Pēdējos trīs mēnešus jūtos kā ledusskapis. Ne tāpēc, ka auksta un ēdiena pilna, bet dēļ mazā magnētiņa. Kur es, tur viņa. Kur viņa, tur es. Visur kopā. Arī pasākumos- gala koncertos, izlaidumos, pārgājienos, tirdziņos. Kamēr vēl daļēji esmu viņas barības avots jeb, kā pati Dūja saka: ēd-ēd-ēdīte, kopā vien, kopā vien mums jābūt. :) Bet vispār Dūja ir ļoti patstāvīga pie noteikuma, ka māja pilna cilvēku. Galīgi netīk mazulei vienatne. Taču ikdienas pilnģimenes kņadiņā Dūjuks visai omulīgi spēj nospēlēties pat krietnas 20 minūtes, pusstundu. Atrod sev darāmo ja ne kādā no speciāli šim nolūkam ierīkotajām "rotaļu stacijām" dzīvoklī (kastītes ar Dūjai pētīt/grauzt drīkstamo), tad vismaz vietās, kurās tiek klāt kaut kam neredzētam, interesantam, piemēram, kartupeļiem un burkāniem vai māsas grāmatām, mammas audumiem... :)

Dūja skrāpo jeb rāpo skrienot. Viņa ceļas kājās uz līdzenas vietas un staigā sāniski, stutējoties gar priekšmetiem. Ēd putras, dārzeņus, svaigus augļus, sierus, biezpienu un pagaršo, kā jau trešajam bērnam pienākas, daudz ko krietni ātrāk, kā pēc bērnkopības parauggrāmatām bēbītim pienāktos. Arī to dārzeņu sautējumu, kam vakar piešāvu kaukāza garšvielas un sanāca tāds pikantāks. Jā, nu un. Lai ir darbiņš garšas kārpiņām. Nē, marinēti gurķi, lauku kūka un vistas stilbiņi vēl nav provēti. Elpojiet dziļi.:D

Ārstu apmeklējumu, potes, kritienus, skrāpējumus un kukaiņkodumus mazule pārcieš apbrīnojami stoiski. Taisni jābrīnās, no kurienes tāds sāpju slieksnis. Jo mēs ar Dūjas tēti necik izturīgi vis neesam. :)

Dūjai patīk ratos, patīk pastaigas, patīk izbraucieni, ja vien vēders pilns un nav karsti. Un ballītes, saviesīgi pasākumi- jo vairāk cilvēku, jo priecīgāks, mierīgāks bērns!

Māsa un brālis pamazām top par visai uzticamiem aukļiem. Un pagaidām ne tāpēc, ka spiežu, bet tāpēc, ka grib un patīk. Dūju abi uzjautrina. Viņa smejas gan par māsas, gan brāļa izdarībām kā kutināta. Ak, un Emīlija staipa mazo opās, kaut tā sver trešdaļu no viņas, par raženo 78 cm augumu nemaz nerunājot.... :) Bet beznosacījumu mīlestība ir vēl aklāka par parasto- lielajai māsai mazā ir Dūjiņa-pūciņa un punkts. Protams iet visādi. Ne tikai mīļi. Ir arī krīzes un mēdz uzplaiksnīt greizsirdība. Pat ja es pirmajā brīdī neredzu to pamatotu esam, tā nav nesvarīga pēc būtības. Aizmirstas man brīžiem, ka 9 gadīgā mazā tīne būtībā mazs bērns vien ir, un nav jau tipiska mums tā ģimenes situācija arī. Nākas bieži atgādināt lielajai meitai, cik ļoti viņu mīlu. Nākas biežāk samīļot, biežāk ko kopā pasākt. Arī Niklāvs, lai arī ikdienā situācijas uztver ļoti racionāli un tūlītēji mēdz vārdos izteikt savas emocijas, pirms pāris dienām nāca klajā ar paziņojumu, ka dzimšanas dienu vēlas pavadīt ar mani divatā. Trīs bērni ir pietiekami daudz, laikam, ja mamma viena.:) Tomēr, kad šķirti, bērni viens pēc otra noilgojas un man kā mammai ar to pilnīgi pietiek attiecību rādītājam. :D

Zinu, nepaies ilgi, kad jau rakstīšu gada atskaiti. Priekšā trīs ļoti nozīmīgi mēneši. Iespējams mazule sāks staigāt, iespējams parādīsies lielāks komunikācijā izmantojamo vārdu krājums. Un galu galā nākamie trīs ir vasaras brīvlaika mēneši. Tagad, kad lielie bērni vairāk laika pavada ar tēti laukos, mums ar Dūju jāatrod jauns ritms ikdienas riktēm. Bet, ņemot vērā, cik prātīgs tas bērns ir, es ticu, ka mums izdosies. :)