Kas jauns Mammas Roku darbistabā? Man pašai arī interesē paskatīties uz savu darāmo, tāpēc nelielai atskaitei aprakstīšu šā brīža situāciju dzīvokļa tālākajā stūrī, kur teorētiski nevienam bez manis uzturēties nebūtu vajadzības, tomēr Emīlija tur pamanās sarīkot "skolas", Niklāvs izšiverē kancelejas preču krājumus un Dūja, ciešā apņēmībā uzlidināt sev uz galvas gludekli, apmeklē šo istabu tiklīdz rodas tāda iespēja. Piespiedu kārtā, tāpēc, esmu spiesta šajā telpā uzturēt zināmu kārtību. :) Un tomēr, kad aiziet darbošanās, ceļš no šujmašīnas līdz durvīm drīzāk ir rokams... Ir cilvēki, kam patīk aiz sevi novākt visu darot. Man arī dažreiz uznāk. Tomēr pārsvarā, ja esmu projektā līdz ausīm, tad viss ar šo darbošanos saistītais ir istabas centrā un tikai tad, kad darbs pabeigts (un tas var prasīt arī vairākas nedēļas), rūpīgi salieku visu pa vietām un noslauku putekļus. Ievēroju, ka man tas svarīgi. Nu tādu nulles punktu starp darbiem ielikt. Lai nākamais projekts sākas no tīras lapas, ar jaunu enerģiju. 

Kā vairākumam mazmazītiņo pilsoņu mammu, arī man lielāko dienas daļu sanāk pakārtot Dūjas režīmam. Pēcpusdienā pienākumu sarakstam pievienojas lielākie bērni, un, ja vēl ir ambīcija būt jēdzīgai partnerei savam cienītajam, dienas stundas aizrit nemanot. Tāpēc esmu pārgājusi uz nakts un agro rītu rosīšanos darbistabā. Vispār apbrīnojami, cik daudz var iespēt īsā laikā, ja koncentrējas un nemētājas starp darbiem. Pa šiem gadiem esmu to pat iemācījusies. Saplāno, saraksti, saskicē un, kad nonāksi darbistabā, uzreiz ķeries pie lietas, Laine, saku sev. Piebilstu- Darbu secība, darbu secība! Hallo!!! Un iet tā lieta. 

Datordarbus mēģinu paspēt pa Dūjas snaudienreizēm, ja neiemiegu pati. Ja vajag- paguļu, lai varētu pagarināt darba dienu jau pieminētajās naktsstundās. Un nē, nav grūti! Likās, ka būs, bet nav. Jo tas ir kaut kas no Maslova piramīdas spicītes. Vajag, lai neapmaldītos ikdienībā. Jādara, jo nevar nedarīt. Jārada, jo nevar neradīt.

Un tad tās Napoleona idejas!!! Gribu uztaisīt to un uzšūt šito, gribu visās pasaules krāsās un gribu melbaltu! Gribu pavasari, vasaru, pārējos gadalaikus; jūru, džungļus, ziemeļus! Gribu alfabētus un lomu spēļu rotaļlietas, zīdaiņiem un lielajiem bērniem... Ziniet, ko es patiešām, patiešām gribu? Es gribu salikt pilnus Etsy virtuālos plauktus un vasarā aizbraukt uz dažiem foršiem gadatirgiem, apvienojot darbu ar ceļošanu. Sen jau gribu un izskatās, ka šovasar pat sanāks.

Kas attiecas uz plāniem ārpus šujmašīnas un audumu kaudzēm- kā katru pavasari, esmu ar vienu kāju Dzirkstiņos. Šodien Mammas Rokas cerams paspiedīs citas rokas vēsturisku notikumu ietvaros. Dzirkstiņos, ar kuriem saistās mani nākotnes plāni, šodien beidzot tiks atrisināts mājai piebraucamā ceļa jautājums! Un šis ir Liels Notikums. Liels! Turiet īkšķus!