Kā jau minēju iepriekšējā rakstā - biju aizspurgusi līdz "Mežrozei"... Un ar prieku secināju, ka tām, kas tīko raibraibu puķainu audumu un smuku bērnu audumu atgriezumu, ir īstā vieta, kur atbraukt un sapirkties! Satiku pat vienu savu skolasbiedreni, kura atzinās, ka piebraukā uz "Mežrozi" manā iespaidā :) Nu jauki! Viņai noveicās, jo izdevās sakraut vezumā smuku rozā zaķēnaudumiņu mazulīša pūriņam!

Taču es braucu meklēt rūķus - vasarā tādu bija pilnas kastes.. Nu kas es par latvieti, sasodīts, ka neesmu ņēmusi vērā senumseno patiesību par tām ragavām, kas vasarā jātaisa... Nu nebija manu mīļo, mīļo rūķu... 
Tik vieni... God Jul... Baķī... Ņēmu vien` ciet metru ... Ja nu noder :)... Un vēl paņēmu dažus audumiņus, kas iespējams tomēr ļaus saburt Ziemassvētkus :)

Bet cita starpā tomēr nenocietos papildināt arī savus bērnu audumu krājumus... :)


Tobrīd nemaz nenojautu, ka jau pēc pāris dienām tupēšu raibā audumu grēdā, ko man dāsni piešķīra kaimiņiene! Par to atsevišķs stāsts!... :)

Ufff... Vētra, elektrības zudumi un attiecīgi no elektrības uz pāris dienām atslēgts dators = blogpauze. Piedodiet, mīļie! Ir tik daudz ko stāstīt! Biju Rīgā, tostarp Otrajā Elpā uz radošuma konkursa noslēgumu, biju arī Mežrozē uz sapirkos drusku audumiņus. Braucu uz Rīgu, lai nopirktu spoguļkameru, bet pārrados mājās bez tās un drusku samulsusi. Bet par to vēlāk.

Aizvadīta pirmā Advente.
Bet mūsu ģimene sastāv no kristīta un savu konfesiju allaž putrojoša pieaugušā, nekristītas un no reliģiskās piederības neatkarīgas pieaugušās un diviem pagaidām bez kristīgajiem priekšstatiem dzīvojošiem bērniem, tāpēc pagaidām īpaši neuzsveram Adventes vainadziņa simbolisko nozīmi, bet drīzāk piešķiram tam paši savu jēgu.
Mūsu gadījumā stāstām mazajiem par to, ka šādas īpašās svētdienas, kad sapošamies, kopā pagatavojam maltīti un baudām to vainadziņa sveču gaismā, ir gatavošanās Ziem`ssvētkiem - gada gaišākajiem un ģimeniskākajiem svētkiem!



Mēs ar mazīšiem gatavojām vainadziņu, bet tētis tikām šmorēja cūkas ribiņas ar burkāniem un brūnajiem šampinjoniem. Cepešplītī gozējās manis pagatavots ābolu pīrāgs un vakars izvērtās tiešām īpašs.



Šogad vainaga dekorēšanai izmantojām Kundziņa sagādātās pīļu spalvas un pēdējā "jūrasbraucienā" salasītos jūras labumus...



Sanāca kaut kas līdzīgs pīles ligzdai, šķiet, bet tas sirdssiltumu nemazināja! :)

Nesen Santas blogā "Bibu creations" tika iztirzāta diezgan kutelīga situācija - kāda kompānija bez atļaujas bija izmantojusi viņas priecīgo un idillisko ģimenes bildi, lai notirgotu radiatoru vai ko tamlīdzīgu. Nepatīkams starpgadījums, protams.

Un kopš šīs situācijas Santa nolēma apzīmogot katru bildi ar ūdenszīmi - tātad ar tekstiņu, kurā norādīta fotogrāfijas izcelsme.

Es pati mēdzu apzīmogot dažas savas bildes blogošanas sākumposmā, bet tad sapratu, ka tas aizņem diezgan daudz papildu laika... un, blogojot bieži, šāda ūdenzīmju uzlikšana uz katras bildes, paņemtu tiešām daudz, daudz laika...:)

Man pašai gan citos blogos ne diez ko patīk lūkoties uz bildēm ar tiem tekstiem virsū... :D
Bet ir gadījumi, kad šāds tekstiņš tiešām nenāk par ļaunu. Piemēram, atrādot savus darbiņus ( lasīt: palaižot savu darbiņu bildes virtuālajā tīmeklī) pilnīgi nezināmai publikai.

Tāpēc, paldies, Santuk, ka atgādināji - turpmāk centīšos apzīmogot apzīmogošanas vērtās bildes! :)

Taču iespējams ne visām no jums zināms, kā izveidot t.s. ūdenszīmi, kura, manuprāt, tomēr atšķiras no parasta teksta, jo tai nav obligāti jābūt kliedzoši spilgtai un jānomāc bildē redzamais. Es pastāstīšu par to, kā apzīmogoju savas bildes es.

Atkal jau sanāks neviļus reklamēt Gūgles foto rediģēšanas programmu "Picasa". Ko padarīsi - tieši Picasā manas amatier+foto+rediģētāj+roķeles darina visnotaļ pieklājīgas ūdenszīmes!


Tātad, pieņemot, ka pēc šī raksta jūs zināt, kas ir Picasa un jūsu PīSī tā jau ieinstalēta, + cerot, ka zināt, kā iedabūt bildes iekšā Picasā, ķeros uzreiz pie soļa ar tekstiem =>;

1) Padoms! Ja bildes apzīmogošanas mērķis ir norādīt tās izcelsmi un cerēt pēc tam uz cilvēku goda prātu, tad nav būtiski, kurā vietā un bildes jūs uzkabināt tekstu.
Ja, savukārt, mērķis ir padarīt foto neinteresantu patvaļīgai piesavināšanai, tad bilde ir "jāpabojā" un ūdenszīme jānovieto tā, lai tā būtiski skar objektu attēlā! Pretējā gadījumā nelabļaudis taču vienkārši izgriezīs jūsu bildi mazāku un lieta darīta! (Pieļauju, ka ūdenszīmes arī itin viegli var nohakerēt nost, taču ļooooti ceru, ka mēs - rokdarbnieces -  neesam šādu izdarību mērķgrupa :) )


2) Izvēlamies opciju "Teksts" un uzrakstām vēlamo ziņojumu:



3) Un šeit ir tas, par ko runāju - lai pūliņi norādīt bildes autorību nesagandētu pašu bildi un tās vēstījumu, teksts jāpārveido par ūdenszīmi! Iespējams, ka tas izdodas  vienkārši nomainot teksta krāsu:


 4) Bet vairumā gadījumu tomēr iesaku mainīt teksta caurspīdīgumu ( angliski "Transparency"). Skatieties kreisajā pusē opcijās tūliņ zem tiem krāsu rimbuļiem...


5) Un pēdējais - ņemot vērā šī raksta punktu Nr.1,  izvēlieties, kur/kā/cik liels jūsu tekstiņš gulēs uz bildes:



6) Ja teksta mērķis ir vienkārši norādīt bildes izcelsmi, optimāls var izrādīties risinājums  veidot ūdenszīmi kā foto sastāvdaļu (taču šādā gadījumā atkal pastāv iespēja tekstu itin viegli aizkrāsot)...


Un visbeidzot - ja gadījies ieraudzīt savu bildi nemanot izsprukušu kaut kur ārpus sava bloga, tad, dusmu vilnim rimstoties, uztveriet to kā lielu komplimentu!
P. S. Ļoti svarīgi!

Gandrīz piemirsu! Tagad taču pieejams "Google Image search"! Atkal liksies, ka man ir samaksāts, lai glaimoju gūglei :D:D:D:D, bet tā nav, no tiesas! Es vienkārši atrodu šo meklētāju kā ļoti noderīgu esam! Jo tajā ir iespējams iedragot jeb iestumt/ievilkt pašu bildi, nevis tekstu un tad gūgle ņemas meklēt, kur i-plašumos bilde atrodama! Man tas noderēja, kad centos sameklēt avotus sen atpakaļ datorā noglabātām bildēm, bet var taču noderēt arī lai laiku pa laikam aplūkotu, vai bildes nav izplatījušās bez jūsu atļaujas!
Vienkāršā eksperimentā ar manu ekovirtuvītes bildi atklājās, ka tā rotājas ne vienā vien ārzemju blogā... Bet tas dēļ Flickr.com ...

Kā jau solīju - darbu parāde! Vecāki un jaunāki, bet visi iekrājušies un visi neatrādīti!


Kāds mazulis pavisam drīz saņems dāvaniņā savu pirmo rotaļlietu komplektu. Šoreiz rokas grabulīti aizvieto aksesuārs kājām :) Arī skaisti taču!


Pie divām meitenītēm šonedēļ dosies divas taustāmas, skatāmas un košļājamas grāmatiņas! Lieliska alternatīva rotaļu kubam - turklāt vieglāk paķerama līdzi pārbraucienos un vieglāk mazgājama! :)






Kādai divgadīgai dāmiņai tika uzdāvināta Lelle! Kā jau īstai modes dāmai, Lellei somiņā līdzi otra kleita!


Uz mājām, kur saimnieko 5 gadus vecā Lote, divgadīgā Nora un 6 mēnešus vecais Olivers, aizceļoja Ēdamlietu kubs. Ar desu, olām, āboliem, zirnīšiem... Pirmo reizi man bija uzdevums izveidot kubu, kas derētu trīs dažādu vecumu bērniem. Kubs nenāca viegli - mūza kavējās, laiks nepieklājīgi ātri ritēja, taču viss labs, kas labi beidzas! :)

Visbeidzot pavisam nesen izpalīdzēju savam kaimiņu draugam Matīsiņam tikt pie kaklasaites. Ja 8 gadīgs jaunietis uzskata, ka 18. novembra svinības skolā bez kaklasaites nav iespējamas, tad tā tam būs būt - vajadzīga kaklasaite! Naktstumsā ārdīju vaļā vīriešu kaklasaiti un pielāgoju to iedomātam 8gadīgam bērna tēlam (tā iet, ja pirms tam nenoskaidro, kas/ko/cik/kā)
Lielisks barteris mums ar Matīsu sanāca - maisiņš tukšu kinderolu pret šļipsi!
P.S. no šejienes atgādinājums man pašai - Laine, neaizmirsti atjaunot šaurās gumijas krājumus!

Sveiki, visapkārt!
Esmu atpakaļ no ilgās klusuma un blogneuzcītības pauzes! Nosvinēta Latvijas un uzreiz tūliņ pēc tam arī mana dzimšanas diena (sanāk, ka Latvija arī ir skorpions :) ), līdz galam piebeigts fotoaparāts un no ballītes viesu namā mājās pārvesta blusa - tāda mūsu nedēļas nogales bilance. :)


 Ja Rimčikā plastmasas puķpodus var iegādāties par apmēram 40 santīmiem gabalā, bet kūkai "Kristīne" atlaide teju uz pusi, tad skaidrs, ka svētku sajūtu uz galda var uzburt minūtes laikā! Pat ja karogam nav īstās proporcijas un kūka trīsreiz mazāka kā bērnības atmiņās :)





Un mūsģimene arīdzan pievienojās lielajam salūta vērotāju pulkam krastmalā 18. novembrī. Tā mums nu jau kādus 5 gadus ir tradīcija - aizdoties līdz galvaspilsētai, lai prieka un lepnuma asarām acīs noraudzītos, ka gaisu pieņirbina krāšņās uguns puķes!


Par darbiem runājot - tapuši darbiņi, kurus atrādīšu drīz. Turpinu darbu arī pie i-veikaliņa.
Pagaidām iet kā pa kalniem. Pašai šķiet, ka beidzot esmu atradusi sākumam pagaidu platformu - bezmaksas vietni Weebly.com. Laiks, ko pavadu pie datora, urbjoties cauri topošajai lapai, stipri pārsniedz  vēlamo. Tomēr - kas jādara, jādara, tāpēc atvainojiet, ka mammasrokas.blogspot.com sirdsdarbība šobrīd pamatīgi pieklibo :) Centīšos to normalizēt, iekams vēl kāds uzprasījis, kur esmu pazudusi. Pēdējā laikā šis ir viens no manu draugu un paziņu biežāk uzdotajiem jautājumiem :)
Manis vienkārši ir drusku par maz visam, kas ar mani šobrīd notiek! Bet ceru ieiet rāmākās un stabilākās sliedēs jau no Jaunā gada - tikmēr tiekamies, cik bieži ikdienas darbiņi atļaus!

Šodien, kad "Otrā Elpa" palūdza nosūtīt viņiem "pirms un pēc" bildes, secināju, ka manās rokdarbu un bloglietās parādījusies nepatīkama tendence - aizmirst nobildēt darbu rezultātus. Jo ar tādu, kāds šobrīd ir mans aparāts, ievesma knipsēšanai burtiski jākasa no zila gaisa. Un, tiklīdz atrodu iedvesmu, to momentā nokauj savu laiku nokalpojušie un pārātri enerģiju zaudējošie četri AA tipa akumulatoriņi... Mans Poparāts ir so last century...

Un tālab NAV!!! Nav bilžu tiem nabaga pēdējiem kubiem, gluži vai asaras birst par to... Nav bilžu arī Otrās elpas konkursam. Nē, precīzāk - ir "pēc" bet nav "pirms"... un tagad atceros, ka tas tāpēc, ka grasījos to savu materiālu čupeli bildēt, bet izlādējās baterijas... un tad nebija laika un vēl 77 apstākļi, un sāpēja mati un tā tālāk, kamēr... sākās radošais process un protams, ka tobrīd jau viss bija par vēlu... Nē, nu tehniski par vēlu bija brīdī, kad atdevu savu veikumu veikaliņā... un tomēr...

Vienvārdsakot :

Manā izlozētajā materiālu komplektā bija:

1) Dziedoša vācu (vai somu, vai tml.) plastmasas Santaklausa galva (!!!)
2) 2 mazas PSRS laiku dzejoļu grāmatiņas
3) Videokasete ar filmu "Armagedon"
4) audiokasete ar krievu mūziku

Jā. Es arī sākumā nodomāju tieši to pašu ko jūs. :)
Un, ja godīgi, tad diezgan ilgu laiku es tiešām nevarēju pat iedomāties, ko lai uztaisa no šīs kaudzītes šķietamo grabažu... Bērni skraidelēja pa māju ar to skaļo S.Klausa galvu, kura, johoho, krita uz nerva vārīgā un atgādināja, ka laiks iet, laiks iet, laiks iet (nevis no sērijas, ka laiks doties, bet laiks dodas)

Un tad vienā mirklī - KLIK!!! Ideja skaidra kā dzestrs rudens rīts! Ziem`ssvētki!
Un, kopš izdomāju risinājumu savam komlektam, nekas cits vairs prātā neienāca! Tāpēc mana simboliskā artava šim "Otrās Elpas" konkursam un attiecīgi tirdziņam ir četras superEKO, superRECYCLED svētku virtenes!
PēSē. Salaveci iedevu atpakaļ neskartu un piekodināju, ka tādam tam jābūt, jo, galu galā - tieši šis trokšņpilnais vecī`c deva man iedvesmu un noskaņu! :)

Ieraudzījuši saulīti aiz loga, nespējām palikt vienaldzīgi un metām darbus pie malas, lai dotos materiālu medībās uz Gaujas ieteku.

Apbruņojušies ar Kristīnes smalki apstāstīto ceļu maršrutu, vadījām savu četrriepaino draugu tieši pretim jūrai. Cauri " māja pie mājas" (un dažbrīd šķita, ka gandrīz "māja UZ mājas") ciemam, tad pa līganām bedrēm kādus trīs kilometrus līdz teju jūras krastam ... Un tad! Iekšā lielā vējā! Secinot, ka jau tā siltais apģērbs, tomēr nesilda pietiekami un trakotais vējš klepu mazajiem ar` diez vai ārstē, ātri sarausām līdzpaņemtajā maisiņā žagarus un čiekurus - nu visu, kas bija pa rokai, un spurdzām atpakaļ uz auto.

Līdz Gaujai tā arī neaizgājām. Nobijāmies no jauna saslimdināt mazos bez piecām minūtēm veselos sprunguļu medniekus.. Un, lai arī cik ļoti ūdens šņākoņa mūs nevilināja pie Garās Upes , griezāmies atpakaļ. Ar solījumu atgriezties vēl. Vasarā siltā.