Četri kubi meža.


Vai nu Latvijā mežs iziet no modes, vai kāda cita, man kā vienkāršam valsts iedzīvotājam pārāk sarežģīta iemesla dēļ, kādreiz skaisto mežu masīvu vietā arvien vairāk parādās kaili laukumi. Kamēr Tēvzemes Zaļais Zelts kuģo prom uz trejdeviņām zemēm, Mammas Rokas ņem zaļpelēki-brūnus auduma gabaliņus, papildina tos ar māla oranžo un rada mežu no jauna! :)

 Bet kubi pagaidām tikai četri, paties`. Divi jau ierastajos toņos un divi jaunā krāsu gammā. Šonedēļ plāns sakārtot Mammas Roku Etsy vietni, bet, kas pirmais brauc, pirmais... atbrauc, droši vien- pie kubiem pirmie tiks ātrākie e-pastu rakstītāji! :)











Rakstiet lapinalaine@inbox.lv vai blogger saziņas rīkā tepat bloga labajā sānā!

Read more...

Saldumus vai piekakāšu.


Lai iespējami ilgāk saglabātos jauna, parasti izvairos domāt "kad mēs augām, tā nebija" zonā un tomēr: Kad mēs augām tā nebija!... Nē, nu vārdu tiešā nozīmē- nebija tādu Helovīnu. Jāsecina, ka kaut kur dziļi antroposofiski iesakņojusies vēlme rudens tumsiņā pavazāties pa mājām un pieprasīt gardumus, acīmredzot, tomēr bija saglabājusies, bet, tā kā 20. gadsimta vecāki nemācēja saviem bērniem un bērnubērniem pietiekami autentiski iemācīt Mārtiņdienu, šīs rudenīgā svinētvajadzība tika apmierināta ar Visu Svēto dienu.

Helovīnu svinētāji mūsu valstī, pēc maniem novērojumiem, dalās divās kategorijās: pirmie ir tādi, kas radoši parūpējas par maskām, diedelēšanas gājienos dodas kopā ar vecākiem un ar "izjokot" saprot kādu uzdevumu vai mīklu. Un tad ir otri- tie, kuri izpilda svētku vienkāršoto versiju: pieprasa no svešiem cilvēkiem našķus, draudot izrēķināties ar viņiem, ja kādu iemeslu dēļ šie našķi netiek doti. Našķi vai kašķi- latviskais trikortrīt-a variants... Pērngad jaunatne bija pagādājusi jēlas olas, šogad pacentās mazāk- nopūta durvis un pagalmā stāvošos auto ar speciāli šim nolūkam veikalā nopirktu rozā puņķi. Emīlija skolā dzirdēja, ka biedri gatavo zobupastas... Ka tik kaut kas, laikam... Galvenais pieķēzīt...

Lai ar mazajiem kārumizspiedējiem izveidotos kāda saspēle, šogad biju pacentusies un sagatavojusi īpašas karameles. Ar melnajiem un čili pipariem. Bet Helovīnu naktī lielo bērnu tētis viņiem ieplānoja baseina apmeklējumu, tāpēc svētkus sagaidīju īpaši- atslēdzu durvju zvanu un karameles apēdu pati. Bija garšīgi. Ja kas.









Read more...

Lāču ģimenes Saulkrasti.

Nu kaut kas taču ir tajās zvaigznēs. Klusums, klusums un tad pēkšņi trīs e-pastos pēc kārtas lūgums pašūdināt grāmatiņu. Varbūt tie ir  garie rudens vakari, kas liek pievērsties lasīšanai :), bet varbūt vienkārši apziņa, ka starp beciņu saldēšanu, ķirbju kambaros likšanu un ābolu guldīšanu pagraba plauktos ir vēl kāda konservējama lieta: Bērnība. :)
Un tāpēc vēl viena brīnišķīga grāmatiņa tapusi. Daudz laimes, mazā Nikola!














Read more...

Mazā dzīve.

Kādreiz sapņoju dzīvot kalnos. Nu mans sapnis piepildījies- dzīvoju starp trīs kalniem: trauku, drēbju un pamperu... 

Tik vienkārša un reizē sarežģīta ir jaunmāmiņas ikdienas rūpju deva. Un nē, neinteresē mani šobrīd ne Latvijas, ne pasaules politika, ne citas globālas lietas. Tviterī sekoju Vējonim, Spriņģei, Pavļutam, Viņķelei, Ķīlim, Curihai, Kukarānei, ornitologam, entomologam, ihtiologam, rakstniecēm, redaktoriem, bioloģiskajiem lauksaimniekiem, skolvadības speciālistiem...- paļaujos, ka viņi man pastāstīs visu, kas aktuāls un jāzina. P.S. Spriņģe sākusi mācības kaut kādā skolā. Labi viņai un Latvijas sabiedrībai, nospriežu. Esmu drošībā. Kamēr vien ir "Nekā personīga" un "Aizliegtais paņēmiens", esmu pilnīgā drošībā. Varu pievērsties nākamā nodokļu maksātāja audzēšanai. Kamēr citi dara tos Lielos darbus, tos Svarīgos, Profesionālos, man jāiedzer ķimeņu tēja, jo jāražo barība kādam, kura labklājība un, galu galā, dzīvība ir burtiski no manis atkarīga. Manā dienaskārtībā šobrīd ir šādas aktualitātes: "nākošo ņemt trešā vai ceturtā izmēra pamperpaku?" vai "sūknēt istabu šajā bēbes nomoda posmā vai vienu vēlāk?", "kumodes putekļi!", "nākamajā gājienā uz vannasistabu jāaiznes atpakaļ dvielītis no pārtinamās virmas, lai dupsi mazgājot būtu pa rokai"... Man nav sapulču, mītingu, komandējumu un sēžu (šo vismazāk. Ir skrienes, staigas, guļas, traukmazgas, bet sēdes ir ļoti reti). Es nepiedalos stendapos, sitdaunos, vorkšopos, neskrienu stirnbukos un maratonos. Man šobrīd mazie mērķi- paspēt izdzert siltu kafiju un atcerēties piezvanīt veļasmašīnas meistaram. Virsmērķis ir iežonglēt jaunajā rutīnā ar trim bērniem un darbu Cēsu dzīvoklī, vismaz 10%īgi piedalīties lielāko bērnu skolas dzīvē un paspēt reizi divās nedēļās izbraukāt Jaunpiebalgu, jo vectēva māsa, kuru esmu apņēmusies kopt, spītīgi atsakās iet dzīvot pansionātā.

Es mēģinu nerunāt pa telefonu. Man ļoti žēl laika. Tajās lieliskajās minūtēs un stundās, kad mazā guļ, gribu šūt. Bet ir jāuztaisa ēst un ir jābraukā pa pulciņiem vecos bērnus paņemt un ir jāsakārto tās Emīlijas drēbes, kaut sacīju taču viņai, ja pareizi atceros, kādas reizes 100 vai 185 točna, lai savu istabu savāc!!! Izmisīgi cenšos noķert visām šeptēm kaut jel kādu ritmu. Ritms, ziniet, ir svarīgs ne tikai bērniem, bet arī vecākiem! :)

Un vēl man šķita, ka šoreiz būs pavisam savādāk- būs smuks interjers un kārtīga māja, saskaņotu krāsu tekstīlijas- nu lai tā fotogēniski... nu, hipsterīgi melni-pelēki-bēši vai kā... Bet nesanāk. Gultā piecas pidelētas segas, trejkrāsu piena lupatas un mazulei mugurā rozsārtām puķītēm rotāta pidžama ar milzu zaķi uz vēdera un nogieztām pēdu daļām, jo kļuvusi īsa... Un vēl man šķita, ka šoreiz es pati būšu stilīga mammīte, bet realitātē pidžambikses iegulst skapī tikai ap pusdienlaiku un reiz, kad nolēmu pa māju staigāt kaklarotā - smukā mammas dāvātā ādas lentītē ar bronzas piekariņu- tā iešķindējās un pamodināja bērnu. Johaidī! Pie velna pucēšanos!
















Bēbīte man patrāpījusies visai sakarīga. Bez liekas vajadzības trobeli netaisa. Raud tikai kad grib ēst, gulēt, kakāt un mīlestību. Visu pārējo laiku guļ. :) Un pamostas smaidīdama, gūgina, burbuļo, vingro, mazās roķeles un kājeles gaisā svaidīdama. Es aiz priekiem tad parasti pievienojos šai idilliskajai vientuļajai sarunai, kas diemžēl nozīmē arī tūlītēju tās izbojāšanu, jo ieraudzīta mamma ir iemesls beigt smaidīt, lai cik priecīgi pirms tam būtu bijis. Mamma ir Piens, mamma ir Opā, mamma pazīst bēbītes raudas un tāpēc ir vērts raudāt vai vismaz aizčīkstēties, jo ar mammu kopā taču vienkārši jautrāk.

Bet es nesūdzos. Galīgi nē. Katra diena, kad nevienam nav iesnu vai caurejas, ir svētīga. Esmu laimīga.

Read more...

Īpaša dāvana tūliņ un tagad.

Starp Mammas Roku draugiem ir tādi, kas dāvanas ieplāno ārkārtīgi laicīgi un ir tādi kā es, kam labākās idejas parasti iešaujas prātā iepriekšējā vakarā pirms pasākuma. :) Tad nu priecīga ziņa tiem, kas tie otrie: esmu labi pastrādājusi un ikdienā nemitīgi papildinu plauktus ar darbiem, kas top brīža iedvesmas rezultātā. Tāpēc, ja jums radusies pēkšņa vajadzība pēc mīļas, personalizētas dāvanas, tad lūk risinājums, ko varu nosūtīt pa pastu vai Omnivā (vai citā vēlamā pakomātā) vienas vai divu darbadienu laikā!



Krājumos ir pa kādam Debesu, Piedzīvojumu, Jautrā rudens un dažādām meitenīgām kubu versijām. Beigušies, bet brīvbrīžos top Meža kubi.

Rakstiet e-pastā, blogger saziņas veidlapā vai facebook!

Read more...

Lielais rotaļu kubs.

Kamēr visādi citādi aktīvā bebe brīnumainā kārtā beidzot guļ un darbu rinda iepauzējusi, ātri uzrakstīšu stāstu par vienu smuku rotaļu kubu, kas septembra sākumā piedzima Mammas Roku darbistabā. Harry`s smart play cube.

Lielos kubus nebiju šuvusi sen- laikam kopš latiņi nomainījās uz eirām. Paradoksālā kārtā darba samaksa pārvērsta jaunajos ciparos nereti atsijāja kubu gribētājus un tāpēc pievērsos mazāka izmēra (tāpēc nebūt ne sliktāku :)) kubiņu radīšanai. Vienīgi smukais izņemamais koks ar tārpiņu zem tā diemžēl kļuva par pagātni. Līdz septembra sākumam, kad viena mīļa ilggadēja Mammas Roku draudzene palūdza sagādāt dāvanu Harijam [Harry].

Gatavojot lielos kubus, radošā procesa centrā parasti ir stāsts par mazuli un viņa ģimeni. Kubā tiek iešūtas ļoti personīgas un tāpēc ne visiem no pirmā skata uzreiz atpazīstamas detaļas. Tā kā Harry ģimenei izrādījās ļoti daudz hobiju un aizraušanos, šoreiz nolēmu veidot kubu par Spēļu tematiku. Prāta spēles, galda spēles, sporta spēles, spēles ārā un iekštelpās. Vienvārdsakot- Harija (pirmais) Gudrais Spēļu kubs.:)












Un tagad stāstiņš tiem (parasti vecākas paaudzes cilvēkiem), kas tirdziņos jauki apjautājas, kam tad tie kubiņi domāti.
 Šādi veidotam kubam ir divas funkcijas. Viena- kļūt par piemiņas lietu ģimenei un bērnībai; otra- rotaļlietas galvenā funkcija- "darboties" funkcija. Kubā paralēli krāsainam stāstam iešūtas dažādas maņas kairinošas/veicinošas detaļas- podziņas, striķīši, lentītes. Mēģinu izmantot iespējami vairāk dažādu struktūru materiālus - no slidena līdz pūkainam; no gluda līdz raupjam. Tāpat padomāju par sīko pirkstu motoriku- parasti kubā ir gan lipināmas, gan sprādzējamas un šajā gadījumā arī ieliekamas/izņemamas detaļas. Mans iekšējais bērns parasti piedomā arī par nelielu pārsteiguma momentu gan mazajam kuba īpašniekam, gan tam, kas šo kubiņu ar vislabākajiem nodomiem un mīlestību kā dāvanu pasūtinājis Mammas Rokām.

Atzīšos, ka starp daudzajiem tematiskajiem mazajiem kubiņiem, man bija neviltots prieks atkal pieķerties lielajam 20x20x20cm kuba formātam! Paldies par izaicinājumu, Liene!

Tiem, kas vēl domā- mazais vai lielais kubiņš: abi labi. Lielais savu izmēru dēļ vairāk ir istabas kubiņš un tā īpašā atšķirības zīme ir izņemamā detaļa, kas sagādā milzu prieku mazajiem rotaļniekiem. Savukārt mazais kubiņš 13x13x13cm ir pietiekami kompakts, lai tiktu paķerts līdzi un sniegtu mazulim izklaidi, piemēram, garākos izbraucienos. Abi labi!

Kamēr mazie kubi dažādās variācijās dāvanās iegūstami kaut šodien (tuvāko ierakstu laikā parādīšu, kā izskatās jau gatavie mazie kubi pielāgoti dāvināšanai konkrētam mazulim), lielajam kubam lūdzu ieplānot vismaz divas nedēļas laika. Šajās nedēļās ierēķināts radošais process, papildjautājumi un sarakste e-pastos, kuba radīšana, kā arī nogādāšana vēlamajā galamērķī. P.S. Ziemassvētku laikā divu nedēļu vietā jārēķina trīs, tāpēc ieplānojiet dāvanas pietiekami laicīgi! :)

Read more...