Lūkojoties uz šķērssvītrās virpuļojošām sniegpārslām aiz loga, grūti ticēt, ka vēl pirms pāris dienām bija Pavasaris. Nesenais skaistais laiciņš uzradās kā balva centīgajiem skolēniem viņu brīvlaikā. :)
Savā brīvnedēļā mani bērni darīja to, ko bērniem laukos jādara- braukāja ar riteņiem, spēlējās štābiņā, veidoja tam piebūvi, papildināja savu trofeju kolekciju, taisīja aizsprostu Amigo purvā un spēlēja frisbiju ar suni. Paspējām arī aiziet pārgājienā tepat Zaubes mežiņā un katrreiz pārliecinos, ka pēc skaistām dabas takām nemaz nav jālūko tālu- dažkārt noder vienkārši noiet ierasto maršrutu no cita gala vai citā gadalaikā un atkal un atkal izdodas ieraudzīt skaistas vietas, kas pirms tam palikušas neievērotas.

Brīvlaikā it kā pieklājas kaut kur doties visiem kopā. Mums šādu mirkļu netrūkst ikdienā, tāpēc muzeju apmeklējumus parasti ieplānojam ārpus brīvdienām un brīvlaikiem. Tomēr šoreiz izdarījām izņēmumu. Jo devāmies ne gluži uz muzeju, bet uz konkrēti sarunātu zinātnisko randiņu. :)

Tātad nedēļas vidū devāmies uz Dabas muzeju pie paleontologa.





Pašam muzejam atlicinājām vien pārdesmit minūtes un sapratām, ka tuvākajā laikā atgriezīsimies vēlreiz. Pa pāris gadiem, kopš bijām te pēdējo reizi, daudz kas mainījies un ticis pilnveidots! Muzejs kļuvis vēl interaktīvāks, vēl mūsdienīgāks un tas rada lielu, lielu prieku un lepnumu!




Bet nu pie lietas! Bijām aizbraukuši uz muzeju izzināt un sagrupēt savu fosiliju jeb pārakmeņojušos senseno radību kolekciju un tieši to arī cītīgi darījām veselu pusotru stundu. Atsaucīgā muzeja paleontologa Ivara Zupiņa kompānijā pamazām atklājām savu pēdējos gados iekrāto fosilo fragmentu nosaukumus un nu šīs zināšanas pielietosim katru reizi, kad ienirsim vectēva grantsbedrē vai atradīsim kādu dārgumu uz ceļa!

Mūsu fosilijas galvenokārt atrastas Jaunpiebalgas grants raktuvēs. Tas ne tuvu nenozīmē, ka tur tās kādreiz arī dabīgi mitinājušās. Vidzemes augstienes tagadējā teritorijā pirms daudziem simtiem miljonu gadu bijusi jūra. Turklāt lielākajā tagadējās augstienes teritorijā bijusi jūras dziļākā daļa. Kalni Latvijā veidojušies salīdzinoši  nesen (ja par nesenu varam saukt miljoniem gadu vecu vēsturi :)). Vienvārdsakot- Latvijas teritorija bija zem ūdens. Mūsu grantsbedrēs atrodamās fosilijas ar šļūdoņiem šurp atnestas no Igaunijas. Tālab visi mūsu paraugi, lai arī ir skaisti suvenīri no mūsu kaimiņvalsts, tomēr nav zinātniski nozīmīgi. Lai izraktu sava laika liecības Jaunpiebalgā, vispirms vajadzētu ierakties līdz jūras līmenim un tad vēl tikpat dziļi... :)










Mūsu kolekcijā ir šīs lilijas kātiņa fragmenti dažādos rakursos...









Ja šajā rakstā atpazināt kādu no savas kolekcijas dārgumiem, nekautrējieties doties uz Dabas muzeju! Iepriekš sazinieties ar paleontologu. Bet līdz tam- mums tika piekodināts datēt atrastās fosilijas vietu un datumu, kurā tā atrasta.

Pēc noderīgas informācijas tveriet  Fossiilid.info

Kā katru gadu janvāris un februāris ir pēcsvētku attapšanās un tēriņu radīto morālo rētu dziedēšanas laiks. :)  Tāpēc manā izvēlētajā profesijā mēneši, kuros teorētiski varētu strādāt visražīgāk (nav daudz valsts svētku, nav dārza darbu un vispār ārā no rīta līdz vakaram ir tumšs :)), ir tādi laiski pārdomu mēneši.
Bet brīdī, kad aizvien biežāk pa debesīm ripo saulesbumba, galviņas no zemes izbāž pirmie sniegpulkstenīši un Mammas Rokās teorētiski vajadzētu iegult grābeklim, sākas rosīga pavasara šūšanas darba sezona! :)

Daļiņa Latvijas pavasara šonedēļ aizceļoja uz saulaino Spāniju! Madrides ielās nu zaļos Latvijas mežs! :)...





... Un pasataigāsies Princese Latvijas pavasara krāsās! :)


Un vēl viens ceļotājs. :) Pavasarīgs priekšautiņš devās un Angliju. Lai radītu māju sajūtu tur tālumā... Kādā no tām lietainajām Anglijas dienām, kad sprakšķēs malka kamīnā un virtuvi piepildīs cepumu smarža...

Jūs jau zināt, ka bērnu grāmatas ir mana vājība. Visvājīgākā :) vājība ir tieši retro bērnu grāmatas. Es varētu stundām sēdēt un tās pētīt. Ne tik daudz saturu, cik ilustrācijas! Tajās ir sikstiljons šarma molekulu un katra lappuse liek uzplaukt smaidam!

Lai papildinātu savu nu jau pieklājīgo bērnu grāmatu kolekciju, ik pa laikam mēdzu ieklīst ibook.lv grāmatu krātuvē. Vienā no šādām reizēm ieraudzīju ziņu, ka katra mēneša pēdējā sestdienā tirdzniecības centrā Rīga Plaza tiek rīkots bērnu apģērbu un grāmatu tirdziņš "Skapis". Informācija tīmeklī par šo pasākumu ir visai skopa. No aptaujātajām māmiņām forumā arī neko nevarēja saprast- vienas pasākumu slavēja, otras par to vīpsnāja, citas vispār pirmo reizi par tādu dzirdēja. Lai noskaidrotu, kāds tad tam skapim skelets, devos uz Rīgu pati. :) Galvenokārt tāpēc, ka šajā pasākumā solījās būt grāmatpārdevēji.
Patiesība, kā allaž, bija kaut kur pa vidu- mammas, kuras fano par mega Andelimandeli šeit noteikti mulst, bet tādām kā es, kurām burzma krīt uz nerviem, samazināta izvēle atvieglo iepirkšanos un ietaupa dārgo laiku. Man bērniem visa ir gana. Vajadzēja vien sandales dēlam un džinsus meitai. Es nopirku labas sandales Niklāvam par 5 EUR un džinsu bikses Emīlijai par divām eiro monētām, bet galvenais- pārrados ar kaaaaaaaaaaaaaudzi bērnu grāmatu!!! Man izdevās pie teju vienīgās grāmatpārdevējas nonākt vienai no pirmajām un es piekrāmēju pilnu tašeli grāmatu, neatstājot gandrīz neko ļaudīm, kas nāca pēc manis. Mans budžets bija 10EUR un man gandrīz tajā izdevās iekļauties. :D
Nākamais Skapis pēc maniem aprēķiniem vērsies vaļā 28. martā. Kas zina- varbūt tiksimies!

Un nu par to lielo kaudzi, ko minēju. Es mīlu pasaules tautu pasakas, man patīk arī klasiskie dažādu tautu autoru stāsti bērniem, tāpat priecājos par literatūru, kas neviļus apraksta tā laika kultūras īpatnības, bērnu audzināšanas paradumus, saimniecisko darbību. Bet sevišķu pietāti izjūtu pret dzeju. Manas bērnības laiku dzeja man patīk īpaši, jo reti kuram ienāca prātā rakstīt neritmiskus dzejoļus bez atskaņām. Ir tik forši lasīt dzejoli un just, kā autors liek tam pulsēt kā sirdij,  ducināt kā vilcienam, tikšķēt kā pulkstentiņam. Ritmā, ritmā... Tik patīkami! Kopš ar bērniem izlasījām bērnu žūrijas Astoņus kustoņus, viņi labprāt klausās dzeju arī pirms gulētiešanas.


Starp grāmatām ieraudzīju arī tādas, kuras savulaik atradās manā grāmatplauktā. Grūti līdz galam aprakstīt to sajūtu. Viena uzšķirta lappuse liek atgriezties konkrētā bērnības mirklī tik dzīvi, ka sāc dzirdēt skaņas un sajust smaržas apkārt!...









Un kāda grāmata, kas mani pārsteidza gan ar savu saturu, gan noformējumu. Tālajos 80tajos Minskā izdotā angļu valodas mācībgrāmata bērniem. Ar populārākajiem angļu skaitāmpantiņiem un šūpuļdziesmām.


Tiktāl par pasakaino pirkumu "Skapī". Bet ar to vēl humpalprieki nebeidzas! :) Vienu skaistu, skaistu vācu retro lelli izdevās izvilkt no mīksto rotaļlietu kalna! Man nekad mūžā nav bijusi tik skaista lelle! Nu vismaz meitai būs! :D


Un divi supermīlīgi radījumi(ņi)! Ar drēbēm tomēr izskatījās saprotamāki. Kad novilku manuprāt neglītās drānas, tad abas ar meitu reizē secinājām, ka lāči un zaķi, kas stāv kā cilvēki izskatās dīvaini :D...
Ne nu man šos vajadzēja ne kā... vienkārši ļoti smuki eksemplāri :)...


 Un Kundziņam! Pīlīte! :D Nav ne jausmas, vai oriģinālā tā ir paredzēta medniekiem, bet mani ir apsēdusi doma, ka Kundziņam jāiekārto pieklājīgi iekrātās medību literatūras plauktiņš. Un šī pīlīte pati man uzskrēja virsū! Grāmatas sastutēju vēl kādā jau senākā second hand guvumā- krokodilādas somā. Šo somu maza lauku humpalbodītes īpašniece man uzdāvāja par pliku velti. Kā labam, dāsnam klientam. :) Un ir jau, protams, amorāli nogalēt dzīvu radību, lai tiktu pie ekskluzīvas somas, bet, hei- šī soma pasaulē sabijusi jau padsmit vai pat vairāk gadu, tās izejmateriāls jau paspējis reinkarnēties reizes 3-4 un, ja nu viņa dvēsele tomēr šad tad apciemo savu seno miesu, tad esmu parūpējusies, lai garlaicīgi nebūtu- kroksis var pašķirstīt grāmatas un uzzināt, kā dzīvo meža lopiņi okeāna šajā pusē.


Un par plauktiņiem runājot... Mazajai dāmai (un laikam jau arī lielajām nereti tā gadās) ir tik daudz sīksīku, "nekādā gadījumā ārā nemetamu" nieciņu, ka sāka aptrūkties taras to glabāšanai! Visas kripatas vienmēr stāv novietotas uz plaukta un traucē normāli putekļus noslaucīt... Tāpēc nopriecājos pagāšnedēļ nozvejot šīs skaistās skandināvu kastītes!



Es parasti cenšos neatrādīt humpaļos nopirktās drēbes, bet šī kleitiņa! Saulpuķu retro!

Ir tādas dienas, kad, par spīti pasakaini skaistam laikam ārā, tā arī neizdodas atrast brīvu sprīdi ieelpot svaigu gaisu. Vienā no šādām dienām bijām mājās mēs ar Niklāvu vien. Kamēr līdz padusēm biju ierakusies darbos, ļāvu jaunietim sevi izklaidēt ar BBC  Planeth Dinosaur sērijām. Ļoti jau aizraujoši, protams, un arī es priecājos par šādu izziņas pilnu materiālu darbu fonā, taču, kad siltā pavasara saule sāka iekrāsot debesi sārtu, pie manis ieradās ciemiņš. Sirdsapziņas rūķītis. Viņš daudz nerunāja. Pasniedza man mēteli, zābakus, pasteļkrītiņu kārbiņu un zīmēšanas albumu...

Tā mēs ar Niklāvu pavadījām vienu skaistu, radošu stundu saulrieta pavasarī. Izstaigājām pagalmu krustu šķērsu, tverdami labākos kadrus. Mēģinājām saskatīt iespējami daudzāk krāsu debesīs, sagaidījām mēnesi, klausījāmies pavasara skaņās.








Un beidzot ieraudzīju jumtiņu, ko abi ar māsu cītīgi vija visas ziemas garumā! Biju patiesi pārsteigta, ka mazajiem putnēniem izdevies radīt stingru jumtiņu, kuram, kā teicās pats meistars, pat sniegs nekrītot cauri! :)


Labi, ka todien izgājām laukā. Kaut vai tikai uz stundiņu. Tomēr tā izrādījās pati skaistākā pagājušās nedēļas stundiņa. :)