Tu ar vēl neguli :))) - vismaz nesajutos vairs tik vientuļi šai virtuālajā naktī :D
Pilnīgi vai zaļa skaudība par jūsu dārgumlādi - man vīrietis neļauj šito visu stiept mājā :(, es tik uz vietas varu priecāties un paspēlēties, ja ir laiks...

Jā, bērnu fantāzijai nevajag daudz..., kamēr mēs viņus paši nesabojājam ar pārāk daudzām dārgām un ,kā reizēm izrādās, -pat veselībai bīstamām rotaļlietām...

Sapriecājos par tavu sprunguļvalstību:) Un saintriģēji ar mataino ar'!

Par riteņiem - bērnam sēžot uz riteņa, ar izstieptām kājām, pēdas purngalam ir viegli jāskar zeme, un, pedāļus minot, kājai ceļgalā nav jāsaliecas šaurāk par taisnu leņķi. Nu nezinu, vai var saprast, bet kaut kā tamlīdzīgi:) Vārdu sakot, lai ceļi neraujas uz augšu pie rumpja. Tad ritenis esot jau par mazu. Stūres augstums gan esot arbitrējams jautājums, jo tur nu ir tā, kā nu kuram patīk. Manējai tīk sēdēt ar taisnu muguru un tā eleganti rullēt. Es gan sevi atceros pie stūres pieplakušu no kalna laižamies, bet es jau no provinces:)

Pastāsti vēl par Valdorfa pedagoģiju - respektīvi, ko domā, kas patīk, kas šķiet garām. Ļoti patreiz interesē šīta štelle:)

Prieks par bērnu darbošanos! Bieži vien tiešām nevajag daudz, lai pāris stundas līdz neprātīgai aizrautībai darbotos!
Mēs pāris porcijās esam šķīrušies nu jau gandrīz no visām mīkstajām mantām. Aizvedām pie omes, jo, kaut gan es pati tās neesmu pirkusi, kāds allaž ko uzdāvina un tās krājas. Un tad vienā brīdī no viņam nav ne jēgas, ne kārtības. Tā visas trīs visas kopā nolēmām, ka vedīsim pie omes - mīļās un guļamās, protams, ir palikušas tepat. Kad esam pie omes un ir luste, tad var paspēlēties - bet tas notiek reti, jo ārā vienmēr kas interesantāks darāms. Mājās palikuši dažādi kluči, lego kluči, puzles un citas - tādas radošās, domājamās mantas un dabiskie materiāli - oļi, kociņi, tagad kastaņi, zīles un to vāciņi. Ar šiem arī pilnas malas, tomēr viņi nez kāpēc tik ļoti netraucē – var mierīgi ”elpot” un šie aktīvi piedalās spēlēšanās apritē.
Tagad vai ik dienu tiek salasītas svaigas kļavu lapas un tad top ežu migas - līdz lapas pāris dienās sažūst un sāk lūzt sīkos gabalos – tad jāiet pēc jaunas porcijas! :)

paralēli terminam "sēņot" arī ir termins "sprunguļot" :) "Čiekurot" "akmeņot" un varbūt arī "spalvot" kaut gan tas jau skan neizprotamāk.. bet attiecīgajā teikumā.. :)
es kādu dien atrādīšu savus sprunguļjungurus.. gan gluži ne pa bērnu tēmu:) bet gan "sprunguļballīte" :)

Staigāšana ar līdzsvara riteni starp kājām ir viens no posmiem (patiesībā laikam pirmais), kamēr bērns iemācās ar to braukt. Un tas ir pilnīgi normāli, ka sākumā viņš tā dara. Sēdeklim jābūt noregulētam tā, lai ar taisnām kājām pilna pēda tiek pie zemes. Ja nevarēs pielikt visu pēdiņu pie zemes, būs grūti iemācīties, tāpat arī, ja kājas būs pārāk saliektas (sēdeklis par zemu), tad arī grūti braukt. Un loģiski, ka līdz ar to arī negribēsies un neko foršu bērns tur nesaskatīs. Mans bērns sākumā arī gāja ar riteni starp kājām, bezmaz nesa to riteni. Pēc tam saprata, ka var arī apsēsties. Kādu laiku sēdēja uz sēdekļa, un ļoti lēnītēm mēģināja tipināt uz priekšu. Kad aptvēra, ka ir nevis jāiet, bet vienkārši jāatsperas pamīšus ar abām kājām, tā lieta aizgāja. Sākumā lēnām, bet aptuveni nedēļas laikā jau brauca kā lielais, ceļot kājas gaisā. lai Niklāvam izdodas! Jo patiesībā šāds ritenītis ir baigi labā lieta. Kā jau te minēja - bērns iemācās turēt līdzsvaru, un pēc tam ir pavisam viegli iemācīties braukt ar parasto (pedāļu) divriteni. :)

Pievienojos Dabasmammai par to ričuka atspērienu. Precīzi aprakstīts. Man izskatās, ka Niklāvam maķenīt par zemu sēdeklis.

Sofija tikko absolūtā sajūsmā spiedza par Niklāvu uz riteņa un tad mēģināja viņam caur ekrānu iebarot cepumiņu. Cerams, viņam garšoja :)