Lūk gadās tādas dienas kā tā viena pirms nedēļas, kad viss gāja kā no rokas. Uz pavisam īsu mirklīti biju ieskrējusi pie vectēva māsas un iemetu degunu pamestā istabā un tad to pašu degunu iemetu bļodā zem noputējuša skapīša un paliku mēma... Jūs pat nevarat iedomāties, līdz kādam medicīniskam stāvoklim esmu sevi novedusi ar savu PSRS retro atkarību!!!!!! - sirds sāka dauzīties straujāk, adrenalīns dancoja pa asinīm, tā it kā es kāptu klintī, nevis lūkotos uz saujiņu pagalam nodriskātu Padomju rotaļlietu!

Un galu galā - šodien šeit sēžot uz rakstot saprotu - tas, ka es tajā dienā uzskrēju virsū tai bļodai, nav nejauši. Pāris dienas vēlāk man piezvanīja no Aizkraukles Vēstures muzeja un apvaicājās, vai man nebūtu padomju laiku rotaļlietu, ko aizlienēt topošajai izstādei "Bērnības Zeme"!

Šis tas jau manos krājumos bija. Un kopš pagājušās sestdienas pievienojās lūk kādi eksemplāri:

1) noplucis, nomīļots kaķēns


2) Bariņš mājdzīvnieku. To oranžo gailēnu atceros savā bērnībā... Bet kā datējas pārējie?... Varbūt kāda no jums zin?


3) Adrenalīna galvenais iemesls - miniatūras klavierītes! Lai arī nepavisam ne ideālā kārtībā un tomēr - nekad necerēju, ka tādas pie manis nonāks!


4) Grabulīši. Fantastiski! Kolosāls dizains! Sevišķi tai puķītei.


5) Dažādāko leļļu grupiņa. Nevienas vienādas - katra izcili īpaša! Un atkal jau - nav ne jausmas par gadu skaitļiem, jo neviena no šīm man nebija manā bērnībā...


Esmu sajūsmā! Un jūs?

Kā jau solīju - stāsts par to, kā Niklāvs apguva riteņbraukšanu. Nekādu ekspertu viedokļu, nekādu padomu, nekādu secinājumu - vienkārša, kristāltīra mūsu pieredze.:)

Sākšu ar to, ka ne es, ne Kundziņš neesam īpaši velosporta entuziasti. Vēl vairāk - mums pat nav savu velosipēdu. Nē, vēl vairāk - es pēdējo reizi sēdēju uz velo pirms gadiem... nu padsmit... noteikti. Tātad skaidrs kā diena - ne man, ne manam dzīvesbiedram nav iekodēts steidzināt bērnus veloapgūšanā līdz ar pirmo soļu speršanu. Taču, apzinoties riteņbraukšanas kā visai interesantas nodarbes būtību, šādi tādi velosipēdiņi mūsu bērniem vienmēr bijuši pa tvērienam - ja nu rodas interese.

Un interese radās. Sākumā stumdījām abus bērnus ap māju uz draugu atdota divritenīša ar papildriteņiem ( no kuriem tajā pašā vasarā mana mamma vienu netīšām nolauza:)).




Gandrīz vienlaicīgi ar pirmajiem apļiem ap māju mūsmājās parādījās Spārīte. Drīzāk jau ar cieņu pret vēsturi kā ar domu apmācīt bērnus velobraukšanā :)... Vēl tagad brālis ik pa laikam uzsēžas uz Spārītes un diņģē, lai māsa šo ripina pa grubuļaino mauriņu! :D Varētu jau mīties pats, ja vien ik pēc padsmit sekundēm vecajam Kukainītim nekristu nost ķēde... Bet tā meitene ir pacietīga stūmēja, ka es jums saku! - līdz šim nevienu reizi brālim nav atteikusi! :)


Un tā - Niklāvam 2011. gada vasarā palika 4 gadi. Viņa veloprasmes līdzinājās nullei. Un, lai arī reti mēdzu salīdzināt savus bērnus ar citiem, brauciens pie draudzenes uz Skrundu, lika man aizdomāties... Par to, cik, iespējams, Niklāvs labi prastu braukt ar riteni savā vecumā, ja vien mēs tam pievērstu lielāku uzmanību!...

Nolēmu sākt apzinātu bērna ievadīšanu riteņbraukšanā. Tagad reti kuram jāskaidro, kas ir līdzsvara ritenis, kā un kāpēc to lieto. Vismaz man šis liekas loģisks veids, kā iemācīt bērnam braukt ar velosipēdu. Precīzāk - veids, kā bērnam PAŠAM IEMĀCĪTIES braukt ar velosipēdu.
Un patiešām ir tā - ja izsūtām informāciju "kosmosā", tad skaidrs, ka agri vai vēlu tiksim pie kārotā! Mirklī, kad sākām internetā pētīt skrejriteņu zīmolus un cenas un briedām pirkumam, manā humpalbožu ķemmēšanas laikā man rokās gluži vai iekrita pavisam vienkāršs ritenītis! Apprasījos blogpasaules mammām, kā pareizi jāregulē sēdekli, utt. un ieguvu virkni vērtīgu norādījumu!
Un tā - pagājušā gada rudenī Niklāvs tika no sākuma stadijas "staigāt ar līdzsvara riteni starp kājām" līdz  "apsēsties uz līdzsvara riteņa un ar kājām lēnām tipināt" prasmei.


Tikko Zaubes mežiņā bija nokusis šī pavasara sniegs un dubļi ieņēma velobraucamu konsistenci, līdzsvara ritenis tika ņemts līdzi katrā pastaigā.


Un pēc apmēram mēneša smukas stumdīšanās un atsperšanās, Niklāvs itin viegli balansēja uz riteņa un ripinājās uz priekšu ar paceltām kājām! Zosēnmājā viņš atrada lēzenu ceļa posmu, kur balansēšanu+ripināšanos pārvērta par sava veida atrakciju. Turp riteni stūma, atpakaļ ripinājās :)
Pagājušajā nedēļā, novērojusi, ka dēls piekopis balansēšanu un stūrēšanu teju līdz mirdzumam, nolēmu, ka ir laiks pedāļu apgūšanai! Par laimi pedāļu ritentiņš ir tieši tāda izmēra kā skrejritenis, tāpēc pāreja uz jauno velo notika tik liegi, ka prieks!

No manis tas prasīja kādu stundu kopumā - paskraidīt Niklāvam no muguras = iestumt + teikt, lai spiež pedāļus, atgādināt, lai stūrē. :)
Tiklīdz pedāļu spiešanas princips dēlēnam tapa skaidrs, viņš atmeta savu kāju vērošanu un pievērsās stūrēšanai. Un tad jau vairs atlika tikai iestumšana. Centos cik varēju starp Jāņu sagatavošanās darbiem izbrīvēt laiku iestūmieniem, taču acīmredzot ar to bija par maz un drīz vien izdzirdu priecīgu "Mam! Es pats iemācījos sākt braukt! Man nevajag tavu palīdzību!" Āmen!



Un tagad jāsāk prātot par drošību. Vēlos lūgt jūsu padomu ķiveres un ceļu sargu izvēlē - kam pievērst uzmanību iegādājoties šos drošībai paredzētos atribūtus?

Mūsmājās Jāņošana sākas ļoti laicīgi, jo parasti īsi pirms Līgo nosvinam Niklāva dzimšanas dienu. Šogad mūsu dēlēnam apritēja pilni pieci! Pirmā pusapaļā jubileja!




 Jau sākotnēji bija skaidrs, ka piepūšamo atrakciju ēra mūsmājās noteikti ir uz kādu laiku beigusies. Jo... Nu cik tad var... Lai arī pirmos gadus patiešām biju priecīga, ka ir ērts līdzeklis, kurš nodarbina bērnus un vecākiem nav jākreņķējas par papildus jautrības radīšanu, tad pēdējā laikā teju katrā bērnu ballītē ir kāds piepūšamais verķis un arvien biežāk nākas ievērot, ka dažāda vecuma mazie mēģina lēkāt pa atrakciju vienlaicīgi, bet mammas un tēti stāv ap objektu/būri un nemitīgi apsauc bērnus lai ir uzmanīgi viens pret otru. Un kas tad tā vairs par ballīti?...

Veidot pārgājienu mani mudināja šādi mērķi/ieceres:
1) uzsvērt bērnus un ar viņiem pavadīto laiku kā bērnu ballītes galvenās sastāvdaļas
2) iesaistīt tētus bērnu dzimšanas dienas ballītē
3) būt dabā! Ievērot, saredzēt, sadzirdēt un sajust...
4) radīt ko atmiņā paliekošu bērniem un vecākiem
5) iedvesmot citus vecākus

Jāteic, ka no visām iecerēm apstākļu sakritības dēļ neizdevās izpildīt otro - Mārtiņš bija vienīgais tētis, kam izdevās izbrīvēt laiku piektdienā. Līdz ar to pastarpināti cieta dažas citas ieceres. Bet pārgājiena prieks bērniem tāpēc nemazinājās! :)

Un jau pirmajā līkumā izdevās ieraudzīt lielu daļu ieraugāmā - caurteka, saimniecības ēka, mājlopi - viss vienuviet! Visi metās uzdevumā iekšā tik aizrautīgi, ka plānotā grupveida pārgājiena vietā mūsu bariņš sadalījās vairākās mazās azartiskās komandās!


Čiekuru meklējumos metām līkločus caur priežu siliņu, vardes cerējām ieraudzīt pie dīķiem, mežā lūkojām pēc izejmateriāliem kaķenēm. Katrā ziņā uzdevums "skatīties dabā" tika izpildīts pat vairāk kā ar uzviju!


Viens no skaistākajiem pārgājiena pieturas punktiem - kalns ar Māras Akmeni. Zosenieši zinās, kas tas ir, pārējiem vien pastāstīšu, ka laikā, kad Zosenā (un nevis Zosēnos, kā mani allaž pielabo šejienes iezemieši) saimniekoja viens varen` uzņēmīgs cilvēks, viņš šiet bija iecerējis baznīcu būvēt!


Pārgājiena neparedzētais bonuss - zemeņu pļava ap Māras akmeni! Tieši tik forša, lai bērnus (un ne tikai) izlaistu ganībās! :)



Zemenes - lielisks starteris paredzētajam piknikam! Galā jau gaidīja mašīna ar azaidu, papildus drēbēm un iespēju aizvizināt nogurušos staigātājus atpakaļ mājās...



Vēlāk pievakarē Mārtiņš ar Niklāvu devās izbraucienā uz blakus ciemu, kamēr mēs ar ciemiņiem šķūnī uzklājām pārsteigumgaldu ar kūku (Niklāva audzītes cepta - tik garšīga kā neviena!) un saldējuma kokteili milzu traukā ar milzu salmiņiem (veikals "TOP") un pat iestudējām slēpšanos un "Pārsteigums" uzsaukšanu!
Un jāpiebilst, ka pārsteigums tiešām izdevās! :)



Bet Niklāvs pats sev dzimšanas dienā uzdāvināja velobraukšanas prasmi! Par šo pieredzi nākamajā stāstā!