Nu redz - neesmu radikāla nekamī, kam pieskaros :D Viens teksts par Valdorfismiem un nākamais par Helovīniem - kišmiš ar rozīnēm - un tas viss patiešām sirdī esot pavisam lielai patriotei :)

Ja kāds man pagājušajā gadā teiktu, ka es reiz atzīmēšu Helovīnu, es iesmietu tam sejā, iztaisnotu muguru liepas staltumā un atcirstu saltu "Nemūžam!". Bet te nu es esmu - grebdama ķirbjus, griezdama no kartona sikspārņus un aizgūtnēm domādama, kā lai svin svētkus Tumsai!

Jo tieši tā es uztveru Helovīnu - kā Tumsas svinēšanu! Kā iespēju vienu sulīgu reizi izcelt Tumsas burvību! Jo dzīvojam, taču, šobrīd gada tumšākajā laikā!


Iedvesmojoties no Danas, tapa kolosāli sikspārņi! Melns kartons + karsta līme + atainots lidojums = prieks mošķkārām acīm! :)




Nedaudz radošas darbošanās un iespējams tikt pie pavisam Helovīniskiem atribūtiem...






Vai ir iespējamas Helovīnu dakšas? Jā, ja tās ievieto ar zariem dēļu spraugā un tad ar kāju uzkāpj uz kāta. :D


Ko darāt ar ķirbja vidu jūs? Es taisu ķirbju + mannā kūku! Garšīgi no tiesas!


Un tad baudām Tumsu! Ar ēnu rotaļām:




Ar neona rotaļām! Tiger veikalā iegādājos gaismas stienīšus, kuri tumsā spīd četrās krāsās. Un te nu reiz pierādās, ka pieaugušie jau tādi bērni vien ir - mani ļoti, ļoti interesēja, kas tajos stienīšos iekšā!!! Ieslēdzos tualetē, pārgriezu pāris stienīšus un no tiem izlija fluoriscējošs šķidrums! Izmantoju šo šķidrumu, lai apslacītu duškabīni, podu, izlietni (vietas, kuras vieglāk nomazgāt) un rezultāts bija fantastisks!!! Izslēdzu gaismu un man aizrāvās elpa! Protams, ka mazajiem arīdzan! Paldies Tumsai!

Cik žēl, ka nemāku tā forši nobildēt to Brīnumu, ko piedzīvojām...




Izlietne...

Apburta tā princese vai viņas pils drusku apburta varbūt, taču jau veselu nedēļu nevaru jums atrādīt nu parastu taču ar audumu apšūtu katrona kasti, ko zem sevis patiesībā slēpj šis MegaNoslēpumainais projekts...:D Ikreiz atrodas svarīgāki darbi par pēdējo "štrihu" piebeigšanu šai pilij un divtik svarīgāki par pieklājīgas fotosesijas ( cik nu tā pieklājīga var būt ar manu vecozēnu  Kanonu pouveršotu...) veikšanu... Tāpēc - lai tā pils tad atrādās mirklī, kad būs gatava - un nē, man pat ne mazliet nav kauns, ka dēļ tās trīs dienas neko neieblogoju. Nu, labi, drusku ir kauns, bet manā vecumā ilgāk par 5 minūtēm kaunēties vairs nepieklājas...


Šodienai bloga brokastu paplātē būs daži valdorfismi (tā man labpatikās nodēvēt Valdorfpedagoģijas idejas). Mīļās mammas! Pirms rakstu tālāk, piebildīšu, ka apzinos, ka bērnu audzināšana ir kā reliģija - katrs tic kam citam un uzskata savu ticību par svētu un vispareizāko. Galvenais, ka mēs visas vēlam saviem bērniem labu.

Jo tik ļoti patiesi šie teikumi ir un ik dienas dzīvē uzskatāmi! 
 __________________________________________________________________________________

Šie ir teikumi, kurus bez visām grāmatām mēs tiklab varētu pateikt viena otrai, jo saskaramies, kā jau minēju, ar acīmredzamo ik dienas. Daudz kas no pirmajos septiņos gados piedzīvotā, pēc sevis spriežu, paliek kā apzinātā līmenī piekopts Copy-Paste uz mūžu. Taču, un tas minēts arī grāmatā - ļoti liela daļa šajā vecuma posmā piedzīvotā nosēžas zemapziņā un vienkārši dara mūs tādus kā esam!
Tātad pagaidām secinu: Valdorfpedagoģija tikai apgalvo to pašu, ko māmiņžurnāli :)- bērna raksturs un galvenā vērtību sistēma, dzīves un priekšstatu pamati veidojas pirmajos septiņos dzīves gados!
Personīgi man tas liek just milzīgu atbildību par savu divu dvēselīšu lološanu! Šis noteikti sasaucas manis jau sen, sen sacīto, ka savus bērnus uztveru kā lielus, spožus, neapstrādātus dimantus, kurus drīkst slīpēt tikai prasmīgākie juvelieri. Jūtos kā šis juvelieris, uz kuru tagad gulstas milzu atbildība. Un esmu tāāāālu no "visprasmīgākā"... Bet esmu ceļā uz stabilu viedokli šinī jomā - un tas nav maz.

Nu varenu mežiņu esam izvēlējušies dzīvošanai!
Katram, kas šeit jauši vai nejauši iemaldījies varētu šķist, ka nomaļākas pasaul`smalas nav, taču patiesībā - reti kur var atrast tik dzīvīgu un notikumiem bagātu mežiņu kā mūsējais! :)

Un es nerunāju tikai par nereto autoralliju, ko varam baudīt pat neizejot no mājas -laiku pa laikam pa mazo līkumoto ceļu rūcinās sacīkšu mašīnu ekipāžas - mazais celiņš daudziem autosportistiem šķiet lieliska treniņu vieta.
Tāpat Zaubes mežiņš (vēl pirms tas tika apjozts ar mūsu dzīvnieku sētu) jau labu laiku ir pazīstama bezceļu sporta braukšanas vieta - pati savām acīm esmu vērojusi 4x4 un kvadraciklu sacensības!

Tieši saistībā ar šiem bezceļiem, šeit  - nu tepat netālu no Vedzes dabas takas - pagājušajā nedēļā viesojās vesela armija indiešu kino cilvēku - šamējie strādā pie indiešu action filmas uzņemšanas. Un viņu dēļ mēs netikām pie vakariņām Ērgļu viesnīcā...
Vairāk par filmu šeit.


Vairāk par Mišeņku  Vērmeļu Ineses blogā! 














Teku darbos, lai atgrieztos pie jums ar to Princeses māju! :)

Ūūū! Esmu atradusi savu burvju vārdiņu! :) Tas ir  "rīt"! Ja sakos kaut ko darīt rīt, tas nozīmē, ka NOTEIKTI to neizdarīšu! Un tipiski - lai arī pirms laika nozvērējos šo gandrīz lamuvārdu vairs te melnu uz balta nerakstīt - tak` tomēr lauzu savu solījumu un tā "rīt" ir pārvērties par trim dienām!:D

Sasolītā princeses/leļļu/cits variants māja vēl top. Neiet tik ātri kā cerēju.