Tere, tere! Manus šī gada Jāņus īsumā raksturotu pārfrāzēta Jāņu klišejdaina, proti, "Visa laba Jāņu zāle", tikai "Visur laba Jāņu zāle" versijā... Nu, jā... Šogad man Jāņos bija jāaizmūk, nenoliegšu. Kopš šķiršanās no bērnu tēta, bijušie ģimenes svētki man ir prātā jukšanas laiks. Sevišķi tie, kuros nu vairs neesmu namamātes lomā. Tāpēc, sagaidījusi Saulgriežus to īstajā datumā ar bērniem Viņķu kalnā, Jāņos nolēmu dezertēt iespējami tālāk no ziņģēm, meijām, kalmēm, putojoša alus, ugunskuriem un pārējiem rituāliem, kas, kamēr manos svētku rituālos nekas jauns vietā nav ienācies, kā dadzis acī liecinātu par izgājušo, atpakaļ neatgriežamo.

Un tāpēc- Igaunija!!! :) Jo ne pārāk tālu un skaitās tak` starp valstīm, kas kaut kādu nebūt Midsomera atzīmēšanu piekopj. Nu, spriežot pēc tā, ka Valgas tūrisma info centrs Līgo dienā bija ciet un arī citas iestādītes strādāja miera režīmā, brīvdienas vismaz viņiem ir. Un onkul`s tās pašas pilsētas lielveikala stāvlaukumā, piecdesmit centus lūgdams, apstiprināja, ka skopoties nedrīkst, jo ir taču "Ģeņ svetova Jaānisa!"

Vienvārdsakot- šogad lēmām par labu romantiskiem Jāņiem divatā un, salikuši mašīnā visu nepieciešamo labam garastāvoklim un mundrumam, devāmies uz Igauniju. Vakara mērķis- nonākt Pelvā. Tāpēc, ka šeit izdevās īsi pirms brauciena norezervēt numuriņu viesnīcā. Un neko vairāk arī nevajag, kā zināt galamērķi, lai izveidotu piedzīvojumu maršrutu pa ceļam! Tā kā nedz Valkā, nedz Valgā TIC nestrādāja, lieti noderēja līdzpaņemtais portatīvais dators. :)








Meklējot apskates objektus pa ceļam, vadījāmies pēc Igauņu nacionālajā tūrisma portālā Visitestonia.com pieejamās informācijas. Lai arī te pieejamā karte ir ērti lietojama un pietiekami informatīva, tak` uzrāvāmies uz dabas taku, kas, kā apgalvoja vietējo māju saimnieks, gadus divus nav aktuāla un līdz ar to visticamāk neesot izkopta. Kiisatamme dabas draugu taka. Bet ceļš līdz Kiisa svētajam dižozolam gan vienmēr esot iztīrīts, teica igaunis un solīja, ja vēl pēc trim dienām mūsu mašīna joprojām atradīšoties pie kartes takas sākumā, viņš painformēšot glābējus. :) Igauņu jokdaris :)

Un tā, pavisam negaidīti, mūsu Jāņu ceļojuma ietvaros bijām nonākuši pie lielākā un nozīmīgākā Jāņu simbola- ozola! Neviena bilde īsti neatspoguļo, cik patiesībā milzīgs bija šis koks! Var jau būt, ka gadu simtiem pirms mums piekoptie svētrituāli, bet varbūt vienkārši auga monumentālisms- kaut kas te patiesi iedvesa pietāti un radīja svētsvinīgu sajūtu... Miers un dabas tuvums. Vienā saujā mežzemenes, otrā- Jāņu zāles. Devāmies tālāk.









Un tad Harimee skatu tornis turpat netālu. Lai burtiski paskatītos uz Igauniju no augšas. :)



Baudot Igaunijas ceļu infrastruktūru un lavierējot cauri vairākām ar kilometriem garu veloceliņu savienotām apdzīvotām vietām, ieradāmies Pelvā (Põlva).





Ieķeksējāmies viesnīcā. Un devāmies uz viesnīcas bukletā ieraudzīto 3km netālo Taevaskodas dabas taku. Bez nekādām gaidām. Vienkārši atzīmēt saulrietu un pusnakti. Līdzi no Latvijas pagadātais Jāņu siers un saldskābmaize, pie igauņu dižozola ievāktās Jāņu zāles un citas piknikam nozīmīgas lietas. :)

Taka līkumo pa Ahjas upes senlejas aizsargājamo teritoriju. Liels bija mūsu pārsteigums un prieks, kad taka izrādījās ne tikai Padomju laikos populāras igauņu filmas "Pēdējā relikvija" uzņemšanas vieta (lomās arī Ingrīda Andriņa, Elza Radziņa, Uldis Vazdiks), bet arī apskates objektiem, dažādu laikmetu kultūrvēsturiski nozīmīgām vietām bagāta! Takas garumā pat svētavots! Kas šajā svētavotā Saulgriežos acis mazgājot, no neredzīga par redzīgu atkal varot kļūt... Vai tuvu tam. Šeit guvām ieskatu, kā dabas takas apsaimnieko Igaunijas Valsts meži. Labi apsaimnieko.

























Tere hommikust! Jeb labrītiņ!Atgriežoties viesnīcā pēc pusnakts, paspējām vēl ieplānot nākamo dienu un iemigt pie takā pirmo reizi iepazītās jau minētās kinofilmas "Pēdējā relikvija", ko atrādīja vietējā TV. Cik forša gan ir šāda sakritība! Par spīti vēlajai gulētiešanai pamodāmies visai mundri. Varbūt jāpateicas svaigajam pilsētas gaisam, kas lauzās pa atvērto logu nakts garumā... Paēduši cenā iekļautās, visai pieticīgās zviedru brokastis viesnīcas kafejnīcā, devāmies mājup. Ar domu, protams, ka mājās nonāksim vakarā, jo pa ceļam vēl daudz skatāma, darāma.








Piemēram Ilumetsas metorīta krāteri. No kuriem labi apskatāms tikai viens- Elles kaps. Bet neļaujiet sevi iebiedēt visai bubulīgajam nosaukumam- bedrīte kā bedrīte, turklāt takas malā saliktie informatīvie displeji pat piešķir pastaigai smaidu. :) Un arī par krāteri, izrādās, runā teika, kas saistīta ar Saulgriežiem- par Velnu, tā ieraudzīšanu, vārdā saukšanu, utt. Un tādējādi Jāņu tematika mums turpināja sekot- ne lūgta, ne aicināta, bet tik ļoti mistiski līdzpastāvoša... Burvīgi...













Vēl tikai viena dabas taka, pusdienas un tad uz Latviju. Kas tur ko nenoiet 2.2km pa skaistu purva taku, nodomājām mēs un ienirām Meenikunno purviņā. Pēc skaista, visai svelmīgas saules pavadīta gājiena pa purva teritoriju nonācām pakalniņā, kuram pēc manām domām bija jābūt tam pašam punktam, kurā ienācām takā. Liels bija mūsu pārsteigums, kad izrādījās, ka līdz auto jāmēro vēl  3.4km pa meža biezokni!!! Vienīgā iespēja tikt līdz mašīnai ir IET! :) Tā gaidītās nelielās pastaigas vietā izbaudījām pamatīgu pārgājienu! Taka vijās te pa skujkoku, te pa lokos salīkušu lapu koku mežu; brīžiem "gatavā pastaiga", bet brīžiem īsta šķēršļu josla! Zīmīgākais šajā takas posmā- fenomenāli lielais skudru pūžņu skaits!





























Pēc divu stundu staigāšanas, noguruši un izbadējušies, meklējām vietu, kurā iestiprināties (šī vārda vistiešākajā nozīmē). Tā kā Igaunijā pilnā sparā ritēja Jaani paev, un, kā jau noskaidrojām, šī arī viņiem ir brīvdiena, Viru ciemā strādāja tikai viena ēstuve un tajā mūs laipni pabrīdināja, ka ēdmaņu nāksies pagaidīt 45 minūtes! (!!!!!!!). Nebijām ar mieru ciesties. Braucām mājās. Gar Munameģi. Un tur ieraudzījām mazu, omulīgu ceļmalas kafejnīciņu. Par atmosfēru un ideju=8; ēdiena kvalitātes un cenas attiecība=5. Bet kuņģis vairs neburkšķēja un bijām gatavi Latvijai.




Latvijā kā jau Latvijā- lielveikala stāvvietā novērotais liecināja, ka, atšķirībā no kaimiņtautas, mums Jāņi ir Liela ballīte. :) Cilvēki festivālnoskaņojumā un otrās dienas izskatā pildīja mašīnu bagāžniekus ar alus bundžām un uzkodām.