Miers. Ja man vienā vārdā būtu jāraksturo šīs Lieldienas, tad šis vārds būtu Miers. Lielie bērni aizbrauca Lieldienot pie tēta. Jo viņi, kas dzimuši un pirmos apziņas gadus iemācījušies laukus, nespēj un negrib svinēt dabas svētkus pilsētas daudzstāvenē.  Jo Cēsis nav lauki, bet man savu lauku šobrīd vēl nav. Un Lieldienām piestāv lauki. Es bērnus saprotu, un, pat ja sākumā nedaudz saskumu, es tiešām neņēmu ļaunā. Jo vai tad man bērnu trūkst... :D Dūjiņa man šobrīd kā pielīmēta- ar tādu lipeklīti taisni prieks, ka nav pa pagalmu jāskraida un var lēni, mierīgi pa dzīvokli uzburt Lielās dienas īpašo gaisotni. Mums Lieldienas ir par dabu- par procesiem dabā, un cilvēks ir tikpat liela daļa no tās kā, piemēram, sīpolloki. :) Saule dara ar mums visiem- dzīvajiem organismiem- vienu un to pašu: atmodina, dod spēku, enerģiju, dzīvot-gribu un -spēju. Lieldienas ir pamošanās. Ziemīgais- lēnais, pasīvais- tiek novilkts nost un sākas rosīšanās. Drūmais, drēgnais, saltais ir veiksmīgi izturēts, sākas Saules laiks! Apaļas kā saule olas. Daudz olu diviem pieaugušajiem un vienam, kas olas tikko sāk pagaršot. Bet tikām galā! Ripinājām, sitāmies, fotografējām, ēdām, sāls, sitāmies, ēdām, ķilavas, sīpoli, ēdām, Dūju šūpo palagā, ēdām. Lielā diena aiz muguras. Tagad sākam pavasari! :)