Septembris - kubu mēnesis! :) Nu vismaz Mammas Roku radošajā virtuvē noteikti.
 Par to, ka bērna attīstībai jau nemaz tik daudz nevajag, tagad ir informēta teju katra māmiņa. Radošākie esot bērni, kas uzauguši bez rotaļlietām un tālab bijuši spiesti tās izdomāt paši. Zinu, zinu... :) Un tomēr - bērnība ir priekam! :) Dzīve vispār ir priekam!!! Tāpēc es par savu galveno radošo uzdevumu turpinu uzksatīt prieka radīšanu! Sameklēt prieku krāsās, izstāstīt prieku stāstā, sašūt prieku kubos! Dot iespēju mazajām roķelēm lipināt lipekļus, trenkāt rāvējslēdzējus, pogāt pogas, grabināt, čaukstināt, ielikt, izņemt, pavilkt un brīnīties! Celt, velt, ņemt, likt, domāt-redzēt-secināt.Un darīt to visu aizraujoši!
Un tad vēl tāda neliela radoša ambīcija - cerēt, ka šie kubi vismaz daļai to saimnieku dzīvē sekos līdzi iepakoti kastītē ar nosaukumu "Bērnības atmiņas"... :)


Kubs dabas pētniekam Zigmāram jeb Zimmim.

Brīvdienas nosvinētas!
Lai arī nekādu svētku nemaz tā īsti nebija, tomēr ir sajūta, ka brīvdienas izdzīvotas pamatīgi pilnasinīgi. Pēdējo saulaino nedēļas dienu- piektdienu (trīspadsmito!!! :D)- pavadījām Valmierā. Iemesls tam bija kādas brīvbiļetes, ko pirms laika ieguvu savā īpašumā. Taču nolēmām "nošaut tos vairākos zaķus" un tā mūsu ceļš no sākuma aizlīkumoja līdz Sajūtu parkam. Bērniem bez maksas, pieaugušajiem pa latam, 30 santīmi par karti un skaista stundas-pusotras pastaiga pa mežu garantēta! Bērnus sajūsmināja līdzsvara atrakciju josla, vecmāmiņa priecājās par iespēju pabradāt pa dažādajiem materiāliem basām kājām, bet man elpa aizrāvās pie Gaujas stāvkrastiem. Brīžiem aiz sajūsmas, brīžiem- kad bērni pielavījās pārāk tuvu kraujas malai- aiz bailēm.









Un te arī pieminētās biļetes! Ja atceraties, ieminējos, ka esmu sašuvusi smukvirtenes Gaujas Tramvajam. Tad lūk tajā brīdī ieguvu savā īpašumā arī biļetītes braucienam ar šo īpašo peldlīdzekli, ko tā radītājiem nez kāpēc ienācis prātā nodēvēt par tramvaju. :)





Mirkli pēc tam sēdējām uz Gaujas Tramvaja klāja un klausījāmies kapteiņa Toma stāstos par Valmieras, Gaujas un pārējo krasta ainavā redzamo objektu izcelšanos.
Niklāvs un Emīlija ik pa laikam apvaicājās man: "Vai tie ir pekstiņi?" :D
Nu skai`c, ka pekstiņi! Kā gan Velns varētu Gauju uzbūvēt... Un vai tad Valmiera savu vārdu no tiesas būtu radusi  no suņa vārda Valis un uzsauciena "Vali, Mierā!"?...
Ik pa laikam Niklāvs pārtrauca kapteini Tomu, lai papildinātu stāstījumu ar savu pieredzi no sērijas "Mēs ar kaimiņieni Anniju un viņas suņuku Buci arī reiz...", saņemot par to ovācijas un smieklu šalti. Bet daži no mazā zēna jautājumiem bija gana jauki un loģiski, taču kapteinis Toms, tāpat kā maksķernieks krastā vēl nav pieraduši, ka sešgadīgs bērns var pienācīgi iesaistīties sarunā, tāpēc uz pāris jautājumiem Niklāvs atbildes tā arī neguva...
Brauciens bija jauks, bet īss. Manas virtenes kalpojušas godam, lai arī saulītē pamatīgi pabalojušas.  
Un, ja jūs prātojat, kā forši pavadīt pēcpusdienu/jubileju/darba ballīti vai kādu citu pasākumu, tad ziniet, ka vēl līdz 30tajam septembrim to varat izdarīt uz Gaujas Tramvaja klāja, grilējot, klausoties mūziku un baudot Gaujas krastu peizāžas! :)









Pirms doties mājup, nolēmām ieturēties kādā no vietējām kafejnīcām un šoreiz izvēlējāmies to darīt tavernā-picērijā (kā viņi paši sevi dēvē) Liepziedi un Rozmarīns. Picu mēs varētu ēst arī Čili picā, tāpēc šoreiz lūkojām pēc kā cita. Lai arī vīlāmies bērniem piedāvātajā pastā ar mocarellu un arī grieķu salāti nebija izcili, tomēr vistas un cūkas gaļa ar svaigi darinātajām pesto un tomātu mērcēm un ceptajiem lielkartupeļiem bija visai ēdami. Bet mēs piedodam ēdiena kvalitāti vietai, kurā drēgnā rudens pievakarē varam justies kā mājās! Otrā stāva interjers, ko vairāki ēstgribētāji mūsu acu priekšā atzina par smacīgu, mums, gluži pretēji, likās kā silti kurināts vecmammas jumta dzīvoklītis! Ar rotaļu stūri bērniem un divām gultveidīgām nišām, kur mazajiem ne tikai iztrakoties ar spilveniem, bet arī paslēpes uzspēlēt, šī vieta ātri lika aizmirst, kur atrodamies! :) Un, kas man nebūt neliekas mazsvarīgi - Liepziedos un Rozmarīnā pie pusdienām var dzert tīru, filtrētu ūdeni bez maksas=cik tik lien! Vēl obligāti jāpiemin katra iestādījuma vizītkarte - tualete! Tā šeit ir lieliska! Tātad par atmosfēru 10, par ēdienu attiecībā pret cenu 5.




Bija burvīgi iepazīt Valmieru no Gaujas puses!
Bet svētdien enerģiski un ar milzu aizrautību turpināju savu Gaujas nedēļnogali- darbojos Gaujā Piebalgā. Par to vai un kā upēm ir jāpalīdz attīrīties- nākamreiz.

   Ar lielu interesi izlasīju Sindijas Meluškānes rakstu par to, kā viņu ģimenē iejuties adoptētais puisēns. Pilnīgi godīgi - kopš pirmo reizi pirms kāda laika uzzināju, ka šī ģimene saņēmusies šim ļoti nozīmīgajam solim, ik pa laikam iedomājos, nez kā viņiem šodien  iet. Un šomēnes guvu atbildi. Paldies MM. Ļoti patiess Sindijas stāsts.


   Man ir jauna autoritāte - seksologs Arturs Šulcs. Viņš tik forši apstāsta pikantās lietiņas, kuras ir un notiek katras ģimenes ikdienā un, atšķirībā no daudziem psihologiem, nebiedē vecākus ar iespēju sačakarēt bērna seksualitāti, piemēram, guļot ar bērnu vienā gultā vai tml. Šoreiz par mamas un tēta bučošanos un mīļošanos - cik daudz būtu jāredz bērnam un ko labāk pietaupīt mirkļiem divatā.Turpat blakuslapā neliels atgādinātājs par to, kā pāriem pareizi strīdēties. Un manuprāt "Mans Mazais" vēl drosmīgāk varētu iet šajā - vecāku un pāru attiecību- virzienā. Jo bērns sākas no diviem cilvēkiem un nereti tieši fāzē, kad "jūra līdz ceļiem" un "brilles visroz-ākās uz acīm". Tāpēc bieži vien saskaroties ar grūtībām attiecībās, trūkst praktisku padomu.