikumiem, ziemas smaržu, garšu un visu citu pirmspavasara ziemai raksturīgo!


Ķeram šī gada ziemas kadrus. Kadrs dadžos, kadrs kokos. Pie reizes pavērojam, kas ierastajā pastaigu maršrutā jauns atgadījies. Piemēram, kociņi, kuru miza tikusi staltbrieža pusdienšķīvī. Vai egļu zariņi, kuri dīvainā kārtā nošķilti guļ zem eglēm...





Ar dēlu norunājam, ka uguns gatavošana/šķilšana ir vīriešu darbs. Divreiz nebija jāsaka- tikai liktas lietā lapenītē ar tēti pavadītajās vasaras naktīs gūtās zināšanas.










Man vienmēr ir bijusi morālā dilemma izdomāt pedagoģiski pareizāko risinājumu dabas pakļaušanai eksperimentiem un izziņai... No šī viedokļa raugoties, kritiku neiztur tādi klasiski bērnības prieki kā pieneņkātu rullēšana, nadziņu manikīrs no puķu ziedlapām, vainadziņu pīšana, herbāriju ievākšana, Ziemassvētku eglīte un vilkuvāļu pūkošanās... Bet... Ir taču tik jautri! :)...




Un būs, nekur jau nepaliks tas PAVASARIS. Bet ziniet, kāda būs mūsu vasara? Starp pagalēm atrastais tauriņš varētu nozīmēt, ka RAIBA!

Šķiet vēl tikko svinējām septiņgadi brālim, bet nu gaviļnieces metamkrēslā jau iesēdusies pastarīte!

Atšķirībā no brāļa, jaunkundzei nepalaimējās piedzimt vasarā. Tā nu visas pusklepainās, pusiesnainās ballītes parasti noritēja mierīgā mājas atmosfērā. Laikam pa šiem gadiem meitukam bija sakrājušās mieles šai sakarā, tāpēc jau savlaicīgi tika izteikta vēlme pēc iespaidīgas ballītes. Ballītē drīkstēja notikt vienalga kas- vienīgais nosacījums bija, lai Pati būtu supergalvenajā lomā! :) Laikam kaut kā pa visiem gadiem tas meitai pietrūcis...
Tika stādīti viesu saraksti, ēdmaņas saraksti, "ko darīt ballītē" saraksti! Lielisks iemesls iemēģināt tikko apgūto rakstītprasmi! :)

Arī rūķis Otto ir apņēmības pilns. Pirms pāris nedēļām Otto sāka dzīvot Rīgā un nu pēta turienes paradumus, ievāc ziņas par to, cik Rīgā mežu, ezeru, upīšu, kādi putni un zvēri apdzīvo galvaspilsētas teritoriju. Rūķis ir dzirdējis, ka Rīgā uz tramvaja sliedēm manītas pat mežacūkas! Laikam zvēri galvaspilsētā ir drosmīgāki, spriež Otto.



Rūķis mācās Rīgu un sūta vēstules saviem lauku draugiem. Šajās vēstulēs klaudz tramvaju riteņi, skan mašīnu motori, šalc priežu meži, spīd gaismiņas logos un smaržo pēc kanēļmaizītēm. Rīga, raksta rūķis, ir galvaspilsēta, kurā ir daudz dabas. Tāpēc rūķi te parasti jūtas labi.


Savas zināšanas un Rīgā gūtās sajūtas rūķis šī gada beigās saliks mazās kastītēs. Kastītes noliks zem eglītēm. Kas tur būs iekšā? To tikai Otto zina...