Šogad Lieldienas aizritēja nedaudz citā gaisotnē, kaut arī vide nemainīga- Zaubes mežiņš. Pagaidām tie ir mani un bērnu vienīgie ērti apdzīvojamie lauki, tāpēc visi mūsu lielie, vecās ģimenes ierastie svētki, aizrit tur. Tā nebūs ilgi, to apzināmies. Pārmaiņas, kas skārušas mūsu ģimeni, ir neatgriezeniskas un galīgas. Dieviņš dos- jau nākamajās Lieldienās mums būs cita upīte, kurā pirms sauleslēkta muti iet mazgāt, lai no rīti neaizgulētos, cits pagalms, kurā Lieldienu zaķa saslēptās olas meklēt, citas šūpoles, kurās pretodu kampaņu iešūpot. :) Bet pagaidām Zaubes mežiņa ierastie rituāli. Kopā ar māsīcu un brālēnu gan dzestrais avota ūdens un sejas tika izbaudīts, gan pagalms iztekalēts krustu šķērsu, gan raibraibas olas sīpolmizās vārītas un šūpoles izkustinātas. Un pat ugunskurs iekurts! :)

Šī gada jaunums ir meitas organizētas slēpšanas spēles jau trīs dienas pirms un trīs pēc Lieldienām! :D Jāatrod mājā saslēpti kastaņi, konfektes, plastilīna oliņas un pat tik-taki! Tātad jautri, kā Ems ir nospriedis, ir ne tikai meklēt, bet arī slēpt un vērot, kā atrod citi. Par to laikam arī ir mūsu Lieldienas- par prieku un kopā būšanu.:) Par saņemšanu un došanu.



Vēl Lieldienas mums noteikti ir par dabu. Par upīti, kura citu gadu bruzguļo, citu rāmi slīd zem ledus segas. Par oliņu atrašanu vai nu sniega kupenās, vai svaigi sadīgušu pieneņu un nātru puduros... Par šūpošanos šallēs un cepurēs, vai basām kājām! Vērot dabu, ieraudzīt pārmaiņas tajā, apzināties saules nozīmi dabas procesos.








Un Lieldienas visdrīzāk vairāk ir par bērniem. Par rakstura rūdīšanu, pārsteigumu, brīnumu... savas kultūras un piederības apzināšanos.
Olu krāsošana bērniem sanāk tik filigrāni, ka šogad piedalījos tikai ar fotokameru. Tik lieli jau viņi.

Liepājā jau sējot graudus. Mēs Zaubē pa sērsnu Lielās dienas rītā bridām strautā muti mazgāt. Šodien ārā līņā, bet todien mūs sveica silti sasalis rīts.
Lieldienu rītā mute avotā jāmazgā. Tādā, kurš uz austrumiem tek. Pirms saullēkta. Mūsu senčiem vajadzība dienas ritmā piecelties pirms saules noteikti bija obligāta, lai dienas gaišajā daļā iespētu darbu darbus apdarīt. Mūsdienās drīkstam pamosties arī vēlāk, jo, vajadzības gadījumā, mūsu gaitas izgaismo elektrība. Varbūt tālab mūsmājās pieņemts Lieldienu rītā vispirms labi izgulēties un tikai tad atmodināt sevi pavasarim ar aukstu šalti strauta ūdens.







Ar katru gadu olu atrašanas spēle kļūst arvien sportiskāka. Kurš pirmais!, kam vairāk!, kam vairāk šokolādes!... Trakajā azartā dažam labam izdodas olām trīsreiz garām paskriet un gandrīz virsū uzkāpt. Vērīgākie jau pamanījuši, ka zaķim ir pāris ikgadēji iemīļoti slēpņi... Citi meklē sniegā zaķa pēdas. Vēl kāds pajautā, lai saku godīgi, pavisam, pavisam godīgi: Vai Lieldienu zaķis tiešām ir?...
Ir, ja viņam tic! :)








Man Lieldienu mīļākā daļa ir olu krāsošana. Es to salīdzinu ar bērna gaidīšanu. Oliņu appušķo, apsaiņo, sagatavo un liek siltā katliņā, tad ņem laukā un skatās, kas sanācis. Ne bet vai tad nav īsts bērna ieņemšanas, gaidīšanas un dzimšanas rituāls?...







Kāp, kāpi Anniņa,
Kas tevi šūpos?
Kāp kāpi Anniņa,
Kas tevi šūpos?

Meita iemācījusies savu pirmo Lieldienu dziesmu. Bērnībā man daudzas tautasdziesmas likās jocīgas. Nesapratu saistību starp pantiņiem. Piedzima bērni un sāku meklēt pantiņus ārpus skolu grāmatām. Izrādās, ka mūsdienu tautasdziesmu "bērnu versijās" cenzēti vai kā citādi noāķēti teju puse dziesmas pantiņu! Ieraudzīju, kā tas izskatās dzīvē, kad pirms pāris nedēļām dēls no skolas pārnesa mūzikas mājasdarbu. Ar krustu bija pāršņāpti trīs pantiņi, lai tā jepicka, tā teikt, īsāka būtu.
Nē, nu... kā saka- ja jau muti nemazgājam pirms saules lēkta, tad jau laikam arī tautasdziesmas tekstam īsti nozīmes nav... :D
Bet vispār es ļoti gribētu mācēt sajust un izdomāt pantiņus dziedāšanas laikā. Tad uz viena meldiņa var visu dienu izdziedāt!