Zemenes, mellenes, aveņlapas, liepziedi, sarkanais āboliņš, upesmētra- pamazām viss salst un kaltējas. Mežzemenes ienirst saldētavā kastītēs ar uzrakstu "Īpaši grūtai ziemas dienai". Vienai no tām garajām, sniegotajām pirmspavasara dienām, kurās šķiet ziema nekad, nekad, nekādā gadījumā nebeigsies.
Arī mellenes, glīti iedalītas porcijās, iekūņojas ziemai.
Gailenes gan vēl ne. Tās sacepas sīpol+saldkrējuma mērcē un brauc uz lapeni mežvidū svinēt vasaru kopā ar oglēs ceptiem kartupeļiem un grilētu gaļu.











Tikām, karstās vasaras dienas tā arī nesagaidīdami, mājās sasilst radiatori. Jo arī saldās liepziedu kupenas jāvērš ziemas tējā.


Bērnu veidotais dārziņš savu ēnoto vasaru bauda lēnām, nesteidzoties. Minisalātiņi, minikumelīšu asni, bārbijbietītes... Mācība nākamajam gadam gūta. :)


Toties putnuspokam atkal ierādīts darbs= mazo dārziņu no augšas lūkot. Bet mums ar tēti esot jaiet lūkot, kas tā par večiņu koka mājas otrajā stāvā. Un pašiem dārzniekiem tad lielie smiekli un ķiķināšana! :)...


Vasaras lietaino (un tādu nav mazums) mirkļu spēle- UNO. Iekštelpu izklaižu līderis Zaubes mežiņā jūlijā.




Naktis, kad ģimene pazūd teltī, man ir svētas. Atrodas laiks gan blogam, gan grāmatām. Ikvakara lasīšanas rituālos salasītas kā "Mežameitas", tā Joņeva "Jelgava 94". Bet tas vairs nav gluži stāsts par vasaru. Tas ir cits stāsts... :)