Jūs jau zināt, ka bērnu grāmatas ir mana vājība. Visvājīgākā :) vājība ir tieši retro bērnu grāmatas. Es varētu stundām sēdēt un tās pētīt. Ne tik daudz saturu, cik ilustrācijas! Tajās ir sikstiljons šarma molekulu un katra lappuse liek uzplaukt smaidam!

Lai papildinātu savu nu jau pieklājīgo bērnu grāmatu kolekciju, ik pa laikam mēdzu ieklīst ibook.lv grāmatu krātuvē. Vienā no šādām reizēm ieraudzīju ziņu, ka katra mēneša pēdējā sestdienā tirdzniecības centrā Rīga Plaza tiek rīkots bērnu apģērbu un grāmatu tirdziņš "Skapis". Informācija tīmeklī par šo pasākumu ir visai skopa. No aptaujātajām māmiņām forumā arī neko nevarēja saprast- vienas pasākumu slavēja, otras par to vīpsnāja, citas vispār pirmo reizi par tādu dzirdēja. Lai noskaidrotu, kāds tad tam skapim skelets, devos uz Rīgu pati. :) Galvenokārt tāpēc, ka šajā pasākumā solījās būt grāmatpārdevēji.
Patiesība, kā allaž, bija kaut kur pa vidu- mammas, kuras fano par mega Andelimandeli šeit noteikti mulst, bet tādām kā es, kurām burzma krīt uz nerviem, samazināta izvēle atvieglo iepirkšanos un ietaupa dārgo laiku. Man bērniem visa ir gana. Vajadzēja vien sandales dēlam un džinsus meitai. Es nopirku labas sandales Niklāvam par 5 EUR un džinsu bikses Emīlijai par divām eiro monētām, bet galvenais- pārrados ar kaaaaaaaaaaaaaudzi bērnu grāmatu!!! Man izdevās pie teju vienīgās grāmatpārdevējas nonākt vienai no pirmajām un es piekrāmēju pilnu tašeli grāmatu, neatstājot gandrīz neko ļaudīm, kas nāca pēc manis. Mans budžets bija 10EUR un man gandrīz tajā izdevās iekļauties. :D
Nākamais Skapis pēc maniem aprēķiniem vērsies vaļā 28. martā. Kas zina- varbūt tiksimies!

Un nu par to lielo kaudzi, ko minēju. Es mīlu pasaules tautu pasakas, man patīk arī klasiskie dažādu tautu autoru stāsti bērniem, tāpat priecājos par literatūru, kas neviļus apraksta tā laika kultūras īpatnības, bērnu audzināšanas paradumus, saimniecisko darbību. Bet sevišķu pietāti izjūtu pret dzeju. Manas bērnības laiku dzeja man patīk īpaši, jo reti kuram ienāca prātā rakstīt neritmiskus dzejoļus bez atskaņām. Ir tik forši lasīt dzejoli un just, kā autors liek tam pulsēt kā sirdij,  ducināt kā vilcienam, tikšķēt kā pulkstentiņam. Ritmā, ritmā... Tik patīkami! Kopš ar bērniem izlasījām bērnu žūrijas Astoņus kustoņus, viņi labprāt klausās dzeju arī pirms gulētiešanas.


Starp grāmatām ieraudzīju arī tādas, kuras savulaik atradās manā grāmatplauktā. Grūti līdz galam aprakstīt to sajūtu. Viena uzšķirta lappuse liek atgriezties konkrētā bērnības mirklī tik dzīvi, ka sāc dzirdēt skaņas un sajust smaržas apkārt!...









Un kāda grāmata, kas mani pārsteidza gan ar savu saturu, gan noformējumu. Tālajos 80tajos Minskā izdotā angļu valodas mācībgrāmata bērniem. Ar populārākajiem angļu skaitāmpantiņiem un šūpuļdziesmām.


Tiktāl par pasakaino pirkumu "Skapī". Bet ar to vēl humpalprieki nebeidzas! :) Vienu skaistu, skaistu vācu retro lelli izdevās izvilkt no mīksto rotaļlietu kalna! Man nekad mūžā nav bijusi tik skaista lelle! Nu vismaz meitai būs! :D


Un divi supermīlīgi radījumi(ņi)! Ar drēbēm tomēr izskatījās saprotamāki. Kad novilku manuprāt neglītās drānas, tad abas ar meitu reizē secinājām, ka lāči un zaķi, kas stāv kā cilvēki izskatās dīvaini :D...
Ne nu man šos vajadzēja ne kā... vienkārši ļoti smuki eksemplāri :)...


 Un Kundziņam! Pīlīte! :D Nav ne jausmas, vai oriģinālā tā ir paredzēta medniekiem, bet mani ir apsēdusi doma, ka Kundziņam jāiekārto pieklājīgi iekrātās medību literatūras plauktiņš. Un šī pīlīte pati man uzskrēja virsū! Grāmatas sastutēju vēl kādā jau senākā second hand guvumā- krokodilādas somā. Šo somu maza lauku humpalbodītes īpašniece man uzdāvāja par pliku velti. Kā labam, dāsnam klientam. :) Un ir jau, protams, amorāli nogalēt dzīvu radību, lai tiktu pie ekskluzīvas somas, bet, hei- šī soma pasaulē sabijusi jau padsmit vai pat vairāk gadu, tās izejmateriāls jau paspējis reinkarnēties reizes 3-4 un, ja nu viņa dvēsele tomēr šad tad apciemo savu seno miesu, tad esmu parūpējusies, lai garlaicīgi nebūtu- kroksis var pašķirstīt grāmatas un uzzināt, kā dzīvo meža lopiņi okeāna šajā pusē.


Un par plauktiņiem runājot... Mazajai dāmai (un laikam jau arī lielajām nereti tā gadās) ir tik daudz sīksīku, "nekādā gadījumā ārā nemetamu" nieciņu, ka sāka aptrūkties taras to glabāšanai! Visas kripatas vienmēr stāv novietotas uz plaukta un traucē normāli putekļus noslaucīt... Tāpēc nopriecājos pagāšnedēļ nozvejot šīs skaistās skandināvu kastītes!



Es parasti cenšos neatrādīt humpaļos nopirktās drēbes, bet šī kleitiņa! Saulpuķu retro!