Bija gads. Sulīgs, dārgs, ne viegls, bet notikumiem bagāts gads. Noskanēja gaisā raibas salūtpuķes, parslīdēja pulksteņrādītājs pāri divpadsmitiem un samainījās cipars. Balta lapa. Jauns sākums. Un turpinājums. Jauni, bet turpinošies mēs paši. Gudrāki. Skaistāki. Cerams tuvāki sev. Un to arī jums vēlu- būt tuvu sev- lai ko tas katram nozīmētu. Būt tuvu savām iecerēm, domām, sajūtām, sapņiem. Pati sev novēlu īpaši- iemācīties krist uz visām četrām. Ātrāk mobilizēties. Un piedot sev, piedot sev, piedot sev. Un mieru vēlu. Pasaulē un vispār. Būt mierā ar sevi un savu dzīvi. Man bija vajadzīgs šis- aizgājušais- gads, lai mieru atgūtu. Esmu mājās. Un tā nav fiziska, bet emocionāla vieta. Vieta, kurā nav smaguma sajūtas saules pinuma zonā un nav nebeidzamu ilgu pēc tā, kas bija vai kaut kā, kam būtu jābūt. Vieta, kurā ir sirdssilti, mierpilni, un smaržo pēc ceptiem sīpolīšiem. :)


Visi Ziemassvētku darbi šogad tika apdarīti. Visi mīļie pārsteigti un apmīļoti. Mierīgi. Viss sašūts, sacepts, izmēģināts un izbraukāts, pietam bez nevienas negulētas nakts. :)
Jauno gadu sagaidījām mazās ģimenes lokā. Spēlējām galda spēles, ēdām rasolu un štovētus kāpostus (jā, un bija ļoti garšīgi), skatījāmies kino, pusnaktī skrējām uz salūtu Cēsu centrā un izšāvām pa plaukšķenei dzīvoklī. Un mums šogad bija brīnišķīga dzīvokļeglīte. Un vēl nekad tik ļoti netiku apbrīnojusi eglītes skaistumu kā šogad, veselas trīs nedēļas dzīvojot ar to vienā istabā! :D