Krītiņi, zīmuļi, flomasteri, ūdenskrāsas? Mūsmājās ir tas viss un vēl vairāk. Ko labāk izvēlēties, darbojoties ar mazajiem? Mēģināsim pamazām kopā nonākt pie bērnam draudzīga viedokļa!
Vācot informāciju par šo tēmu, uzgāju žurnālistes Guntas Šenbergas rakstu, kurā, manuprāt, ļoti kompakti un saprotami aprakstītas ar zīmēšanu saistītās lietas Valdorfpedagoģijā.Tātad zemāk būs izvilkumi no šī raksta, kas papildināti ar manis lasīto Valdorfpedagoģijas grāmatā un Valdorfpedagoģes Ilzes Vāceres teikto, kā arī bildēm no tīmekļa plašumiem.
Kā jau augstāk minēju, veidojot šo rakstu, konsultējos ar bloga "Krāsu pēdas" autori Ilzi Vāceri.
Ilze Valdorfskolā ( kuras Skandināvijā, ja kas, dēvējot par Rūdolfa Šteinera skolām) nostrādāja 7 gadus. Šobrīd viņas ikdienu pilda darbošanās ar meitiņām.
Pirms iedziļināties Valdorfpedagoģijas skaidrotajā krāsošanas/zīmēšanas tehniskajā pusē, atcerēsimies, ka šī pedagoģija uzsver bērnu kā ar milzu maigumu apveltītu būtni, kura krāsu pasaulei un lietām apkārt pirmajos svarīgajos 7 attīstības gados jārosina un jāizdveš šis pats maigums.
Tāpat Valdorfiski domājošie uzsver to, ka jebkurām rotaļām un mākslai paredzētām lietām ir jābūt iespējami vienkāršākām = fantāziju rosinošām! Pēc iespējas mazāk priekšmetu un priekšstatu - tāda ir Fantāzijas attīstīšanas formula!
"Valdorfbērnudārzā bērniem nemāca zīmēt. Taču zīmēt viņiem ļauj." Skaisti Guntas Šenbergas teikumi.
__________________________________________________________________________________________
" Materiāli - tikai dabiskie! Zīmē ar blokkrītiņiem, glezno ar ūdenskrāsām. Krītiņi izgatavoti no dabiskiem materiāliem - minerāliem un vaska. Tie nekaitēs arī pašiem jaunākajiem zīmētājiem, kas vēl visu grib pagaršot. Jauns blokkrītiņš ir četrstūrains klucītis aptuveni 2.5 x 4x x1 cm. Tas ir piemērots bērna rociņai, kuras pirkstiņi vēl nav tik attīstīti, lai stingri saturētu tievāku rakstāmrīku. Lai uz papīra krītiņš atstātu jelkādas pēdas, ne tikai maza, bet pat liela cilvēka rokai jāpieliek diezgan daudz spēka.
Kas iemanās, ar plato malu var ietonēt bālāku laukumu, ar šauro - iekrāsot košāku, bet ar aso šķautni vai stūrīti - novilkt arī spilgtāku svītru vai iezīmēt punktu. Cik viegli pa papīru slīd lodīšu pildspalva! Turpretī, zīmējot ar blokkrītiņu, jādarbina gan pirkstu sīkā muskulatūra, gan griba. Mazuļi - pat divgadīgie - ir būtnes, kas apveltītas ar milzīgu gribu.Ar tādu krītiņu var zīmēt gadus četrus, līdz pāri paliek mazs kriksis. Pa šo laiku mazais jau ir izaudzis līdz skolai."
Man (Lainei) personīgi vēl pietuvinātāki dabai ( vismaz formas ziņā) un tikpat izaicinoši zīmēšanai liekas Amerikā ražotie sojas krītiņ+oļi! :)
"Arī ūdenskrāsas, ko lieto Valdorfpedagoģijā, izgatavotas no dabiskajiem materiāliem, un gleznošanai izmanto īstu vāverastes otu." - Gunta Šenberga apraksta vidi Valdorfdārziņā - "Valdorfpedagoģija uzskata, ka pirmajos septiņos astoņos dzīves gados bērnam vēl ļoti nepieciešama maiga un sargājoša vide - kā mammas klēpis. Šis maigums izpaužas arī zīmēšanas papīrā - kā lapas noapaļotie stūrīši. Akvareļpapīrs ir īsts, biezs un labs - pirkts mākslinieku veikalā. Trauks krītiņu glabāšanai - bērza klucītī izgrebta ligzda katrai krāsai. Otu nosusināšanai - arī dabisku audumu lupatiņas vai jūrassūklītis. Lai to visu sagādātu mājās, ir mazliet jāpiepūlas. Taču vecāki, kas to izdarījuši, lai paši mēģinātu šādi darboties kopā ar bērniem atzīst - ir vērts!"
Ar ūdenskrāsām glezno rīta pusē, kamēr mazie vēl nav noguruši. Kad uz galda ir lapiņa un darbam viss sagatavots, nāk arī paši bērni. Krēsli aiznesti projām, jo īsti gleznotāji stāv kājās, lai visu var pārredzēt. Jāiemācās nomazgāt kājiņas otiņai ūdentiņā, noslaucīt un tad iet ciemos pie krāsiņas, un tad - ar krāsiņu uz lapiņu. Tā ir dzīves kārtība, kas mazajiem jāapgūst.
Darboties ar mazajiem, mums pieaugušajam patiesībā ir ļoti grūti noturēties un nepateikt priekšā: dari tā, tad tev iznāks tas un tas! Ar savu vēlmi palīdzēt un ātrāk iemācīt mēs viņiem noskaužam prieku par pašu atklājumiem..."
Gan zīmēšanai, gan gleznošanai sākumā izmanto tikai trīs pamatkrāsas - zilo, dzelteno un sarkano. Katrai no tām ir divi toņi - siltāks un vēsāks. Vēlāk pieejamas arī jauktās krāsas, taču ne melnā. Arī jaucot pamatkrāsas, var iegūt ļoti tumšu - gandrīz melnu - toni.
Ilze papildina domu par melno krāsu:
"...ir tā, ka dabā īstenībā nav nemaz tik melnu lietu, kā tas melnais, ko mums piedāvā zīmuļu vai krītu kastīte....ir nokrāsas... (melnais vienmēr ir ar kādu toni un šo melno var iegūt sajaucoties visām citām krāsām, kas ir mūsu rīcībā)..tāpēc mazajiem tiek piedāvāta šī it kā sarežģītākā iespēja pašiem tikt pie melnās krāsas..tas jau tak notiek darba procesā.."
Un vēl par melno Ilze saka:
"...Melnā krāsa darbos ienāk sākoties pusaudža periodam, t.s., divpadsmit gadu krīzes periods, kad pusaudža uztverē dominē tikai melns vai balts, „jā” vai „nē”, kad nav nekādu starptoņu un kompromisu arī viņa paša jūtu dzīvē..tad top fantastiski darbi."
Un man (Lainei) tomēr (bet neaizmirsīsim, ka es visticamāk esmu mākslinieciski nepareizi audzināta un ar priekšstatiem sabojāta māksliniece) rodas jautājumi/pārdomas/papildinājumi...
Bet kā tad zalktis?
Vaboles?
Melnā vārna?...
Nakts melnums?
Un kā tad ogle? Melna, cik melna var būt!!! Un pastāvējusi jau sen sen pirms Rūdolfa Šteinera un Stockmar krītiņiem! Un ja paskatāmies filosofiski - atrodama dabā, degšanas procesā (vulkāni utml.) iegūta...Pirmie pasaules zīmējumi taču zīmēti ar ogli...
Bet par krāsām un to toņiem - te gan laikam pilnībā piekrītu. Es tikko iedomājos, ka mūsu katra iekšējā valdorfība atklājas Lieldienās - paši zināt, pēc kādiem principiem un priekšstatiem krāsojam olas. Domāju, ka tāds īstens latvietis ir Rūdolfa Šteinera paraugs! :)
Oliņas taču krāsojam ar dabā pieejamām krāsām un materiāliem - toņi varbūt nav izteikti spilgti un vairāk pasteļos, toties dabīgās krāsās un dabīgi iegūti!
"Ne parastos, ne krāsu zīmuļus, ne flomāsterus, ne pildspalvas, ne guašu, ne citas necaurspīdīgas, t.s. sedzošās krāsas valdorfbērnudārzos nelieto" - raksta Gunta Šenberga.
Un es drusku mulstu, jo Ilze, savukārt saka:
"Ja varu ieteikt, tad zinu fantastiskus zīmuļus, kas ir viegli rokā noturami, jo liela izmēra un trīsstūra formas un galvenais - nelūst serdenītis, ja tie krīt zemē vairākkārt..tie ir LYRA zīmuļi FERBY un arī GROOVY ir līdzīgi.."
No G. Šenbergas raksta: "Bērnam nevaicā, ko viņš ir uzzīmējis un kur zīmējumā ir viņš pats. Ja vēlas, viņš to pastāsta pats. Katrs bērna zīmējums ir kā viņa spogulis. Ap mazo ir liela pasaule, un viņš pats tajā pasaulē jūtas visur iekšā un arī zīmē plaši. Tas mazam bērnam ir liels darbs - iekļauties lapiņā. Palēnām no haotiskām līnijām pasaule sakārtojas tā, ka augšā ir debesis un lejā ir zāle. Trīsgadnieks priecājas par to, ka viņš visu lapiņu var noklāt ar krāsu. Var redzēt, cik viņš uzmanīgi velk - vienu krāsu un otru. Lielākie glezno to, ko liek un lauj viņu izjūtas, noskaņojums, fantāzija. Kad bērns jau gatavs doties uz skolu, zīmējumā redzamas skaidras, precīzas formas, simetrija. Gleznojot kopā ar bērniem, arī audzinātājas var šo to uzzināt par sevi, piemēram, pamanīt, ka noteiktā gadalaikā atkārtojas krāsas, formas un izjūtas. Mēs redzam, kā bērns kļūst lielāks ārēji. Bet zīmējot viņš parāda to, kas notiek viņa iekšienē. Izcila vācu valdorfpedagoģe Hildegarde Šteina ir veikusi pētījumus, kas atklāj, kā zīmējumos atklājas tas, kas noteik ar bērnu gan fiziski, gan garīgi. Piemēram, tad, kad gatavojas mainīties zobiņi, bildēs parādās visādi asumiņi, spicumiņi - gan māju jumti, gan sētiņas, gan zāģzobaini raksti. Laikā, kad bērns meklē līdzsvaru sevī un apkārtējā pasaulē, zīmējumos parādās pāra elementi. Piemēram, māja un tai katrā pusē - koks. Vai puķe. Vai vienā laivā divi cilvēki - viens tumšs, otrs gaišs, viens priecīgs, otrs bēdīgs vai dusmīgs. Bet mazais saka: tas esmu es! Un tas arī esmu es!"
Ilze - tā kas valdorfpedagoģe - saka: "Krāsojamās grāmatas netiek izmantotas, jo dabā ir krāsu laukumi, kas saskaras un tieši tā arī rodas robežas, nevis no tā, ka kāds atnāk un novelk melnu kontūrlīniju. Vēl – balta lapa un tās aizpildīšana palīdz bērnam atrast sevī līdzsvara sajūtu (ne tikai vestibulārā aprāta līdzsvara sajūtu). Rakstīšana lapā bez līnijām ir pietiekami komplicēts uzdevums, kas palīdz izkopt sevī šo līdzsvara sajūtu, palīdz koncentrēties, palīdz stiprināt gribu ( noderīga lieta, bet ļoti bieži pagalam neizkopta gan lieliem, gan maziem)."
Tātad dabā ir laukumi un nav kontūru - taisnība. Taču, ja reiz krāsojamā grāmata ir pa rokai, tad atcerieties nekādā gadījumā nenorādīt bērnam, ka varde nav lillā, un ka jācenšas nekrāsot pāri malām!
Un nobeigumā skaisti vārdi uz kuriem norāda Ilze:
He, who works with his hands, is a workman.
He, who works with his hands and his head, is a craftsman.
He, who works with his hands and his head and his heart, is an artist.
/Francis of Assisi /
Tas, kurš strādā ar savām rokām, ir strādnieks.
Tas, kurš strādā ar savām rokām un savu galvu, ir amatnieks.
Tas, kurš strādā ar savām rokām, savu galvu un savu sirdi, ir mākslinieks.
/Asīzes Francisks/
Vācot informāciju par šo tēmu, uzgāju žurnālistes Guntas Šenbergas rakstu, kurā, manuprāt, ļoti kompakti un saprotami aprakstītas ar zīmēšanu saistītās lietas Valdorfpedagoģijā.Tātad zemāk būs izvilkumi no šī raksta, kas papildināti ar manis lasīto Valdorfpedagoģijas grāmatā un Valdorfpedagoģes Ilzes Vāceres teikto, kā arī bildēm no tīmekļa plašumiem.
Kā jau augstāk minēju, veidojot šo rakstu, konsultējos ar bloga "Krāsu pēdas" autori Ilzi Vāceri.
Ilze Valdorfskolā ( kuras Skandināvijā, ja kas, dēvējot par Rūdolfa Šteinera skolām) nostrādāja 7 gadus. Šobrīd viņas ikdienu pilda darbošanās ar meitiņām.
Pirms iedziļināties Valdorfpedagoģijas skaidrotajā krāsošanas/zīmēšanas tehniskajā pusē, atcerēsimies, ka šī pedagoģija uzsver bērnu kā ar milzu maigumu apveltītu būtni, kura krāsu pasaulei un lietām apkārt pirmajos svarīgajos 7 attīstības gados jārosina un jāizdveš šis pats maigums.
Tāpat Valdorfiski domājošie uzsver to, ka jebkurām rotaļām un mākslai paredzētām lietām ir jābūt iespējami vienkāršākām = fantāziju rosinošām! Pēc iespējas mazāk priekšmetu un priekšstatu - tāda ir Fantāzijas attīstīšanas formula!
"Valdorfbērnudārzā bērniem nemāca zīmēt. Taču zīmēt viņiem ļauj." Skaisti Guntas Šenbergas teikumi.
__________________________________________________________________________________________
Krītiņi
G. Šenberga apraksta novērojumus Valdorfdārziņā: " Materiāli - tikai dabiskie! Zīmē ar blokkrītiņiem, glezno ar ūdenskrāsām. Krītiņi izgatavoti no dabiskiem materiāliem - minerāliem un vaska. Tie nekaitēs arī pašiem jaunākajiem zīmētājiem, kas vēl visu grib pagaršot. Jauns blokkrītiņš ir četrstūrains klucītis aptuveni 2.5 x 4x x1 cm. Tas ir piemērots bērna rociņai, kuras pirkstiņi vēl nav tik attīstīti, lai stingri saturētu tievāku rakstāmrīku. Lai uz papīra krītiņš atstātu jelkādas pēdas, ne tikai maza, bet pat liela cilvēka rokai jāpieliek diezgan daudz spēka.
Kas iemanās, ar plato malu var ietonēt bālāku laukumu, ar šauro - iekrāsot košāku, bet ar aso šķautni vai stūrīti - novilkt arī spilgtāku svītru vai iezīmēt punktu. Cik viegli pa papīru slīd lodīšu pildspalva! Turpretī, zīmējot ar blokkrītiņu, jādarbina gan pirkstu sīkā muskulatūra, gan griba. Mazuļi - pat divgadīgie - ir būtnes, kas apveltītas ar milzīgu gribu.Ar tādu krītiņu var zīmēt gadus četrus, līdz pāri paliek mazs kriksis. Pa šo laiku mazais jau ir izaudzis līdz skolai."
Man (Lainei) personīgi vēl pietuvinātāki dabai ( vismaz formas ziņā) un tikpat izaicinoši zīmēšanai liekas Amerikā ražotie sojas krītiņ+oļi! :)
"Arī ūdenskrāsas, ko lieto Valdorfpedagoģijā, izgatavotas no dabiskajiem materiāliem, un gleznošanai izmanto īstu vāverastes otu." - Gunta Šenberga apraksta vidi Valdorfdārziņā - "Valdorfpedagoģija uzskata, ka pirmajos septiņos astoņos dzīves gados bērnam vēl ļoti nepieciešama maiga un sargājoša vide - kā mammas klēpis. Šis maigums izpaužas arī zīmēšanas papīrā - kā lapas noapaļotie stūrīši. Akvareļpapīrs ir īsts, biezs un labs - pirkts mākslinieku veikalā. Trauks krītiņu glabāšanai - bērza klucītī izgrebta ligzda katrai krāsai. Otu nosusināšanai - arī dabisku audumu lupatiņas vai jūrassūklītis. Lai to visu sagādātu mājās, ir mazliet jāpiepūlas. Taču vecāki, kas to izdarījuši, lai paši mēģinātu šādi darboties kopā ar bērniem atzīst - ir vērts!"
Ar ūdenskrāsām glezno rīta pusē, kamēr mazie vēl nav noguruši. Kad uz galda ir lapiņa un darbam viss sagatavots, nāk arī paši bērni. Krēsli aiznesti projām, jo īsti gleznotāji stāv kājās, lai visu var pārredzēt. Jāiemācās nomazgāt kājiņas otiņai ūdentiņā, noslaucīt un tad iet ciemos pie krāsiņas, un tad - ar krāsiņu uz lapiņu. Tā ir dzīves kārtība, kas mazajiem jāapgūst.
Darboties ar mazajiem, mums pieaugušajam patiesībā ir ļoti grūti noturēties un nepateikt priekšā: dari tā, tad tev iznāks tas un tas! Ar savu vēlmi palīdzēt un ātrāk iemācīt mēs viņiem noskaužam prieku par pašu atklājumiem..."
Gan zīmēšanai, gan gleznošanai sākumā izmanto tikai trīs pamatkrāsas - zilo, dzelteno un sarkano. Katrai no tām ir divi toņi - siltāks un vēsāks. Vēlāk pieejamas arī jauktās krāsas, taču ne melnā. Arī jaucot pamatkrāsas, var iegūt ļoti tumšu - gandrīz melnu - toni.
Kā īsti ir ar melno krāsu? Var vai nevajag?
Ilze papildina domu par melno krāsu:
"...ir tā, ka dabā īstenībā nav nemaz tik melnu lietu, kā tas melnais, ko mums piedāvā zīmuļu vai krītu kastīte....ir nokrāsas... (melnais vienmēr ir ar kādu toni un šo melno var iegūt sajaucoties visām citām krāsām, kas ir mūsu rīcībā)..tāpēc mazajiem tiek piedāvāta šī it kā sarežģītākā iespēja pašiem tikt pie melnās krāsas..tas jau tak notiek darba procesā.."
Un vēl par melno Ilze saka:
"...Melnā krāsa darbos ienāk sākoties pusaudža periodam, t.s., divpadsmit gadu krīzes periods, kad pusaudža uztverē dominē tikai melns vai balts, „jā” vai „nē”, kad nav nekādu starptoņu un kompromisu arī viņa paša jūtu dzīvē..tad top fantastiski darbi."
Un man (Lainei) tomēr (bet neaizmirsīsim, ka es visticamāk esmu mākslinieciski nepareizi audzināta un ar priekšstatiem sabojāta māksliniece) rodas jautājumi/pārdomas/papildinājumi...
Bet kā tad zalktis?
Vaboles?
Melnā vārna?...
Nakts melnums?
Un kā tad ogle? Melna, cik melna var būt!!! Un pastāvējusi jau sen sen pirms Rūdolfa Šteinera un Stockmar krītiņiem! Un ja paskatāmies filosofiski - atrodama dabā, degšanas procesā (vulkāni utml.) iegūta...Pirmie pasaules zīmējumi taču zīmēti ar ogli...
Bet par krāsām un to toņiem - te gan laikam pilnībā piekrītu. Es tikko iedomājos, ka mūsu katra iekšējā valdorfība atklājas Lieldienās - paši zināt, pēc kādiem principiem un priekšstatiem krāsojam olas. Domāju, ka tāds īstens latvietis ir Rūdolfa Šteinera paraugs! :)
Oliņas taču krāsojam ar dabā pieejamām krāsām un materiāliem - toņi varbūt nav izteikti spilgti un vairāk pasteļos, toties dabīgās krāsās un dabīgi iegūti!
Zīmuļi, flomasteri, pildspalvas?
"Ne parastos, ne krāsu zīmuļus, ne flomāsterus, ne pildspalvas, ne guašu, ne citas necaurspīdīgas, t.s. sedzošās krāsas valdorfbērnudārzos nelieto" - raksta Gunta Šenberga.
Un es drusku mulstu, jo Ilze, savukārt saka:
"Ja varu ieteikt, tad zinu fantastiskus zīmuļus, kas ir viegli rokā noturami, jo liela izmēra un trīsstūra formas un galvenais - nelūst serdenītis, ja tie krīt zemē vairākkārt..tie ir LYRA zīmuļi FERBY un arī GROOVY ir līdzīgi.."
Ko tu uzzīmēji?
No G. Šenbergas raksta: "Bērnam nevaicā, ko viņš ir uzzīmējis un kur zīmējumā ir viņš pats. Ja vēlas, viņš to pastāsta pats. Katrs bērna zīmējums ir kā viņa spogulis. Ap mazo ir liela pasaule, un viņš pats tajā pasaulē jūtas visur iekšā un arī zīmē plaši. Tas mazam bērnam ir liels darbs - iekļauties lapiņā. Palēnām no haotiskām līnijām pasaule sakārtojas tā, ka augšā ir debesis un lejā ir zāle. Trīsgadnieks priecājas par to, ka viņš visu lapiņu var noklāt ar krāsu. Var redzēt, cik viņš uzmanīgi velk - vienu krāsu un otru. Lielākie glezno to, ko liek un lauj viņu izjūtas, noskaņojums, fantāzija. Kad bērns jau gatavs doties uz skolu, zīmējumā redzamas skaidras, precīzas formas, simetrija. Gleznojot kopā ar bērniem, arī audzinātājas var šo to uzzināt par sevi, piemēram, pamanīt, ka noteiktā gadalaikā atkārtojas krāsas, formas un izjūtas. Mēs redzam, kā bērns kļūst lielāks ārēji. Bet zīmējot viņš parāda to, kas notiek viņa iekšienē. Izcila vācu valdorfpedagoģe Hildegarde Šteina ir veikusi pētījumus, kas atklāj, kā zīmējumos atklājas tas, kas noteik ar bērnu gan fiziski, gan garīgi. Piemēram, tad, kad gatavojas mainīties zobiņi, bildēs parādās visādi asumiņi, spicumiņi - gan māju jumti, gan sētiņas, gan zāģzobaini raksti. Laikā, kad bērns meklē līdzsvaru sevī un apkārtējā pasaulē, zīmējumos parādās pāra elementi. Piemēram, māja un tai katrā pusē - koks. Vai puķe. Vai vienā laivā divi cilvēki - viens tumšs, otrs gaišs, viens priecīgs, otrs bēdīgs vai dusmīgs. Bet mazais saka: tas esmu es! Un tas arī esmu es!"
Krāsojamās grāmatas?
Ilze - tā kas valdorfpedagoģe - saka: "Krāsojamās grāmatas netiek izmantotas, jo dabā ir krāsu laukumi, kas saskaras un tieši tā arī rodas robežas, nevis no tā, ka kāds atnāk un novelk melnu kontūrlīniju. Vēl – balta lapa un tās aizpildīšana palīdz bērnam atrast sevī līdzsvara sajūtu (ne tikai vestibulārā aprāta līdzsvara sajūtu). Rakstīšana lapā bez līnijām ir pietiekami komplicēts uzdevums, kas palīdz izkopt sevī šo līdzsvara sajūtu, palīdz koncentrēties, palīdz stiprināt gribu ( noderīga lieta, bet ļoti bieži pagalam neizkopta gan lieliem, gan maziem)."
Tātad dabā ir laukumi un nav kontūru - taisnība. Taču, ja reiz krāsojamā grāmata ir pa rokai, tad atcerieties nekādā gadījumā nenorādīt bērnam, ka varde nav lillā, un ka jācenšas nekrāsot pāri malām!
Un nobeigumā skaisti vārdi uz kuriem norāda Ilze:
He, who works with his hands, is a workman.
He, who works with his hands and his head, is a craftsman.
He, who works with his hands and his head and his heart, is an artist.
/Francis of Assisi /
Tas, kurš strādā ar savām rokām, ir strādnieks.
Tas, kurš strādā ar savām rokām un savu galvu, ir amatnieks.
Tas, kurš strādā ar savām rokām, savu galvu un savu sirdi, ir mākslinieks.
/Asīzes Francisks/
