Jelgavas humpaloloģiskie izrakumi.

Jelgavas Lielā iela šobrīd izskatās kā kadrs no fantastikas kino - ne mašīnu, ne ļaužu - tikai milzīgi smilšu kalni, starp kuriem, arheoloģijas studentu apspietoti, drupu un senatnīgu tuneļu elementi.

 Kamēr vēstures kārie rokas pa ielasvidu, mēs pa humpalām. :)
 Kas attiecas uz pirkumiem - esmu kļuvusi izvēlīga. Tāpēc, ka garderobē maniem mazajiem nekā netrūkst, interjerā arīdzan... Taču neiet pērļu medībās nevaru. Tas ir asinīs. :) Un vienmēr jau atrodas kaut kas interesants...

* Piemēram IKEA piggy-bank. Jo nesen ar Niklāvu spriedām, ka viņam vajag krājkasīti.
* Vai spilventiņš. Izšūts. Ar to arī viss pateikts. :)
* Kedas Niklāva nākotnei. Nākošajam pavasara/vasaras cēlienam. Bet tas puika vispār ir tipiski vīrišķīgs, ja kas. Jo brīdī, kad ieraudzīju kedas un sajūsmināta nesos atrādīt tās Niklāvam, šis tikai noburkšķēja zem deguna, ka viņam nevajag, jo vienas jau esot. (??????) Hei! Kurš gan staigā ar vienām kedām? :)...
* Auduma gabaliņš. Tāds retro. Man tīk.




Esmu priecīga, ka Jelgavā man izveidojies smuks apļveida maršrutiņš pa krāmu bodēm, ikreiz pievienojot kādu jaunu medību vietu.
Šoreiz biju apņēmības pilna nokļūt līdz iepriekšējā rakstā uzzinātajam MIX veikalam.Un nokļuvu. Nu šis veikaliņš reiz patiešām atbilst vienam foršas krāmu bodes statusam. Krāmi, krāmi, krāmi! Lupatiņas, sedziņas, paklājiņi, mēbeles, trauki, plaukti, spoguļi! TE IR VISS! Briesmīgu pārdevēju- bērnu nīdēju ieskaitot!


 Kamēr es iegrimu plauktu pētniecībā, meita pētīja mazos keramikas iztrādājumus - šķīvīšus, putniņus, ābolīšus! Nu interesanti taču meitenei, kura diendienā mājās rotaļājas savā virtuvītē! Ievēroju viņas darbošanos un devos viņas virzienā, lai uzzinātu, vai viņa ir ko tīkamu sev noskatījusi. Pēkšņi manu raito soli pārtrauca pusmūža pārdevējas uzsauciens.Un tagad sekos neliels dialoga fragments. Nevēlos lauzīt jūsu acis, rakstot krieviski ar latvju burtiem, bet piebildīšu vien to, ka pārdevēja ne mirkli nerunāja ne ar mani, ne Emīliju latviski. Un tieši pie Emīlijas viņa vērsās visupirms:

Pārdevēja: "Meitenīt, neaiztiec traukus, lūk tev otrā pusē ir kaudze ar rotaļlietām, ar tām drīksti spēlēties".
 (Emīlija neizpratnē uz mani)
Es: "Meitiņ, tu drīksti skatīties trauciņus, tikai esi uzmanīga, lai nesaplīst, labi?"
Pārdevēja: "Nē, viņa nedrīkst aiztikt traukus!!!"
Es: "Kāpēc? Esmu viņas mamma! Es par viņu atbildu. Ja mans bērns ko saplēsīs, tad es maksāšu! O.K.?"
Pārdevēja: "(ķēmojot) Akei, akei! ... Es teicu nē un viss!"
Es: "Kāpēc?????"
Pārdevēja: "Tāpēc, ka es neatļauju! Variet pati skatīties, bet bērnam pasakiet, lai skatās rotaļlietas, ja grib..."
Es: "Kāpēc es drīkstu aiztikt traukus, bet mana meita ne?"
Pārdevēja: "Tāpēc, ka viņa ir bērns!"
(Šajā brīdī pamatīgi aizsvilos!!!)
Es:  "Un jums šķiet, ka kaut ko tādu pateikt ir normāli?"
Pārdevēja:  "Jā, normāli! Tie ir mani noteikumi!"

Un tad es izmantoju zemiskākos un neradošākos tekstus no sava arsenāla, proti,  atgādināju par Padomju savienības sabrukumu, norādīju uz valsts valodu, pieļāvu minējumu, ka ne jau viņa ir veikala direktore un draudēju sūdzēt viņu darba devējam. So lame, es zinu...
 Man kauns, ka teju smacējošā adrenalīna ietekmē tik ļoti ļāvos izkāpt no rāmjiem un es no sirds atvainojos visiem, kam nācās būt situācijas lieciniekiem...
Bet, kad ejot ārā no veikala dzirdēju Bērnu Nīdēju burkšķam zem deguna:
 "Našlasj tut! Prihodjit v magazin i svaji pravila stroit!",
 nenocietos un piebeidzu savu maratonu ar "Kundze, jums nevajadzētu strādāt darbu, kurā notiek saskarsme ar cilvēkiem. Jums galīgi nepadodas!"


Mēs izgājām  no veikala, pāris minūtes ar mammu pārrunājām notikušo, nošausminājāmies un pārmetām pār plecu. No vienas puses es beidzot jutos labi, ka esmu aizstāvējusi savu bērnu un iebildusi pret bērna kā otršķirīga sabiedrības locekļa novērtēšanu kopumā! Jo ir bijuši gadījumi iepriekš, kad ir sanācis "Iziet cēli no situācijas", "Stāvēt pāri situācijai" un pēctam iekšēji šaustīties un nožēlot, ka neesmu paudusi savu nostāju , neesmu aizstāvējusi sevi, savus bērnus...
Man nav ne mazākās jausmas, kā uz notiekošo noreaģēja mani bērni, jo neviens no viņiem pēc tam neuzdeva nevienu jautājumu ( No sērijas: "Mammīt, ko jūs ar tanti runājāt krievu valodā?" vai  "Mammīt, kāpēc tu uz tanti sadusmojies." ), bet es tiešām gaidīju jautājumus, jo šis bija pirmais šāda veida precedents...

Pārdevējas domāšanu  mans sašutums, protams, nemainīs.. 
Mana standarta attieksme ir noignorēt šādus cilvēkus un iespējami naskāk pazust no viņu redzesloka, sak`, neiešu jau ķēpāties un vārdus vējā kaisīt... Taču šoreiz man nez kāpēc likās svarīgi pierādīt savu pozīciju... Vai tāpēc, ka bija sakrājies? Vai tāpēc, ka šobrīd esmu uz kāda sabiedrības domāšanas veida evolūcijas viļņa? 
Vai varbūt iemesls ir elementārs mātes-vistas/aizstāvētājas instinkts?...

 Vai jums ir nācies būt līdzīgās situācijās? Veikalā, pie ārsta, sabiedriskajā transportā? Kā parasti rīkojaties jūs?


Lone  – (2012. gada 18. septembris 14:13)  

Sasmējos!
Jā tiešām smieklīgi, jo .....atpazinu sevi. Un tad, kad liekas, ka viss ir pateikts, nezkapēc nav gandarījuma, vaine?
Un tad es pirms gulētiešanas vēlreiz sev uz pleca uzzistot, ka vajadzēja jau, izdomāju , par ko man tāds šūmis ir/bija iekšaā, ka man tika piespēlēta tāda situācija, kur paspoguļoties ? :)
Bet mežā visi zvēri vajadzīgi, arī tādas tantas, tik dod Dievs tādām iet garām !

Ļoti, ļoti smuki atradumi, pilnīgi sagribējās iest paķemmēt kādu krāmbodi.

Inese  – (2012. gada 18. septembris 14:26)  

uh, izrādās mūsdienās tādi ar vēl veikalos strādā???!!! Man, paldies Dievam, tik diskriminējošas un acīmredzami netaisnīgas attieksmes nav gadījušās (ptfu, ptfu, ptfu, lai Dieviņš nogrābstās...), bet pie zināmām apstākļu sakritībām es arī uzsprāgtu, a ja būtu mierīgs noskaņojums, vienkārši ar bērnu dotos prom no nedraudzīgās vietas...

Aya  – (2012. gada 18. septembris 14:29)  

...brr..pazīstamas sajūtas(dažkārt gadās)...viena situācija man bija absolūti absurda - pārtikas veikalā bērns apsēdās "zem galda" uz apakšejā plaukta, kur tantes parasti savas pilnās ķeseles noliek, kundze, kas tīra veikalu, aizrādīja, ka tur tak nedrīkst sēdēt, bet tas tonis un pārākums pār tevi un bērnu...es tādos brīžos nemāku īstos vārdus atrast, toreiz tik noteicu, ka lai papriecājas - bērns putekļus noslaucīs, bet KĀ viņa aizsvilās un sāka mani ar audzināt :) tagad jau smieklīgi, bet tad sārtums vaigos vēl līdz vakaram nenogāja. Skaisti pirkumiņi, bet Jelgava - mana studentu pilsēta, gan kā pēc kara ...

Aga  – (2012. gada 18. septembris 14:38)  

Oui, ku pazīstami.. Veikalā gan man kaut ko tādu nav nācies piedzīvot, bet sabiedriskajā transportā - mī, ku daudzreiz... Viena no tādām reizēm bija, ka pat RS rakstīju sūdzību par autobusa vadītāju, bet pārsvarā ne tās labākās situācijas ir ar pašiem pasažieriem.. jo diemžēl Rīgā mamma ar 2 bērniem, no kuriem viens vēl sēž ratos, ir nevēlami .... nelaiž bērnu, uzgrūžas virsū, stumda, grūsta... nav kauna stmdīties iekšā trolejbusā, mani ar ratiem pagrūžot malā, rezultātā, es iekāpju pēdējā un mēģinu atrast, kur lai tagad ar abiem palieku.... un pēc šī visa, protams, esmu uzvilkta un nikna :D esmu arī daudz skarbu vārdu pateikusi...

Lelde Preisa  – (2012. gada 18. septembris 15:04)  

Nav šobrīd daudz laika rakstīt, bet nu zin' ko...priecājos, ka neesi "uz mutes kritusi". Arī man nedaudz nāca smiekli, lasot jūsu sarunu. Ar vēsu prātu atskatoties, Tev arī pēc kāda laika par šādu cilvēku vienkārši gribēsies pasmaidīt. Žēl, tiešām žēl, ka šādi cilvēki tiek pieņemti darbā, kam jāstrādā ar cilvēkiem. Pēc šādas sarunas es noteikti gribētu rakstīt sūdzību....

Gunta  – (2012. gada 18. septembris 15:53)  

Par veikaliem nav pieredzes, vismaz nenāk prātā uzreiz neviena situācija, bet, kas attiecas uz sabiedrisko transportu, laikam dzīvoju citā Rīgā. Neskatoties uz to, ka piederu kategorijai "mamma ar 2 bērniem, no kuriem viens vēl sēž ratos" + otrs (3gadnieks) bieži ir aizmidzis man uz pleca, nav bijušas problēmas ne ar iekāpšanu, ne izkāpšanu, ne sēdēšanu. Patiešām. Ne reizi. Neskatoties uz to, ka 3gadnieks itin bieži vēl pamanās tos transportus pievemt... Tā kā nav tik viennozīmīgi briesmīgi tie sabiedriskie. :) Reiz gan viens nabaga šoferis "atrāvās" no manis par mācīšanu, kā man pareizāk ratus dabūt ārā no autobusa, pie tam atsakoties atvērt durvis, kamēr nedaru kā viņš saka. Nabadziņš aizbrauca purpinot - es tik gribēju kā labāk, bet viņa šitā... (pieaicināju viņu palīgā ratus izcelt :D ) Uzklupu gan viņam tāpēc, ka biju nogurusi, pati pēc tam smējos par sevi, ka grūtniecība smadzenes sagrozīja, parasti tieku cauri ar smaidu.

santini  – (2012. gada 18. septembris 17:02)  

Laine! Pēc vienas šādas situācijas, kad biju nolaidusi tvaiku un ne jau nepamatoti sev vaicāju - vai es justos labāk, ja nebūtu to izdarījusi - NĒ!
Tātad bija jādara! Un ja bija, tad nav ko daudz galvu grozīt.... Bērniem ir tādas pat tiesības un pat vēl lielākas!!!!! Prieks, ka mūsu bērni aug šeit un tagad... Un visas tās "neskrien pa zāli un neej ap stabu būšanas" mūs tik ļoti uzvelk, jo ir tik pazīstamas no mūsu bērnības, tāpēc jau tā stindzina!!!! Mierīgu vakariņu!

Laine  – (2012. gada 18. septembris 17:38)  

Nu man jau tāpat - es mammai saku: super sajūta, ka beidzot varēju arī tā riktīgi nodot strušku! :D Un nebija pēctam tās sajūtas- "vajadzēja pateikt tā un vajadzēja pateikt šitā" ... Pateicu visu. Tika tagad dalos ar situāciju un gribu saprast, vai es viena tāda emocionāli nenobriedusi! :D Bet protams, taisnība jau te dažām meitenēm, kas teic, ka viss no garīgā atkarīgs.
Un bērna tiesības šodien - nu tā tiešām ir ļoti svarī9ga tēma, lai pakarotu :)

Un domāju, ka daudzi tajā bodē tobrīd redzēja, ka tante iekāpusi principā un vispār nespēj sevi argumentēt...

Dace Harlesden  – (2012. gada 18. septembris 18:06)  

Interesanti. Jo bērni tur bieži redzēti tinamies ap pašām pārdevējām un spēlējoties ar visu, kas pa rokai. Bet tie laikam kādi īpašie (pārdevēju pašu) bērni. Parasti ar pārdevējām tur tā - vai nu pilnīgi ignorē mani un vispār ne virsū neskatās, kamēr neesmu pie kases ar kādu preci rokā, vai arī ir tik laipnas, ka par uzmācīgām jau gribas saukt.
Ir tāda krievvalodīgo sieviešu kategorija, es pat nezinu kā pieklājīgāk to nodēvēt... Viņām visām ir, teiksim tā, bijusi savādāka audzināšana, tāpēc ir no mums atšķirīgi uzskati dzīvi. Tādai kundzei (vecmātei) uzdūros slimnīcā, pēc dēla piedzimšanas. Biju pavadījusi slimnīcā piecas dienas, tās visas praktiski negulējusi, jutos pārgurusi, pilnīgi iztukšota un no tā visa emocionāli nedaudz sabrukusi, raudāju vienā laidā, tikai vīram blakus esot jutos labi. Ar citu vecmāti biju sarunājusi, ka vīrs var vienu nakti palikt ar mums, lai varu nedaudz pagulēt, jo dēliņš mums ļoti nemierīgs bija. To uzzinājusi šī kundze nepaslinkoja atnākt un nolasīt lekciju, ka vīram nav jāatrodas slimnīcā, jo vīrietim vispār nekādas daļas par bērniem neesot, sievietei vienai jātiek galā. Uz atbildi, ka mans bērns taču ir arī mana vīra bērns izmēdīja mani, ka es pati uzvedoties kā bērns un man mammīti, nevis vīru, blakus vajag. Brīnījās, kāpēc neesmu izgulējusies. Bērnam neesot jāpievērš tāda uzmanība, lai raud - paraudāšot un gan jau aizmigšot. Īsāk sakot, acīmredzot, šai sievietei pašai dzīve bijusi grūta, tāpēc visiem citiem vajag tāpat. Toreiz sēdēju klusi un runāju mierīgi, jo negribēju, lai vīru no slimnīcas izraida, bet dusmas ir palikušas vēl tagad, gadu pēc tās sarunas. Bail iedomāties, ka tāds cilvēks dienu no dienas dzemdībās pieņem bērnus.
Mierinu sevi ar domu - laikam jau ik pa laikam arī ar tādiem briesmoņiem vajag saskrieties, lai novērtētu, cik jauki un labi cilvēki ir mums apkārt :)

Aija Elliņa  – (2012. gada 18. septembris 18:56)  

Paldies, ka raksti par šādām un līdzīgām situācijām un savām emocijām... Es bieži ''cepos'' par daudz ko, bet neuzrakstu un tad nožēloju :)!

Une  – (2012. gada 18. septembris 20:01)  

He, he, laikam tai dāmai nav bērnu, jo es pārstāvot bezbērnu personas viedokli piekrītu pārdevējai. Ja man piederētu veikals, kurā es tirgotu, piemēram, porcelāna traukus, es arī negrībētu, ka mazas roķeles gar tiem ņemās. Ne tāpēc, ka man nepatīk bērni, ne tāpēc, ka es neticu, ka nesamaksāsiet (kaut gan, ja nemaldos, ka ja kkas saplīst veikalā, par to nav jāmaksā, jo tā ir veikala teritorija (slikts izkārtojums utl).

Es vienkārši gribētu visas iesaistītās puses pasargāt no klapatām - mamma, kas jūtas neerti, es, kas apbēdināta, ka, piemēram, no 8 trauku srvīzes, tagad ir 7 trauku.

Bet kā jau teicu, man ir bezbērnu viedoklis. Un patiešām šobrīd liekas, ka bērni gar mantām, pieaugušie gar plīstošām lietām. Un arī tad, kad pie manis atnāk draugu bērni, esmu daudz priecīgāka, ja viņi spēlējas ar manis piedāvātajām bērnu grāmatām (ko var plēst un ēst), gan mīkstajām mantām, nevis šiverē ap manu grāmatu skapi vai trauku skapi.

Bet kā jau teicu, varbūt tai dāmai kā man nav bērnu. Varbūt slikta pieredze. Bieži vien šādiem izlēcieniem ir kāds iemesls. Gan no vienas, gan otras puses.

:) Tagad tik nebrūciet virsū. Esmu par bērniem!

Laine  – (2012. gada 18. septembris 23:17)  

Une :D

Nu patiesi - bezbērnu viedoklis! :)

BEt mīļā, tas taču nebija smalks restorāns vai fajansa trauku smalkveikals, bet krāmiem pieblīvēts ūķis! Un, ja es samaksāšu par traukiem, tad kāda tai tantei daļa - dzīviem vai plēstiem! Čīzas! Man pašai traukus toč nevajadzēja, bet, ja Emīlija būtu ko noskatījusi savai virtuvei, tad noteikti nopirktu! Vai tad tāda nav veikala jēga???
Kāpēc Čika, piemēram, nevarētu sapirkties par viņai iedāvāto vai krājkasītē sakrāto naudiņu? Kāpēc viņa ir sliktāks pircējs kā es?
Es nekad neesmu atļāvusi bērniem uzvesties nepiedienīgi vai izaicinoši veikalos, mācu elementāru pieklājību, kultūru un to, ka veikals ir veikals, ne vieta paslēpēm vai ķerenēm ( kaut nereti telpas iekārtojumam tas nekaitētu).

Vienvārdsakot - jā, varbūt tantei nav bērnu un mazbērnu..

Eu, bet hīts visam bija tas, ka man pat izdevās uzrakt veikala īpašnieku, sazvanīt, un, tiklīdz latviski sāku viņam apstāstīt savu problēmu, viņš notēloja, ka viņš slikti dzird un teicās pārzvanīt vēlāk! :D Protams gaidu zvanu joprojām! Tātad - tāds kantoris vienkārši! :) Bet žēl, jo krāmiņu tur no tiesas daudz foršu...

Sandra Spu  – (2012. gada 19. septembris 09:20)  

Es bieži uztveru nevienlīdzīgu attieksmi pret bērniem un iepirkšanos. PAt mama meita, kurai ir 14. gadi, iepērkoties viena, izjūt citādu attieksmi, bet, kad es pienāku klāt - pārdevējas tonis mainās. Žēl, ka tā vēl ar vien notiek. Tik traki gan mums nekad nav bijis kā tev, bet zinu, ka noteikti reaģētu kā tu, jo esmu vistu māte saviem bērniem, un manus bērnus neviens tādā veidā neapvainos un nediskriminēs... Esmu savaldīga pēc dabas, bet ne tad, ja runa ir par stulbām, glupām cilvēku lietām - pret tām ir jācīnās!!!

replicca  – (2012. gada 19. septembris 09:40)  

O! Es zinu par kuru pārdevēju tu runā - vairākus gadus atpakaļ viņai jau palūdza aiziet no darba citā veikalā (trauku nodaļas, starp citu). Kā iemeslu vaditāja minēja to pašu ko tu - neprasmi sarunāties ar pircéjiem, komunicēt. Ka pārāk "padomiska" izturēšanās u.tml. Tā kā jūs nebijāt nekāds unikālais gadījums, kas viņā to rupjību atmodināja, bet tāds cilvēks vienmēr bijis. Jā, bet veikaliņš super!

Diāna  – (2012. gada 20. septembris 11:33)  

Es pārstāvu Unes viedokli, kaut gan man ir bērni. Es neļauju veikalos aiztikt plīstošas preces - vai jebkuras preces, kuras mums nav nodoma pirkt. Man nepatīk visatļautība, nepatīk neaudzināti bērni, un es nepaļaujos uz bērna motoriku. Mājās viņi darbojas ar traukiem no agras bērnības, paši gatavo ēst, bet joprojām trauki mēdz plīst. Tā ka es saprotu to pārdevēju. Arī no tā viedokļa, ka Tavās acīs tas ir krāmu ūķis, bet viņas acīs tās tātad ir kaut kādas vērtības. Es gan neaizstāvu nepieklājīgu pārdevēju, bet šai situācijā nemūžam neatļautos diktēt savus noteikumus, kad man būtu skaidri pateikti šīs vietas noteikumi. Sapūstos un aizietu, bet neteiktu savam bērnam - ja mamma atļauj, tad var.

Laine  – (2012. gada 20. septembris 12:43)  

Diāna. Paldies, ka dalies ar viedokli! Lai arī es nekad to nesapratīšu.
Arī es neatbalstu bērnu visatļautību. Bet bērnu tiesības humpalbodē (t.i. veikalā, kurā čupās par lētām naudām tirgo dažāda nolietojuma preces visai ģimenei) gan! :) Nē, es neļauju bērniem veikalos taisīt vaļā iepakojumus, nē, es neļauju viņiem iekosties ābolos un smeķēt sveramās končas ( esmu redzējusi vecākus, kas to uztver vēsu mieru), bet es ļauju viņiem izvēlēties sev rotaļlietas un mūsu gadījumā rotaļlietas ir trauki. JO Emīlijai ir rotaļu virtuve.
Un arī es nekad neapstrīdu veikala noteikumus, ja tie kur redzamā vietā skaidri parādīti. Šajā gadījumā pilnīgi neargumentēti noteikumi uzradās uz līdzenas vietas. Ironiskā kārtā nākamajā veikalā, kurā iegājām uz durvīm bija norādīts, ka nedrīkst iet iekšā ar mājdzīvniekiem. Par spīti tam, kāds vīrietis gados stāvēja tur ar savu mopsi! Loģiski, ka neviena Gaļina viņam pat pusplēstu vārdiņu nebilda!... Man IR pamats domāt, ka tas tālab, ka viņš bija PIEAUDZIS vīrietis, kurš noteikti spētu viņam ko uzburkšķēt...

Un, kā jau minēju - ES GAN būtu ar mieru ko nopirkt, ja manam mazajam gadītos misēklis. Uzņemos atbildību. Ja tobrīd Emīlija šņakarētos gar miljonu vērtu faberžē olu, tad protams būtu cits stāsts...
Vai tavā uztverē, Diāna, ir kāds konkrēts vecums, kad bērnam izsniegt kādu atļauju vai dokumentu par to, ka nu viņš beidzot ir pietiekami attīstījies garīgi un fiziski, lai drīkstētu pieskarties lietām veikalos? Vai tas tiek kā īpaši atzīmēts? :)
Es ļoti uzticos saviem bērniem. Ja viņi tīšām neplēš traukus mājās, tad man ir pamats domāt, ka pēkšņi nesāks to darīt veiklā!
Šis nav stāsts, par to, kādas mēs katra esam mammas ( jo noprotams, ka ne visas ir demokrātiskas un dažai labai pašas bērnības audzināšana bez izmaiņām pārgājusi savu bērnu audzināšanā) bet stāsts par to, ka Latvijas sabiedrībā joprojām bērns tiek uzskatīts par zemākas kārtas pārstāvi. Par nenopietnu sīkaļu, kas traucē pieaugušo lietām.
Es pret saviem bērniem izjūtu dziļu cieņu un ļoti reti kad atļaujos demonstrēt savu pārākumu. Tāpēc man ir grūti pieņemt, ka šādu pārākumu pilnīgi absurdā veidā demonstrē kāds svešinieks, kurš acīmredzot nav īstajā vietā dzīvē!

Un vispār - rakstā uz priekšu stāstu par to, kā sazvanīju veikala īpašnieku un viņam šāda NEbērnu politika nelikās pieņemama. Un tas man ir svarīgāk nekā pārdevējas post padomju uzplaiksnījumi.
Par to ir stāsts.

Ilze  – (2012. gada 21. septembris 22:10)  

Es nostājos abās pusēs, jo katrai vienā brīdī ir sava taisnība, tikai šie brīzi nesakrīt laika joslā. Pārdevējai bija taisnība sākumā, jo viņa piedāvāja normālu alternatīvu - spēlēties ar citām mantām. Pieļauju, ka šāda prakse ir tikusi ieviesta veikalā pieredzes dēļ (ka jau dāma no trauku veikala nāk :D ). Savukārt mammai bija taisnība brīdī, kad pārdevēja nevis objektīvi izvērtēja klienta gatavību segt iespējamos zaudējumus, bet malt savu smadzeņu granītā iekalto pātaru un aiziet netaktiskos izteicienos.

Ierakstīt komentāru