Pirmā apaļā.

10 gadi. Pirmā tik apaļā dzimumdiena vēl nesen mazā puisēna dzīvē. Šo dzimšanas dienu dēls gaidīja īpaši ilgi, jo gadskaitlis desmit, kā manuprāt stipri tāla nākotne esam, tika nolikts kā laiks, kad puika tiks pie mobilā telefona. Tik forši iztikām...:) Es labprāt paildzinātu šo laiku vēl par gadiem 2-3, bet ko nu vairs. Sasolīts ir- būs jāpērk...

Īpašo dienu dēls izvēlējās atzīmēt Zaubes mežiņā. Laiks ballītes dienā bija burvīgs! Brīdī, kad mazie viesi bija gatavi braucienam džipa piekabē, zvēru barošanai un atveldzējošai peldei meža dīķī, jubilārs neapdomīgi padarbojās ar tēta instrumentiem šķūnī. Par spīti izbīlim, tētaktivitāšu pauzei (jo, lai gūtu sirdsmieru par jubilāra veselību, bija jānotiek braucienam uz slimnīcu), ballīte izdevās lieliski un sanākušie baudīja ko nu kurais: citi rotaļas, citi našķus, citi labo laiku, un, visticamāk, visi- kopābūšanas prieku!































Lai superkoša jums arī vasaras ballīšu sezona! Saulgrieži jau aiz muguras, tagad vēl Jāņu diena piedzīvojama. Man tā šogad būs citādāka kā allaž. Kāda? Par to nākamreiz! :)

Read more...

Tā valsts, kur paņēmām suni...


Es no tiesas lepojos ar gadu gaitā izveidojušos iekšējo brīvības sajūtu attiecībā uz ceļojumiem ar bērniem. Esmu pieradusi, ka smalka plānošana šādos izbraucienos ir lieka- ceļojums/izbrauciens zaudē vieglumu, rotaļīgumu, iezogas stress, un pa vidu maršrutiem un pulksteņiem var pazust pats kopā būšanas prieks. Tāpēc tas, kā ceļojam mēs ir sekojoši: ir zināms virziens, budžets un laikapstākļi, bet pārējais tiek domāts braucot. Vienīgā informācija, ar kuru apbruņojos pirms sēsties auto, ir TIC darba laiki- tur parasti ierodamies pēc detalizētākas info, kartēm, bukletiem. Un attiecīgi, balstoties uz redzēto, dzirdēto, saskaņojot to ar tā brīža izjūtām uz situāciju, veidojam tālāko dienas plānu.

Divu pēdējo brīvdienu laikā izspurdzām līdz Latgalei. Tāpēc, ka sen nav būts. Bērni vispār nebija bijuši. Izņemot to vienu reizi, kad braucām pēc Bruno. Tāpēc Emī sarunās par gaidāmo izbraucienu nodēvēja Latgali par "to valsti, kurā paņēmām suni"! :D


Un labi vien, ka diži neko neplānojām. Jo pēc ieceres mums vajadzēja doties ceļā uz Latgali jaukas sestdienas pavisam jaukā rītā, bet, daži lauku darbi un pēkšņa mašīnas kaite aizkavēja izbraukšanu par trim stundām. Par pirmo nopietno mērķi, līdz ar to, kļuva paspēšana no Jaunpiebalgas līdz Madonas tūrisma informācijas centram. Pēc tam, kad sagrābāmies bukletus un izprašņājāmies, nolēmām ieturēties. Madonā nav maz ēstuvju, bet mums- izlepušiem ēdājiem- katrai no tām ir kur piesieties: te atmosfēra neatbilst mūsu gaumei, te cenas ēdiena kvalitātei, utt.
Picērija Neapole līdz šai dienai bija vēl neapgūtā teritorija. Bija dzirdētas labas atsauksmes. Un ne velti- latgaliski kristīgi noskaņotais izbrauciens uz Zilo ezeru zemi noteikti sākās šeit: ar debešķīgi dievīgi gardām picām! Iepriekšējā dienā gūtās zināšanas par īstu itāļu picu tapšanu (ak, par šo arī vajadzētu ieblogot) šeit apstiprinājās 100%!!! Un ne par velti- pasūtījumus pieņem un picas krāsnī lidina īsts itālis! Pirmo reizi dēla izvēlētā pica (maize+siers) neprasīja papildjautājumus un dēls saņēma kāroto Margaritu bez tomātu mērces ar extra cheese! :D Šķiņķa pica bija sulīga, meksikāņu- perfekti asa, viss garšoja pasakaini! Nokrāvušies ar picu kastēm mašīnā, mērojām ceļu uz Lubānu.



Lubāna ezers. Informācijas un ūdenstūrisma centrs Bāka. Bija nācies te pabūt. Gribējās, lai šo redz arī bērni. Kā nekā- liels ezers. Ar dīķiem kopā- lielāks kā Rāznas. Šeit uzbūvēta lieliska infrastruktūra- gan pludmalītes gar Lubānu, gan skatutornis. Ir rotaļlaukums jaunajai paaudzei, pat dušas un tualete izcilā kvalitātē. Šeit stājas kemperi un gaisā uzlido paraplānisti. Viss notiek. Skaisti! Mēs pludmalītēm pabraucām garām, bet mums tika ierādīta vieta, kur peldēt, turpat pie Bākas.










Pa ceļam uz nākamo pieturvietu- Tīrumnieku ezeru- Īdeņas pilskalns. Latgalē ir izteikti daudz pilskalnu. Pie katra nepiestāsi, bet, eh, varbūt vajadzētu, jo ir ļoti skaisti!!! Un parasti pilskalnos, ja tie norādīti tūrisma bukletos, ir labiekārtota iespēja piknikam. Šoreiz pikniku plānojām nākamajā pieturā un šeit tikai pavērāmies uz Lubāna ezeru no cita skatupunkta. Skaisti...





 Tīrumnieku (Teirumnīku) purva taka. Tikko atsvaidzināta, mierīga, nepilnu km gara taka purvā apkārt Tīrumnieku ezeram. Vairākās vietās takas garumā iespējams nopeldēties. Es gan to nedarītu, pat ja man par to samaksātu. Pat tagad, rakstot, zosāda uzmetās :D:D:D! Bet darbinieks Bākā mums teica, ka ļaudis te labprāt peldot, ūdens esot maigs, mīksts, un senāk meitas te drēbes mazgājušas bez papildus līdzekļiem- pieticis ar purva brīnummīksto ūdeni vien. :)
Nu, jā, bet man purvs un kluss, melns meža ezeriņš neasociējas ar iespēju izmest līkumiņu peldus, tāpēc mūsu gadījumā iztikām ar pastaigu un pikniku pēc pastaigas.













Piknika laikā izšķirstījām Aglonas novada bukletu un sazvanījām naktsmājas. Diezgan neapdomīgi meklēt sakarīgu vietiņu sestdienā, kad visā Latvijā tiek svinēti skolu izlaidumi, tāpēc priecājāmies, kad izdevās sazvanīt vienu Aglonas kempingu un aizrunāt mājeli. Apmierināti devāmies turp, pa ceļam priecājoties par krucifiksiem ceļa malā.







Aglona. Aglonas Alpi. Eh, labāk pat nesākšu stāstu par naktsmājām. Trīs vārdos laikam jāsaka- trakā sagaidītāja, nobružāts kempings un slims bērns. Vakartumsā bērni piedzīvoja kultūršoku un vāji līdzēja līdzpaņemtajā datorā uzliktais "Cilvēka bērns". Kempinga iekārtojums (saplēstā gulta, salūzusī naktsspuldze, sagrābstītā gultasveļa un citi interjera priekšmeti, kā arī apšaubāmas higiēnas duša) uzdzina depresiju nogurušajos ceļotājos. Visos izņemot manu vīrieti, jo viņš, bērnības izbraucienu rūdīts, acīmredzot bija ar krietni mazākām ekspektācijām. Un arī es neesmu caca, ticiet, bet, ja par pakalpojumu tiek prasīti 50EUR, es sagaidu vismaz kārtību un tīrību. Šī mājiņa bija nevīžīga un ļoti žēl, ka tā, jo kempinga īpašniece bija patiesi jauka... Ļoti neviennozīmīgas sajūtas...


Otrā rītā meita pamodās ar augstu temperatūru (lūk arī pierādījums tam, ka plānot un iespringt nav jēgas), tāpēc nolēmām pamazām doties mājup. Līdzpaņemtajā aptieciņā bija meitas situācijai piemērotas zāles, tāpēc ļāvām viņai gulēt mašīnā, kamēr pārējie pielāgojām mašrutu apstākļiem.



Neaiziet uz baziliku esot Aglonā būtu gatavais joks, tāpēc devāmies uz šo vietu. :) Daļēji cerēju atstāt iespaidu uz dēlu, kas te nekad nebija bijis, bet laikam visaizgrābtākā beigās biju pati. NE kristiete, ja kas. Bet kaut kas mani uzrunā vietās, kuras kādam daudz nozīmē. Es spēju izprast to cilvēku bijību un darbu, kas tiek ieguldīts ticības vārdā. Jo kaut kam jau mēs katrs ticam. Viens Dievam baznīcā, viens Dievam pļavā, cits Dieva neesamībai. Bet ticam taču visi. :)
Niklāvam, piemēram, bija grūti noticēt, ka Jēzu, piesistu krustā, var nopirkt kā suvenīru. Viņa prātā tādam svētumam pat skarties klāt nevajadzētu, tikai aplūkot, bet te- lieli krusti, mazi krusti; melni krusti, gaiši krusti- visi plauktā un ar cenu zīmēm klāt! :D Viņam kā nekristietim esot sajūta, ka varbūt viņš nedrīsktot pirkt tādu krustu. Pēc skaļām pārdomām par tumšo un gaišo pasaulē, sākotnēji izvēlētais tumšais krustiņš ar caurnaglotu Jēzu, tika samainīts pret tādu pašu gaišā krāsā.
Uz dievkalpojumu dēls negribot, ja drīkst. Bet nedrīkst. Jo mammai gribas palūrēt. :) Un lūrot secinām, ka esam tie cilvēciņi no aizlieguma zīmes! Eh, tūristi mēs! :D Daži fotokadri un ārā no baznīcas- nav ko Dievmāti nerrot... :)













Suvenīrviekalā ir bunduļi. Ap stūri- svētavots. Pielejam pudeles, lai māsa vesela, paši sprauni un vēl mājās palicējiem pa pilienam sanāk pacienāt :)





Bet foršākie ir tie suvenīri, ko ieraugām dabā. Tā mašīnas durvju kabatā iegūla maijvaboles tukšā kūniņa- dēla pārsteigums un prieks :)


Un, visai simboliski turpinot gaismas/tumsas tēmu- brokastis pie Velnezera. Pat informācijas plāksnē Velnezers nodēvēts kā pretstats Aglonas bazilikai vietējo ļaužu prātos un izpratnē. Mēs nezinājām, gribējām vienkārši dabas objektu apskatīties.:D Paēdām, atpūtāmies, pabildējāmies un tālāk devāmies.







 Rēzeknei tikai cauri izbrāzāmies, mukdami no pērkoņlietus. Viena panorāma no pilskalna pilsētas centrā būtībā arī simbolizē pašu Rēzekni- Livonijas ordeņa pilsdrupas, Jēzus sirds katedrāle un modernais Zeimuļs- tāda šodien ir "pilsēta Latgales sirdī".





Laikam ar pāris dienām tūristiņā nepietiek, lai Latgales sajūtu noķertu. Vajag pie cilvēkiem būt, piedzīvot, sadzert, saēst... Bet ar divām dienām pietiek, lai saprastu: Latgale (tāpat kā visa Latvija) ir skaista.





Īss, bet piesātināts galu galā izdevās brauciens, par spīti visam. 
Un no sirds lūdzu jūs kļūt par šī raksta līdzautoriem, komentāros rakstot par vietām/ lietām, kuras ģimenēm ar bērniem noteikti būtu jāpiedzīvo Latgalē! 

Read more...