Karrrrrrrrrrstā nedēļas nogale izdzīvota! Vēl vairāk - karstums nebija sķērslis izbraukt krustu šķērsu pāri septiņiem bijušā Cēsu rajona upju  tiltiem, jo mans brālis (mans tikko taču vēl mazais brālis, eh...:)) apņēma sev līgaviņu!



Ja man būtu šīs kāzas jāraksturo vienā vārdā, es teiktu "Gauja". Pie Gaujas mijās gredzeni, Gaujā krita grēku akmeņi, asaru naudiņas un vainagi, pār Gauju rūpīgi tika nesta jaunā sieviņa, pie Gaujas aizritēja kāzu nakts un Gaujā nākošā diena! :) Gauja viennozīmīgi ir jaunā pāra Likteņupe!











Un ir tik forši kāzot! Dancot, paķerot to, kurš/a pie rokas! Dziedāt līdz aizkrīt balss! Smieties, daudz smieties! Noķert līgavas pušķi un tad mest to pa gaisu tālāk prom - tielēties! :) Sumināt jauno pāri un Tenku Vāceles lomu godam pildīt!


Otrās dienas svētība - pamošanās ap pusdienlaiku un Gauja, Gauja, Gauja! Un vēl otrajā dienā - diplomu ievākšana!

Un lai cik tas šķērmi neizklausītos, šodien tvītoju (yak!): "Beidzot sasniegta prāta brīvība un notiek datoram un šujmašīnai paralēla dzīve! Īstā! :)"
 Bet ir viena jauka īpašība tādam Twitterim - cilvēkus iemāca izteikties kodolīgi. Ja runājam par manu šodienu, tad kodolīgāk vairs nevar. Nedēļā pietrūkst dienu, lai atspoguļotu bilžu simtus, notikumu desmitus un vēl tikpat stāstus, kas rodas Domājot par lietām apkārt!

Beidzot šujamdarbi aizņem savus pelnītos  30% no mana vasaras laika un gandrīz vai jāsmejas, kā piesaucu maiju par atvaļinājuma mēnesi, bet patiesībā tad rāvos vissūrāki! :D

Pilsētnieki pēc grūšas darba nedēļas dodas uz laukiem. Mēs - no vieniem laukiem uz otriem :)...
Un ja man jāsaka, tad, uh, te nu tiešām izjūtu īstu paralēlās dzīves esamību! Divas mājas, divas nekārtības, divas trauku mašīnas, divas kravāšanās un mantu aizmiršanas līdz nākamai reizei. Tēta māja un Oranžā māja. Tā viņas sauc bērni. Un ikreiz abos virzienos ceļo Niklāva četri(!!!) velosipēdi, lielā drēbju soma, kaste ar pārtiku, DVD aparāts, maiss ar gumijas zābakiem un krokšiem un citi labumi, bez kuriem dzīve LAUKOS nav dzīve. :)


Šajā nedēļas nogalē paralēlajā dzīvē ciemojās Ega. Ir draugi, kurus satiekam dzīves laikā, bet ir tādi, ar kuriem kopā dzīvojam jau no mazotnes. Ega ir mans "no mazotnes draugs". Patiesībā Eva. Bet Čika viņu nodēvēja par skolotāju Egu. Un viņa nemaz nav skolotāja, bet, ja bērnam aizrāda, ka naža aso daļu ar roku ņemt nedrīkst, tad bērns apraudas un nosauc tikko iepazīto personu par skolotāju. :)
Ega ir man vienīgais zināmais pasīvais pagāns. :D Es dievinu cilvēkus, kuriem pēkšņi uzrodas kāda pārliecība, par kuru celties un krist un kuru apšaubīt un mainīt, ja apnīk! Tas ir tik Cilvēcīgi!
Un ir patiesi priecīgi apzināties, ka draugs, kas sabijis prom uz angliski runājošas salas veselus 6 gadus, plāno atgriezties Latvijā pavisam. Jo pārāk īsas tagad šķiet visas sarunas, pārāk ātras tikšanās reizes un pārāk daudz notikumu NEkopā.


Egai krustmātes cienīgi uzdevumi - zābakus vilkt un šūpot, pastaigās iet un mācīties saprast - cik gudri īsti ir  piecus un trīs gadus veci bērni.





Ja pastaigā ieģērb ciemiņu savā jakā un zābakos, tad pēctam bildēs redzi sevi ar īsiem matiem. :)



Paralēlās dzīves ietvaros ir vēl trešā māja. Bērni saka - Vectēva māja. Man tā ir tēva māja.

Rau, es nebūtu uzzinājusi par 15to un 19to divīziju, ja nebūtu aizbraukusi ar Egu līdz tēva mājām un salaidusi viņu kopā ar manu brāli parunāt. Kamēr mums spainītī ripoja spradzenes, viņiem - vārdi un domas par Latvijas un pasaules vēsturi un politiku.




Un es priecājos, ka ābelei manas bērnības mājas pagalmā ienākušies tieši šādi augļi:


Un dievinu dienas ar neparedzamiem laikapstākļiem!...

Kad Ega pavadīta, sagaidām Kundziņu un ikdienojam. Oranžajā mājā ir mežacūkas un brieži. Ir dzērves. Bet nav sikspārņu!




Un nav stārķu uz šķūņa jumta. Vakar Kundziņš prasa Niklāvam, kurš nostājies pagalma vidū kaut ko burbuļo, ko šis tur darot? Uz ko puika atbild, ka ar stārķiem runājot!




Ja man būtu jārīko puķu balle, es saliktu visām dāmītēm matos kreppapīra puķes, bet pagaidām - manas rokas aizņemtas gatavojoties kādam citam pasākumam! Pavisam drīz uzzināsiet kādam, bet pagaidām - attā!

BLOGSALIDOJUMA ZIŅA!

Plāns joprojām vecais! Atsvaidzināt atmiņu apcirkņus variet te.

Papildinot iepriekšējos nodomus - ir zināma programma dziesminieku saietam (mūsu muzikālajiem nakts baudījumiem) un ir ienākusies arī izstādes/gadatirgus (kopīgā blogeru stenda) programma/nolikums, tāpēc linkoju tos arī šeit.




Izstāde/gadatirgus "Izvēlies Piebalgu"


Abos šajos pasākumos iekļausimies paralēli pašu aktivitātēm!
Cerēsim uz siltāko laiku un skaidrākajām debesīm, labāko noskaņojumu un vispiemērotāko zvaigžņu stāvokli!

Un tagadiņ galvenais! No šī brīža līdz 5. augustam gaidu ziņas uz e-pastu lapinalaine@inbox.lv no jums,  blogotājas, blogu draudzenes, blogus redzējušās, lasošās, rokdarbnieces-entuziastes, nu, vienvārdsakot- domubiedrenes - neatkarīgi, vai jums IR BLOGS VAI NAV! :)
E- pasta ziņā apstipriniet savu vēlmi un reālo iespēju piedalīties pasākumā. 
Tas nepieciešams, lai es varētu sastādīt dalībnieču sarakstu un attiecīgi izsūtīt augusta sākumā papildinfo par gulēšanas iespējām, līdzņemamajām lietām, naudām, utt.!
Jaunajām dalībniecēm nosūtīšu pretī dalībnieku anketas. 

Dzīvot vasarā nozīmē auļot. No viena pasākuma uz otru, gatavojoties trešajam. Kas noticis ar "neviena netraucētu, laisku sauļošanos ar grāmatu rokā"? Atceros kādreiz lielāko daļu vasaras pavadīju tieši šādi...


Pašai nemanot esmu kļuvusi par sava amata lietpratēju. Par to iedomājos šodien, kad iesāku un pabeidzu šūt princešu kleitu un tad, it kā tas tāds nieks vien būtu bijis, pagatavoju aknu pastēti, sesto reizi pārģērbu kārtējo reizi salijušos bērnus un atbildēju uz saujiņu e-pastu. Nu tādā kā rutīnā. Tieši tik viegli pierasti. Kaut ko pašūdināt, pagatavot ēst, pakafijot pie datora, palasīt grāmatu par Karlsonu četrām mazām ausīm... Pieķeru sevi pie domas, ka sen aiz kalniem tas laiks, kad atrādīju blogā katru somu. Vēl vairāk - nereti notikumu virpulī aiz kadra paliek arī rūpīgi izlolotas lietas.

Princešu kleitu atrādīšu pēc fotosesijas. Bet kaut ko tikpat princesīgu varu ielikt aplūkošanai jau tagad. Tapušas jūnijā, veiksmīgi nonākušas Kanādā un beidzot tikušas līdz bloga lappusēm!







Un, ja līdz mazajām Aizokeānijas Princesēm nonāca kaut puse tās silto domu enerģijas, ko iešuvu katrā vīlītē, tad tā viņām noteikti būs bijusi viena silta un smaidiem pildīta diena!

Zaubes mežiņā zili-melni padebeši tagad valdošie. Zibens no skaidrām debesīm - šodien tiešām tā gandrīz arī bija! Un ir jāspraucas saulainajos mirkļos - ravēt, pļaut, mellenes un sēnes lasīt. 





Mellenes galvā, pirkstos, mutēs! Bet bez speciāliem kasāmajiem aparātiem - ar pašu pirksteļiem vien - izdodas tik` kāpostu spainīti pielasīt un tad saskriet mašīnā un no lietus gāzes slēpties!


Sēnes mums citos mežos nevajag. Savu gana. Vēl jau ne, bet drīz būs - esam pārliecināti! Jo tur, kur vēl pirms pāris nedēļām bija pilnīgs tukšums, tagad pamazām saspraukušās dzeltensēņu bērneļu cepurītes!

Un tikai savos mežos no rukšiem varam nemukt, bet ķert tos kadrā (dažai labai blogdraudzenei par īpašu prieku ;))


Un gailenes ir ne tikai jālasa, bet arī jātīra un jāgriež, un jācep. Tīra vecmāmiņa, griež Čika, cepu es. Ēd visi.




Sēnes mežā, ezis istabā. Mīļais ciemiņš Spaikijs šķiet īsti nesaprot, kur nonācis. Un pat ogas un sēnes mazajā Amerikas pundurezī neatmodināja dabīgā eža instinktus! Bet vispār - tagad zinām - ezis mājās ienes milzu jautrību!



Pamazām pildās ne tikai vēderi. Saldēšana ir modē. :) Jo "Cenu klubā" saldējamie trauciņi esot deficīts.
Un saldēt tiešām ir forši - sagatavot un sacietināt lielā aukstumā. Upeņu, zemeņu un citas zaptes mūsmājās nu ir vēsture.


Paldies melleņu/upeņu un citu ogu laikam un Maximā iepirktajām saldējuma formām par to, ka nu mums saldējums vienmēr pa tvērienam!