Zaubē piektdien olimpiski vingroja viss Zaubes skoliņas un pirmsskoliņas mazais kolektīvs! Arī es tur biju, kamaniņsportistu Pēteri Kalniņu vaigā skatīju, mazliet bildēju, sportoju un bērniem līdzi jutu! :)

Un no tiesas - iepriekšējā rakstā pieminētais Kārlis un Rihards ir tikai interesanta, teju pravietiska sakritība! :)


Kad Čivinātājportālā izlasīju par grāmatām " Diena, kad Rūta bija Rihards" un  "Diena, kad Kārlis bija Karlīna", pirmā doma bija - forši, man arī tādas vajag! Jo jau pirms pāris gadiem biju par šo tēmu izteikusies tepat blogā! Izdrukāju un prezentēju grāmatas sev vēl stundu pirms Labklājības Ministrija un Ziemeļu Ministru padome prezentēja tās pārējiem! :)


Pēc pāris stundām uzzināju, ka grāmatas ir skandalozas! Ņēmos lasīt un skandālu burtu rindās meklēt, bet vīlos.:) Jo nekas no tajās paustā man nešķita ne pārsteidzošs, ne skandalozs...Sāku pētīt metodiku. Joprojām nekā... Viss loģiski un sakarīgi, un drusku pat priecīgi - sak` - izrādās, ka mūsu tik ļoti glorificētajā Skandināvijā arī ir tieši tādas pašas problēmas kā pie mums! :)


Un vēl pēc pāris stundām ievēroju Twiterī īstu pilsoņu karu. Vēl īstāku kā divvalodības referenduma laikā! Tā vien šķita, ka visi vecāki nu ir politiķi un visi politiķi ir ticīgi, un pedagogi svētie! Pēkšņi simtiem pieaugušu un nepavisam ne mazizglītotu cilvēku izrādījās apveltīti ar sarežģītām fobijām! Nu kā var pieauguši cilvēki uzskatīt, ka tad, ja zēnam ļaus spēlēties virtuvītē vai ar lellēm, vai meitenei spēlēt futbolu, tad bērni riskē kļūt par transvestītiem??? Cik samaitātam vai radikālam jābūt, lai pēc izlasīšanas nosauktu šīs grāmatas par perversām??? Pieļauju, ka lielākā daļa vaimanātāju grāmatas vienkārši nebija pat redzējuši... Latvijā nereti tā vienkārši notiek - ir impulss un tikpat ātri ir MILZU pretestība! PRET principā!

Taču, teikšu godīgi - no malas izskatās, ka ABAS puses dikti pārspīlē. Arī tā, kas uzskata, ka bez pastiprinātas uzmanības un īpašām sarunām visi Latvijas puikas nākotnē būs ugunsdzēsēji (dzērāji) un visas meitenes šuvējas (trauku mazgātājas)... Vai, piedēvējot veikalu plauktu saturam teju vienlīdz spēcīgu audzinošo ietekmi kā ģimenei.
Taisnība gan ir vienā - par šīm lietām ir jārunā. Bet ar pareizo mērķauditoriju gan.

Dienas ironijas deva - vakar lasīju grāmatas priekšā mazajiem un katrs gribēja grāmatas arī pašķirstīt. Vienoties nebija grūti - brīdi paskatījies vākus Niklāvs izvēlējās "puiku" un Emīlija "meiteņu"! :D


Patiesībā mēs tiešām esam atšķirīgi. 
 Es ļoti labi atceros kā Niklāvs pirtī konstatēja, ka abi ar tēti ir vienādi. Līdzīgi bija ar meitu un mani. Un kopš tā brīža mēs ar Kundziņu esam nepārprotams piemērs saviem bērniem. Niklāvs ģērbjas kā tētis, matu sakārtojumu grib kā tētis un vēlas būt mednieks, kad paaugsies. Emīlija čiepj no somas nagu lakas un auklē bēbīšus. Tieši tik klišejiski! :) Un man tas šķiet pašsaprotami, jo tētis mazajam puikam ir vīrieša paraugs, bet mamma etalons savai meitai! Un es šādu dzimumpiederības apzināšanos uzskatu par pašsaprotamu un dabīgu!


Bez zīmogiem un tomēr...
Man ir pasakaina iespēja dzīvot zem viena jumta ar mazu meiteni un zēnu. Ikdiena ar abiem man kā vērotājai liek izdarīt nemitīgus secinājumus. Mūsmājās vienā plauktā stāv roboti un lelles( jā, nevis bezdzimuma un bezformas priekšmeti, bet tēli), grāmatas par dzīvniekiem, princesēm, mašīnām... Neizplūstot - esmu to vidū, kas nekad neaizrādīs puikam par raudāšanu un nebaidīsies uzvilkt māsai brāļa jaku. Viņi abi braukā ar rotaļu mašīnu. Abi no pastaigām mājās nes puķu pušķīšus.
Niklāva mīļākās krāsas ir zaļa, balta un melna, viņš vienīgais ģimenē nemitīgi zīmē, viņš "lasa" grāmatas ( arī to, uz kuras rakstīts, ka tā tikai meitenēm) un ar lielu aizrautību piedalās virtuves darbos.
Tāpat Emīlija ļoti labprāt brauc tētim līdzi uz kvadracikla un daudz biežāk kā brālis izvēlas spēlēt bumbu spēles.
Un vēlreiz pasvītroju, ka tieši mums ar Kundziņu ir tas milzīgais gods un pienākums ierādīt mūsu bērniem to, ka, lai arī esam fiziski atšķirīgi, tomēr tam nav jāietekmē mūsu ikdienas izvēles. Bet pilnīgi godīgi - puikas ir puikas, bet meitenes ir un paliek meitenes. Domāju, ka neviena vien mamma un tētis man piekritīs, ka bērni paši izvēlas savām interesēm atbilstošas rotaļlietas un nereti tās ir "puiciskas" un " meitenīgas"... :)


Paaudžu maiņa jeb viss notiek pats no sevis.
 Un te vēl viena nianse, ko pagaidām neesmu manījusi iztirzātu Tviterī un ziņu portālos - paaudžu īpatnības. Atcerieties savus vecākus? Vecvecākus? Savu bērnību?...
 Te lieti atcerēties to māmiņžurnālos tiražēto patiesību par "bērnu, kuru ar citiem nedrīkst salīdzināt, bet jāsalīdzina viņa sasniegumi ar viņa paša iepriekšējiem sasniegumiem, lai redzētu attīstību". Nu tad es varu pilnīgi godīgi pateikt - mūsu paaudzes papiņi ir nu ļoti, ļoti progresējuši! :) Un visu cieņu viņiem, jo vairumam no viņiem nav bijis normāla piemēra, kam līdzināties!
Laiks visu noliek savās vietās. Gadsimts. Informācijas telpa. Viss notiek! Mums ir lieliskas sieviešu basketbola un hokeja komandas, vīrieši floristi, šefpavāri! Karlīna Štāla un Mārtiņš Sirmais! Un visi ar viņiem lepojas un neviens nezākā! Es domāju, ka TAS un nevis kas cits ataino Latvijas sabiedrības noskaņojumu uz doto brīdi. Velns, kā izskatās, nav tik melns, kā viņu mālē.

Velkot paralēles ar paaudžu īpatnībām, likās interesanti, ka (ja jau reiz grāmatiņa nāk no Dānijas, tad acīmredzot tur ir problēma) kāds mūsu ģimenei pazīstams, cienījams, izglītots dāņu kungs allaž ciemošanās laikā atved dāvanas mazajiem. Un es pilnīgi saprotu, kāpēc grāmatiņas ir tādas kā ir, jo pēdējo trīs gadu laikā viņš ir atvedis Niklāvam Spaidermena pidžamu (:D:D:D:D), Spaidermena kancelejas preču komplektu, ar pulti vadāmu mašīnu un  Emīlija Hello Kitty kaķeni, princeses naktskreklu un rozā končas. Rotas man un stipro alkoholu Kundziņam. Un jūs vēl teiksiet, ka Latvijā ir problēmas? :D:D:D

Nedomāt ( tik sausi) kā pieaugušajiem.
Un tas tad būtu tā kā aicinājums, laikam. Mēģināt atcerēties sevi kā bērnu. Mēģināt atminēties, cik drosmīgi patiesībā bijām pirms mūs iemācīja baidīties; cik vienkārši un nesamaitāti bijām, pirms neapaudzējām simbolisko izpratni ar faktiem un ainiņām no realitātes.
Smuki bez gala izteikusies Zane savā blogā. Parakstos zem katra vārda.

Es izlasīju grāmatiņas saviem bērniem. Mēģināju izdibināt, ko mazie domā par lasīto, bet viņi vispār nelikās ne zinis. Zaubes dārziņa audzītes arī vakar lasīja grāmatiņas. Bērni šīs grāmatiņas īsti nesaprata un diskusija pēc to izlasīšanas neveidojās. Un rodas loģisks jautājums - vai pirms grāmatu publicēšanas tās vispār kaut vienam bērnam bija lasītas?...
Un vēlreiz - par šīm lietām ir jārunā. Bet nevis ar bērniem pirmsskolā, bet ar viņu vecākiem un pedagogiem. Ar mērķa grupām. Mērķtiecīgi. Jo tie, kas grēko visvairāk, visticamāk mācību no ziņu portāliem un pāris grāmatelēm tik un tā negūs...
 Bet ar bērniem runājot par šo tēmu varētu iznākt līdzīgi kā ar psihologu klasisko piemēru par zilo žirafi...

Kubs Kārlim.

Kārlis vēl maziņš. Bet Kārļa mammai lieli plāni jau tagad. Mamma zina, ka pavisam drīz mazās roķeles vērs vaļā rāvējslēdzi, pogās pogas un meistarīgi ķimerēsies ap lipekļiem!

Tāpēc Kārlim uzbūvēju pašam savu lauku sētu. Tajā Kārlis ar zemi, audzē govis, trušus, stāda dārzeņus un puķes!

Grāmatiņa Rihardam.

Savukārt mazajam Rihardam tagad pašam sava pētāmgrāmata! Mazā puikas lietvedības rokasgrāmata.

***

Visādi citādi -  šodien aizrautīgi pastrādāju pie komplektiem jaundzimušajiem. Līdz ar mazās radiniecītes ienākšanu ģimenē, atkal esmu uz bēbīšu lietu viļņa, tāpēc drīz Mammas Roku veikaliņā (nu taču cerams, ka drīz) būs apskatāma Rūtiņas iedvesmota kolekcija! :)

Un tagad pie darbiem, meitenes un zēni! Šī solās būt ražena nedēļa!

Viss beidzas labi, un ja nav labi, tad vēl nav beidzies.
 /Laikam Koelju/

Un man jau likās - nu nevar taču tā būt, ka man būs tagad ilgi jādzīvo ar draņķīgo pārdevējnīgruma atmiņu murckuli prātā... Jau sāku apcerēt, kā lai pastāstu sev, ka pasaulē ne viss ir tik forši kā es uzskatu. Jo es allaž saku, ka mēs paši ar savu attieksmi pievilinām sev neveiksmes un kreņķus. Zinu, ja iziešu ielās īgna, tad visticamāk saskaršos ar līdzīgiem cilvēkiem un attieksmēm. Un es sapratīšu, jo tas būs taisnīgi. Pēc Pasaules Apaļās likumiem. Bet tomēr ir arī ārpuskārtas gadījumi par spīti tam, cik voltu pozitīvā no mājas izplanētu... Tikpat ārpuskārtas kā, piemēram, tramvaja vadītāja, kas uzkliedz mazajam, kurš aizdomājies ducina kājeles pa skārda kasti zem krēsla; vai tikpat ārpuskārtas kā bērnu masiere, kas aizrāda, ka 3 mēnešus vecam mazulim nevajadzētu visu laiku atrasties mammai klēpī, bet ik pa laikam jāparaud...

Taču pirmo reizi savā mūžā nolēmu atbrīvoties no, manuprāt, netaisnīgās situācijas radītā, bezmaz, posttraumatiskā stresa sindroma ( nu tā, kad tu vēl ilgi jūties bezspēcīgs, pret Ļaunumu The Vareno) un ņēmos novest to "Veikala lietu" līdz galam. :D
 Izšvammēju interneta resursus krustu šķērsu, pat Gūgles jauno projektu pa ceļam iepazinu ( atcerieties, ka vasarā visur braukāja Google Earth mašīna? Nu tad tagad katru miestu var redzēt tuvumā pa ielām kā dzīvu! UH! Pamēģiniet maximāli pietuvināt Google maps!) un atradu, ka veikals "MIX" Jelgavā pieder kādam SIA. Atradu šī uzņēmuma tālruņa numuru un zvanīju. Klausuli pacēla krieviski runājošs kungs gados, kurš pēc pāris maniem sašutušajiem latviskajiem teikumiem teicās esot vietā, kur slikta dzirdamība un solījās vēlāk atzvanīt. Bet vakara gaitā neatzvanīja. Un es nolēmu, ka nu reiz tur ir ne tikai bērnus nemīloša pārdevēja, bet vesels sociopātu kantoris. :D Un tad es tiešām sāku "stāvēt pāri", "mest pār plecu" un vesela virkne citu cēlu izdarību notika manā dvēselē. Miers. Esmu labāka. Punkts.

Bet par miiiiiiiiilzīgu pārsteigumu šorīt no rīta man pēkšņi piezvanīja no šī Sia! Vadītājs. Viktors. Kungs gados. Pieklājīgs, jauks cilvēks. Acīmredzami mieru mīlošs, jo centās gan mani saprast, gan pārdevēju aizstāvēt ( kā izrādās 6 nabaga mazbērnu vecmāmiņu!!!) Parunājām pa dušam, kā sacīt, he, he, un sarunu nobeidzām uz pozitīvas nots! :D
Un es jums nemāku izstāstīt to atvieglojuma un noslēgtā apļa sajūtu! Tā bezpalīdzība pret netaisnību - tā pazuda! Esmu  mierā! Priecīga! Un, pateicoties Viktoram, iespējams ( bez bērniem) pat aiziešu uz viņa veikalu vēl kādu reizi! :)

Jelgavas Lielā iela šobrīd izskatās kā kadrs no fantastikas kino - ne mašīnu, ne ļaužu - tikai milzīgi smilšu kalni, starp kuriem, arheoloģijas studentu apspietoti, drupu un senatnīgu tuneļu elementi.

 Kamēr vēstures kārie rokas pa ielasvidu, mēs pa humpalām. :)
 Kas attiecas uz pirkumiem - esmu kļuvusi izvēlīga. Tāpēc, ka garderobē maniem mazajiem nekā netrūkst, interjerā arīdzan... Taču neiet pērļu medībās nevaru. Tas ir asinīs. :) Un vienmēr jau atrodas kaut kas interesants...

* Piemēram IKEA piggy-bank. Jo nesen ar Niklāvu spriedām, ka viņam vajag krājkasīti.
* Vai spilventiņš. Izšūts. Ar to arī viss pateikts. :)
* Kedas Niklāva nākotnei. Nākošajam pavasara/vasaras cēlienam. Bet tas puika vispār ir tipiski vīrišķīgs, ja kas. Jo brīdī, kad ieraudzīju kedas un sajūsmināta nesos atrādīt tās Niklāvam, šis tikai noburkšķēja zem deguna, ka viņam nevajag, jo vienas jau esot. (??????) Hei! Kurš gan staigā ar vienām kedām? :)...
* Auduma gabaliņš. Tāds retro. Man tīk.




Esmu priecīga, ka Jelgavā man izveidojies smuks apļveida maršrutiņš pa krāmu bodēm, ikreiz pievienojot kādu jaunu medību vietu.
Šoreiz biju apņēmības pilna nokļūt līdz iepriekšējā rakstā uzzinātajam MIX veikalam.Un nokļuvu. Nu šis veikaliņš reiz patiešām atbilst vienam foršas krāmu bodes statusam. Krāmi, krāmi, krāmi! Lupatiņas, sedziņas, paklājiņi, mēbeles, trauki, plaukti, spoguļi! TE IR VISS! Briesmīgu pārdevēju- bērnu nīdēju ieskaitot!


 Kamēr es iegrimu plauktu pētniecībā, meita pētīja mazos keramikas iztrādājumus - šķīvīšus, putniņus, ābolīšus! Nu interesanti taču meitenei, kura diendienā mājās rotaļājas savā virtuvītē! Ievēroju viņas darbošanos un devos viņas virzienā, lai uzzinātu, vai viņa ir ko tīkamu sev noskatījusi. Pēkšņi manu raito soli pārtrauca pusmūža pārdevējas uzsauciens.Un tagad sekos neliels dialoga fragments. Nevēlos lauzīt jūsu acis, rakstot krieviski ar latvju burtiem, bet piebildīšu vien to, ka pārdevēja ne mirkli nerunāja ne ar mani, ne Emīliju latviski. Un tieši pie Emīlijas viņa vērsās visupirms:

Pārdevēja: "Meitenīt, neaiztiec traukus, lūk tev otrā pusē ir kaudze ar rotaļlietām, ar tām drīksti spēlēties".
 (Emīlija neizpratnē uz mani)
Es: "Meitiņ, tu drīksti skatīties trauciņus, tikai esi uzmanīga, lai nesaplīst, labi?"
Pārdevēja: "Nē, viņa nedrīkst aiztikt traukus!!!"
Es: "Kāpēc? Esmu viņas mamma! Es par viņu atbildu. Ja mans bērns ko saplēsīs, tad es maksāšu! O.K.?"
Pārdevēja: "(ķēmojot) Akei, akei! ... Es teicu nē un viss!"
Es: "Kāpēc?????"
Pārdevēja: "Tāpēc, ka es neatļauju! Variet pati skatīties, bet bērnam pasakiet, lai skatās rotaļlietas, ja grib..."
Es: "Kāpēc es drīkstu aiztikt traukus, bet mana meita ne?"
Pārdevēja: "Tāpēc, ka viņa ir bērns!"
(Šajā brīdī pamatīgi aizsvilos!!!)
Es:  "Un jums šķiet, ka kaut ko tādu pateikt ir normāli?"
Pārdevēja:  "Jā, normāli! Tie ir mani noteikumi!"

Un tad es izmantoju zemiskākos un neradošākos tekstus no sava arsenāla, proti,  atgādināju par Padomju savienības sabrukumu, norādīju uz valsts valodu, pieļāvu minējumu, ka ne jau viņa ir veikala direktore un draudēju sūdzēt viņu darba devējam. So lame, es zinu...
 Man kauns, ka teju smacējošā adrenalīna ietekmē tik ļoti ļāvos izkāpt no rāmjiem un es no sirds atvainojos visiem, kam nācās būt situācijas lieciniekiem...
Bet, kad ejot ārā no veikala dzirdēju Bērnu Nīdēju burkšķam zem deguna:
 "Našlasj tut! Prihodjit v magazin i svaji pravila stroit!",
 nenocietos un piebeidzu savu maratonu ar "Kundze, jums nevajadzētu strādāt darbu, kurā notiek saskarsme ar cilvēkiem. Jums galīgi nepadodas!"


Mēs izgājām  no veikala, pāris minūtes ar mammu pārrunājām notikušo, nošausminājāmies un pārmetām pār plecu. No vienas puses es beidzot jutos labi, ka esmu aizstāvējusi savu bērnu un iebildusi pret bērna kā otršķirīga sabiedrības locekļa novērtēšanu kopumā! Jo ir bijuši gadījumi iepriekš, kad ir sanācis "Iziet cēli no situācijas", "Stāvēt pāri situācijai" un pēctam iekšēji šaustīties un nožēlot, ka neesmu paudusi savu nostāju , neesmu aizstāvējusi sevi, savus bērnus...
Man nav ne mazākās jausmas, kā uz notiekošo noreaģēja mani bērni, jo neviens no viņiem pēc tam neuzdeva nevienu jautājumu ( No sērijas: "Mammīt, ko jūs ar tanti runājāt krievu valodā?" vai  "Mammīt, kāpēc tu uz tanti sadusmojies." ), bet es tiešām gaidīju jautājumus, jo šis bija pirmais šāda veida precedents...

Veiksmīgu darba nedēļu!