Dažreiz piedzīvotie notikumi šķiet tik neparasti, ka tos grūti aprakstīt. Patiesi - nav jau arī diez cik ikdienišķi saplānot, doties un aizraujoši pavadīt 12 stundu dienu kopā ar cilvēkiem, kurus mazpazīsti un nepazīsti nemaz! Tāpēc esmu jau pieradusi, ka pāris dienas pirms Blogballēm es parasti domāju: "Kāpēc es atkal to uzņēmos?...", bet  nākamajā dienā pēc tām: "Cik superforši, ka atkal satikāmies/iepazināmies!"
Tagad, kad jau 5. Blogpasākums aiz muguras, atklāšu formulu, kas garantē foršu dienu:
1) Vēlme satikties!!!
2) Saraksts ar lietām, kuras gribētos izmēģināt
3) Kāds pacietīgs sabiedrotais, ar kuru konsultēties plānošanas gaitā un kurš vienmēr- neatkarīgi no laikapstākļiem, noskaņojuma un veselības stāvokļa- pateiks "Jā, viss ir forši, uz priekšu!" (Paldies, Kristīne, Tev par šo! :))
4) Ā, un protams vēl kāds ducis līdzīgi domājošo, kas uz "Lecam?" atbild ar "Lecam!" :)


Lai arī satikšanās adrenalīna iespaidā Latgalītē par fotoaparāta esamību tašā aizmirsās, paldies Kristīnei, kura ir no cita emocionālā māla. :) Bildes viņas blogā kolosālas!
Ir grūti iedomāties, kā saraujas jau tā šaurās Latgales tirdziņa ejas pavasarī un vasarā, ja šajā dienā, izrādās, daudzi no pārdevējiem nestrādāja lielā sala dēļ... Īstā andele šeit sākoties aprīlī. Tad arī lūkošu šeit ietrāpīt otrreiz mūžā. Bet vispār dzīve ir ļoti taisnīga. :) Es, kura mātišķi-organizatoriski brīdināja meitenes neiegādāties Latgalītē neko tādu, kas traucētu pēc tam visu dienu brīvi pārvietoties pa pilsētu, tomēr vienīgā pametu krāmu tirgu ar atkritummaisā ievīstītu mini kumodi pie sāna... :D Gribējās, redz`, dēlam prieku sagādāt. :) Un Meitiņa Peciņa arī tika pie pāris ekselentiem rotaļatribūtiem. Kaut, ja laiku atpakaļ pagriezt varētu, iespējams rūpīgāk būtu izvēlējusies krāmus mājās nešanai. Sevišķi tāpēc, ka, pētot Kristīnes bildes, saprotu, cik daudz tomēr nenonāca manā redzeslokā. Lai gan it kā taču vienas un tās pašas krāmiem pieblīvētās ejiņas laipojām. :)




Par pirmo Piedzīvojumu parūpējās Jana. Burtiski padsmit metru attālumā no ēdinātavas "371" centrāltirgus sirdī, aizrāvusies dzijas pērkot un soloties mūs panākt, viņa tomēr izlaida mūs no acīm un turpmākās minūtes 15 nebija sazvanāma. :D It kā jau pieaudzis cilvēks + rīdziniece un satraukumam nevajadzētu rasties, bet tomēr doties uz nākamo pieturpunktu ar vienu tirgū pazaudētu ekskursijas dalībnieku kontā būtu kaut kā... jocīgi, kā minimums. :D Par laimi Jana atradās. Un ieradās kafejnīcā tieši tobrīd, kad uz galda tika salikti šķīvji ar patiesi gardu sēņu zupu! :)





Par Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeju Elizabetes ielā pirms šī pasākuma neko dzirdējusi nebiju. Nu es taču no Zaubes mežiņa tomēr - man piedodams. :) Bet,organizējot blogtikšanos un meklējot izklaides iespējas radošiem pieaugušajiem, uzskrēju interesantai informācijai muzeja mājaslapā. Un mani nudien nenobiedēja tas, ka nodarbības paredzētas 5.-9. klašu skolēniem. Mēs pieaugušie, kā zināms, tādi lieli bērni vien esam! Tad nu man pašai likās, ka mēs melns uz balta sarunājām vienu stundu zīmēšanas. Štrunts, tā teikt, par muzeju  - mēs vairāk uz to praktisko. :)
Kad kopš mūsu ierašanās muzejā Natālija jau bija runājusi pusstundu, sapratu, ka esam pazudušas tulkojumā. Nepārprotiet - viss, ko muzeja darbiniece, kā muzejniekam pienākas, izsmeļoši un vēl izsmeļošāk stāstīja par šīm divām ārkārtīgi interesantajām personībām, protams, arī b i j a ārkārtīgi interesanti, taču kā katrai normālai ekskursijai, arī mūsējai bija grafiks. Un tas (grafiks) ļauni čukstēja man ausī: Tagad. Tagad! Ja mēs nesāksim zīmēt t a g a d, tad dabūsim doties  uz nākamo vietu tā arī nepazīmējušas. :) Tā nu man nekas cits neatlika kā taktiski iespraukties Sutas un Beļcovas dzīvē tieši mirklī, kad viņiem Parīzē piedzima bērns un turpmākās minūtes 15 mēs naski ķērāmies pie rakstām/zīmējamrīkiem, lai atsvaidzinātu savas skolas laiku zināšanas zīmēšanā...






Ielocījušas savu mākslu somās, jozām uz DMDM jeb Dekoratīvās Mākslas un Dizaina muzeju, kur mūs jau gaidīja Sietspiedes nodarbība. Sietspiede kā audumu apdrukas tehnika pēdējos gadus Latvijā piedzīvo pamatīgu atmodu. Atliek vien vasarā apmeklēt kādu no festivāliem, lai redzētu, cik daudzi tagad sietspiež. Un kā nu ne - rezultātā iespējams tikt pie unikāliem izstrādājumiem, turklāt pats process ir mehānisks un tālab dabai draudzīgāks kā tas, kurā iesaistīta kāda printmašīna! :)
Man pašai mājās ir vieni sietspiedes tehnikā apdrukāti legingi, un jau no brīža, kad tie nonāca manā īpašumā, dabiskā zinātkāre likusi man ierindot Sietspiedi manā "Jāizmēģina" lietu sarakstā.Un kad gan būtu vēl labāka izdevība izmēģināt šādu darbošanos, ja ne kopā ar bariņu tikpat zinātkāru  rokdarbnieču! :)
Pats apdrukas process, protams, komentārus neprasa. Bet manā "Jāizmēģina" lietu sarakstā nu ir jauns darbiņš: paša sieta pagatavošana. Pēc stāstītā šķiet, ka tas varētu būt aizraujošs process!









Kad atstājām muzeja omulīgās telpas, ārā jau krēsloja. Devāmies uz sestā tramvaja galapunktu. Dažas no mums pat bija informētas, ka tas vairs nav meklējams vecajā vietā, bet vēl dažas zināja, kā tramvajā pie skārienjutīgā biļešautomāta iegādāties braukšanas talonu. :) Un tā, viena otru izglītojot, devāmies uz bijušās rūpnīcas VEF teritoriju, kur bija sarunāta mūsu blogekskursijas ekstrēmākā daļa.
Plānojot satikšanos un ieraugot šīs dienas kino repertuāru, sapratu, ka kino plāni jāatliek, taču gribējās, lai vakara cēlienā mums būtu kāds kopīgs piedzīvojums, par kuru pēc tam padiskutēt. Galu galā no atmiņu apcirkņiem tika izvilkts, nospodrināts un pieteikts gājiens uz Psaiho.lv Patiess prieks par to, ka pēc nelieliām pārdomām, mēs visas tomēr bijām gatavas iekrist it kā taču ārkārtīgi nekomfortablās emocijās-bailēs- un ļauties pilnīgi neparedzamam piedzīvojumam! Sākotnējās dusmas un bailes no nezināmā pakāpeniski pārauga pārsteigumā , priecīgās bailēs un galu galā smieklos! :D
Paldies Psaiho komandai par spēli! Un paldies vislielākais Kristīnei un Inesei M. par to, ka mūsu spiedzošajā luņķī viņas uzņēmās pirmās un pēdējās gājējas lomu, jo es negribētu būt ne vienas, ne otras vietā! :D

  Pamatīgi izsmējušās un pabijušas pilnīgi sirreālā, no ikdienas un ārpasaules konteksta izrautā vidē, mērojām ceļu atpakaļ uz Rīgas centru. Konkrētāk uz vietu, kurā noteikti gribētu pabūt katrs, kurš reiz tai garām gājis - ziedu salonu  "Lakstos". Šajā Kristīnes un Valtera izlolotajā vietā pavadījām Blogdienas gaišākos un krāšņākos mirkļus!
Pica, vīns, siers un olīves. Iepazīšanās trešais aplītis un smieklu turpinājums. Pasakains sajūtu miers. Jutos kā lepna māmuļa vai vismaz bijusī klases audzinātāja, kas sapulcinājusi kopā savu bariņu un nu gandarīta paiet malā, lai vērotu, kā visi priecājas. :) Pietrūka pāris stundu pilnai laimei... Bet protams ir labāk palikt uz šādas nots- ilgoties pēc nākamās tikšanās, pirms beigusies vēl esošā.:)









Valters pus vakaru pacietīgi gaidīja, ka mēs aizrunāsimies un viņam neatliks laika ar mums darboties. :D Kas attiecas uz mani - tieši tā arī notika. Par nožēlu Valteram ne visas meitenes tovakar tik ļoti lidinājās pa gaisu un nācās viņam tomēr rādīt, ko māk. :D Es nezinu, kāpēc man gadījās nepaspēt uztaisīt puķu lampu un palaist gar ausīm oāzes (ne)mērcēšanas tehniku. Zinu tikai to, ka mājup devos gan ar puķpodu pilnu ziediem, gan paša maestro gatavoto lampu tašā un vēl konservbundžu pilnu ar baloniem, matugumijām un končām! Paldies jums visiem! Mīļākais paldies, no visas sirds! :) Puķu podiņš palika Rīgā pie mammas, bet skaistā lampa un bundža ar konserviem gaida Emīlijas dzimšanasdienu. :)









Blogbaļļu arhīvs :)

1. Tikšanās Zaubes mežiņā
2. Blogdarbnīca Augu mājā
3. Trīsdienītis Piebalgā
4. Šturmējam rokdrabu bāzes