Tehniski vārdadiena Lainēm, Viļņiem un Raimondiem ir 29tajā aprīlī. Bet, ja piektdienas vakarā piekrauj divstāvu mājas lieluma ceļasomu un dodas prom no savām mājām uz citām, tad pavisam viegli burziņa sajūtu iegūt uz visām dienām trim! :D

Un tā - Zosēnu sezona atklāta! Atjaunota ūdenspadeve, pieslēgta trauku mazgājamā mašīna, tīros pārvalkos ieautas segas un gaisā palaists pirmais šī gada cepto šašliku aromāts!:)

Lielā Talka arī mūsu galvās. Bez mazajiem grābeklīšiem ne soli. Un pēc labi padarīta darba- dubļu kūkas! Lai slavēti tie onkuļi un tantes, kas izdomāja tādu audumu, ko var noskalot dušā, noslaucīt un lietot tālāk! :)
Tik par cimdu tēmu mēs tā kā taustāmies nekurienē. Mums vajag ērtus cimdus lietainam laikam un dubļiem! Ieteikumi?


Es atceros, kad biju maza, manas mammas brālis bija tālbraucējs. Un, kad viņš iekuģoja pagalmā ar savu milzīgo kravas auto, tie bija īsti svētki mums mazajiem! Prieks, ka aifonu un aipodu laikmetā dažas lietas tomēr paliek nemainīgas! :)



Talkas ietvaros tika nokrāsotas arī šķūņa durvis. Bet tad kāds esot nozadzis krāsu! Nez kurš tas bija?... :)


Lielā Dīķa Talka. Nolaist dīķi, izzvejot dīķi, pārlikt zivis citos dīķos. Zivju par laimi daudz nebija. Dubļu gan...









Un, piekrāmējuši maisus ar netīrajām drēbēm, atgriežamies Zaubes mežinā. Ļaujamies pamatīgai pirmdienas rīta snaudai un bastojam bērnudārzu, e-pastus un apsveikuma zvanus! :)
Bet pēcpusdienā īsta vārdadienas ballīte! Kafejnīcā sēdēšana un pēctam ciemošanās pie draugiem, kas aiztransportē mani laika mašīnā atpakaļ bērnībā! Vate no cukura mākoņu izmēros! Patiesi priecīgs vārdadienas noslēgums! :)

Nu ko tu radošam padarīsi!... Nagi nestāv mierā, prātā allaž pa idejai un rezultātā, tā vietā lai kopā ar ģimeni pavadītu laisku otro maija sestdienu, mūsu ģimenes draugi Mārcis un Ilze nolēmuši kārtējo reizi pie sevis lauku mājās sapulcēt radoši/fiziski aktīvus cilvēkus no Latvijas malu malām!

Jau trešo gadu uz Ērgļu pagasta  Sidrabiņu ciema "Tiltiņu" mājām saspietos alternatīvās atpūtas cienītāji! Jau trešo gadu šeit notiks "Ērču un arī karūsu ķeršanas čempionāts"!
Kamēr Ilzīte ar bērniem rūpēsies par pavardu, namatēvs Mārcis viesiem iedalīs baltos ērču ķeršanas tērpus un pastāstīs par karūsu pielabināšanas trikiem! :)
 








 Un tā - divas nedēļas pirms lielā Ērču vākšanas un Karūsu modināšanas pasākuma, "Tiltiņu" mājās pilnā sparā rit sagatavošanās darbi!

Norādes: IR!

 Putras katls ar labu labo recepti: IR!


Retro-velo īsākiem un garākiem ciemiņu pārbraucieniem: IR!


Kurmjcēlumu līdzināšana: IR!

Koka statuja pasaulē garākā cilvēka augumā: IR!


Mūsdienu arhitektūras pērles interjers: IR!

 Dīķis karūsu ķeršanai: IR!


Peizāžas ka acu neatraut: IR! (Un tas jums jāredz - Tiltiņos atrodas arī Vidzemē lielākais ķiršu koks!)


 Tik daudz interesantu lietu un vietu, katra ar savu stāstu! Pat, ja neesi ērču un karūsu lielākais fans, atbrauc sasmelies iedvesmu saujām, tonnām!



Vairāk info: www.erceskarusas.lv

Ir pasākumi, uz kuriem mani uzaicina, bet ir arī tādi, uz kuriem uzprasos pati! :D
Kad Zane (tā kas Pīpkalēja un Amatas novada pašvaldības projektu koordinatore) ieminējās par pārgājienu uz Amatas sākumu, mani pat neinteresēja, kad, kāpēc un ar ko - mani aizrāva pats fakts: Amatas sākums! Aiziet līdz vietai, kur no sīksīka strauteļa sākas viena no straujākajām Latvijas upēm - man tas liekas vareni un bijības pilni! Un tad es vēl nezināju, ka ne viss ir tā kā izskatās kartē. Tāpat nezināju, kā īsti darbojas Geocatching-s un nezināju, cik patiesībā interesanti būs satikt cilvēkus, kas ar savu darbošanos liek elpot Amatas novadam.


Kad rīta sarunu aplītis savācies, pasākumam pievienojās Geokačings jeb slēpņošana. Šo nodarbi iemiesoja šīs dienas gaviļnieks Dores Fabrikas Juris.
Un izrādās, ka slēpņošanas entuziasti visā pasaulē šādu kastīšu dēļ esot gatavi mest darbus pie malas un traukties "medībās"!
Bet man kā pilnīgai nezinātājai Geocatching-ā kaudze jautājumu: vai kastīte ir īpaša? Vai jāatzīmējas, kad to atrod? Kāpēc tajā iekšā blociņš un pildspalva? Tik daudz visādu "kas, ko, kāpēc" sākumā un viena pamatīga skaidrība beigās. :)




 Šis konkrētais slēpņošanas objekts tagad iegūlies skaitāmu metru attālumā no Amatas patiesā sākuma. Pavisam drīz tas būšot iereģistrēts starp vispasaules Geocatching-a kastītēm. Bet mūsu pārgājiens tikmēr turpina sekot Amatas gaitām.

Bija laiki Latvijā, kad nopludināt valsts mēroga dabas objektus (sveiks, Staburag!) vai, piemēram, pielāgot upes gultni meliorācijas sistēmai bija ikdienišķa lieta. Un tāpēc, knapi sākusies, Amata uzreiz ietek zemzemes meliorācijas caurulē un apmēram pēc kilometra no šīs caurules iztek meliorācijas grāvī/savā jaunajā gulnē. Personīgi man šis bija dienas skaudrums. Īsta cilvēcīga neizpratne un sāpe. Un paldies vismaz tiem bebriem, kas nesmādē arī šādu - pusmeliorētu - upes seju!



Valda (Tā, kas Malceniece un par Amatas novada Tūrisma attīstību atbildīga) liekot roku uz sirds saka, ka bez Aifona neietu pat turp, kur ķēniņš kājām iet! :D Un kā gan citādi - dienas beigās gudrā tālruņa piezīmju sadaļa pilna ar ideju aizmetņiem, tēzēm, must-see lietām! Tas nozīmē, ka ne-konference nesusi pamatīgus radošos augļus! Viena no idejām - upju norādes ceļmalās. Ja ņem vērā, ka Amata šķērso ceļu vairāk kā pāris vietās, norāžu vajadzēs pulka! :)

Pārgājiens sasēdās mašīnās un turpinājās kā Pārbrauciens. Līdz Kosas Svētā Nikolaja baznīcai.
Mazā pareizticīgo baznīciņa, kuras vārds vairāk saistās ar Kasparu Dimiteru, kā pašu dievkalpošanu, jāatzīst izvietojusies pasakaini gleznainā vietā.
Lai arī kalpotāju mazajā draudzē nav daudz, gide stāsta par kopā sanākšanu ar tādu dvēseles siltumu, ka pat manā neticīgajā prātā viešas pārliecība - šādām ēkām jābūt. Dēļ tiem, kam tās svarīgas.




Un pie baznīcas draugs. Oskibalds? Oli...? O...? Neatceros to foršo vārdu, bet nespēju aizmirst vietējo stāstīto par suņuka tieksmi apceļot dzimto pagastu. Un ko gan lai citu dara draisks, dzīvespriecīgs suņuks, kura cilvēkmammai ir 82 gadi un kura nemēdzot iet tālu prom no mājas? Smukais brūnspalvis, garlaicības mākts, priecīgi komunicē ar ārpasauli- te dodas kaimiņienei līdzi ganos, te piebiedrojas Ezerrožu saimniekam slēpojumā! Un es pat gara acīm iztēlojos veselu stāstu, varbūt pat stāstu sēriju par Oskibalda(?) piedzīvojumiem Kosas -Skujenes pļavās un mežos, ja vien šādiem stāstiem nebūtu otra puse - tā "medību likums attiecībā uz klaiņojošiem suņiem" puse...


Bet ja Zane saka "Rasols", tad rasolam nudien būt! :)
Pēc pārgājiena vēderā caurvējš, kaulos patīkams nogurums, bet Ezerrozēs Skujenes pagastā sprakšķošas malkas piesildīta telpa un uzkodas! :)




Ezerrozes ir atpūtas bāze ar PSR un jauno laiku vēsturi un stāstu. Stāsti vispār ir jebkuras lietas pievienotā vērtība. Un stāstu šodien bija daudz! Stāsti par Āraišu Ezerpili  no pašas muzeja vadītājas; Jura stāsti par mazo upīšu iepazīšanu ar smailītēm; stāsti par Nītauri no Daces, kurai novadpētniecības dzirksteles acīs!
Jauniepazīti cilvēki, jauni kontakti, jaunas zināšanas!