Rudens. Šodien saule glaimoja Vidzemes ainavām. No Cēsīm uz Zosēniem braucu kā caur pastkartēm! Kļavlapu krāšņums, pakalnu zaļuma fonā... Elpu aizraujoši!
Tikām meita: "Vai liksi bildes internetā? Ieliec. Lai citi arī var izdarīt tā kā es. Uzraksti, ka no sākuma jāsaslapina krāsas ar ūdeni. Daaaaaaaaaaaaudz ūdens! Tad jāpūš. Uzraksti, ka var pūst stiprāk un vājāk. Uzraksti, ka meita to teica. Nofočēji? Parādi!..." Topošā žurnāliste-pedagoģe, vai ziniet... :)






 Emai sensitīvais periods uz ņemšanos ar krāsām un otām. Kamēr es pie datora līdz ausīm kultūras vēsturē (man ir iemesls), tikmēr mājas durvis noblīkšķ un meita laukā. Pēc lapām un puķēm. Un tā mēs spiedām, zīmogojām, pūtām, meklējām interesantas tehnikas un risinājumus. Pelašķu krusa, un gurķu bruģakmeņi. Raibs. Rudens.

Latvieši ir mednieku/vācēju tauta Baltijas jūras krastā.
Starp katra latvieša obligātajiem rudensdarbiem arī sēņošana. To dara visi- sākot ar lauku cilvēkiem, kuriem mežs pie pakša, un beidzot ar tiem, kas ikdienu vada kostīmā ofisos un pēc sēnēm brauc lūkoties ar vilcienu pierīgas mežos.
Tikpat dedzīgi, cik pērngad priecājāmies par baraviku pilnajiem groziem (un mašīnu piekabēm), šogad errojamies par ēdamo sēņu trūkumu. Tie retie apšu kundziņi un bērzlapītes, kas nonāk sēņotāju grozos, ar milzu lepnumu tiek atrādīti soctīklos. Arī šis blogs nebūs izņēmums... :)

Dokumentēju to, kā mēs ar bērniem sēņojām Zaubes mežiņā pirms pāris dienām...
Savas sēņu vietas apraudzījām reizi dienā un vienā no šīm dienām gājiens beidzot rezultējās ar nepilnu salmu grozeli sēņu. Izmisīgā un nevienlīdzīgā cīņā ar tārpiem zaudējām smukus baraviku kungus. Bet panna šā kā tā bija pilna. Par to arī priecājamies! :)

Tāds rudens, kurā brīnumsēnes grauž brīnumtārpi un līst raibs lietus. Tāds rudens, kurā gājpuni lido uz Ziemeļiem, bet ežiem rozā acis. Tāds. Citāds. :)

Devītā mēneša sākums. Zinību diena. Pirmo gadu vasaru baudījām bez lieka pirms+skolas satraukuma. Lai kā mums dažkārt liekas, ka dzīve sastāv no vienām vienīgām dilemmām, beigās vienmēr izrādās, ka bijis tikai viens loģisks situācijas risinājums.

Mūsu bērni mācās mazā lauku skoliņā.
Vidē, kurā kā liels tā mazs cits citu pazīst un sauc vārdā.
Vidē, kurā dienas pastaigā ir iekļauta arī govju un gulbju apciemošana.
Vidē, kura savu iespēju robežās fiziski un morāli pilnveidojas.
Vidē, kurai noteikti vēl joprojām ir daudz vietas izaugsmei. Taču ar šo vidi ir ļoti viegli sadarboties. Nelielais skolēnu skaits un pretimnākošais skolotāju/vecāku kolektīvs vienmēr atvērts idejām. Arī tādām, kas sākotnēji šķiet netradicionālas. Un tas mūsu ģimenei der. Tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs.

Ak, mīļā, siltā Vidzemīte! Te pļavas, purvi, meži- viss viena rokas stiepiena attālumā! Reiz Dobeles draudzene sūdzējās, ka pietrūkstot viņai meža. Sākumā nesapratu par ko ir runa, bet, kad reiz nonācu tajos rudzu-kviešu, magoņu-ozolpuduru klajumos, tad nudien skumji ap dūšu savilkās... Vēl jo vairāk novērtēju prieku, ko sniedz bagātie, nebeidzami dāsnie Latvijas Valsts meži.

Brūklenes. Un ir arī miltenes, izrādās. Šķiet, ka ievārījumā gadījās arī pa saujai to.
Mellenes pie mums joprojām kraukšķīgas! Pilnas mutes pielocījām!







Kad zināmās melleņu/brūkleņu vietas apciemotas, plāns doties tālāk aiz līdz šim neiepazīta līkuma. Ceļš te savelkas arvien šaurāks, top arvien purvaināks, kamēr apkārt zilenes un virši vien.




Šovasar bērni iepazina ievogu sājo garšu. Daudz netrūka, ka mutē ieceļotu arī krūkļa melnie bumbuļi. Par to, ka tas krūklis, uzzinājām vēlāk tīmeklī. Vai tā ogas ēdamas- tas joprojām mums neizzināts jautājums...


Siltais 2015. gada pēdējais vasaras mēnesis apdāvinājis mūs brūnām sejām, pilnām saldētavām un pagraba plauktiem. Salduma ziemai netrūks. Papildināti arī fotoapcirkņi. Visa gana. Sākam rudeni!