Vedze + sēkliņa + matainais = Nedēļas nogale.

Un atkal jau nedēļas nogale  bildēs...
Brīžiem tāda sajūta, ka nedēļa tik no nogalēm vien sastāv! :)

Un tomēr - nedēļa ir jākopsavelk ( :D), lai kā tīrā palagā iekristu nākamajā darba piecdienītī!

Šajās brīvdienās tālu devās vien Kundziņš. Ar čaļiem uz Sāremā  ralliju lūkot. Bet mēs trijatā baudījām rudeni tepat Zaubes ārēs! Bija sajūta, ka tas jādara divtik spēji. Jo kaut kur zemapziņā jau jūtams ziemas brīdinošais elpojums. Kā izrādījās vēlāk - Igaunijā jau esot uzsnidzis! :)

Cik interesanti bija beidzot aizripināties līdz tepat līdzās esošajai Vedzes dabas takai! Teikšu atklāti - sajūta tipinot pa pilnīgi svešo taku ar diviem maziem ķipariņiem bija ļoti neomulīga... Tāda neizskaidrojama, nedaudz trauksmaina neomulība... Interesanti, kāda šai vietai vēsture... Jo parasti pie upēm un mežos jūtos ļoti mājīgi.
Un pirmo reizi mūsu braucamceļš tika mērots pilnīgā cilvēkkklusumā = patīkamā rudens dabas skaņā. Un to pieprasīja bērni, palūdzot man klusēt, kad sāku dziedāt! :D Tā mēs VISI klusēdami aizbraucām līdz Vedzei...




Akmeņus pa ceļam lasīdami pamazām pieripinājāmies atpakaļ pie mājas, lai pirmo reizi ēstu mājās kastrolī vārītu kukurūzu! :D Nu tiešām smieklīgi - ņēmu un lūkoju internetā, kā šo procesu jāveic! Bet jāsaka, ka izdevās lieliski! Un biju jau piemirsusi, cik šāda kukurūza ir sātīga!

Paspējām arī ar skrejriteni pagorīties ap māju. Pavisam nopietns jautājums tām mammām, kuru lolojumi ir samācījušies skriet uz šitiem verķiem- cik augstu jābūt sēdeklim un kā bērnam pareizi jāsēž uz riteņa? Jo Niklāvs pārsvarā staigā ar riteni starp kājām un neliek dibenu uz sēdekļa - loģiski, ka šādai braukšanai viņš ātri vien nesaredz jēgu un nodarbi pamet jau pēc pāris apļiem! Varbūt viņš vienkārši nesaredz jēgu tiem apļiem? :D.. Nu, jā... Ir ko funktierēt...


 Taču ir nodarbes, kurās dēls apbruņojas ar visu pasaules pacietību! Viena no tām - darbošanās ar visāda kalibra veidošanas masām.
Svētdienas rīta sāls mīklas pika ļāva iespēju pagulēt no rallija nogurušajam tētim un ļāva mammai netraucēti baudīt dušu un pucēšanos svētdienas brančam ( breakfast + lunch) Ērgļu viesnīcas kafejnīcā.
Apbrīnojama pacietība un eksperimentēšanas kāre!


Pavisam interesanti - es tagad lasu to Valdorfpedagoģijas grāmatu un bērni, kā manas domas lasīdami, pasākuši lielāko dienas daļu pavadīt rotaļājoties ar pašām dabīgākajām rotaļlietām mūsmājās!
Jau sen gribēju par to rakstīt, taču allaž neizdevās ievesmojoša fotosesija - mūsmājās ir īsta Dārgumu lāde! Tajā pagāšvasar savākti visvisādu garumu un izskata jūras kociņi, no jūras izskaloti interesanti priekšmeti - kurpes fragments, caurumots finiera gabals, kauls un čupiņa spalvu - tas viss jau labu laiku ir bērnu radošo lidojumu pamats! Taču tieši pēdējās divas nedēļas šie dārgumi pilnīgi noteikti izkonkurē visas rotaļlietas. Un, ja man tagad nāktos izvēlēties, ko dāvināt kādam no maniem mazajiem svētkos - es nešaubītos ne mirkli - iesēstos ar viņiem mašīnā un prom uz jūru dārgumu medībās!

Jo viens plakans dēlītis, piemēram, pagājušajā nedēļā bija gan "zāģis", gan "sērfošanas dēlis", cits tika nokrāsots un sazīmēts līdzībā ar šī brīža aktuālās grāmatiņas varoni sēkliņu!


Un šīs nedēļas nogales rudenskrāsu baudījums iedvesmojis arī mazos māksliniekus. Visi kociņi tikai nokrāsoti. Lai arī man protams labāk patiktu saglabāt tajos dabīgumu :D
Taču kas var būt labāks par šādu skatu bērnistabā? Šoreiz ieilgušais klusums neizrādījās blēņas. :D Bet arī "blēņas" taču vienmēr ir elastīgs jēdziens :)

 Tā piemēram par blēņām nekad mūžā nenosauktu piegružotu darbistabu, ja vien šī procesa rezultātā Niklāvs beidzot iemācījies pareizi turēt un darboties ar šķērēm! Taisni prieks par tik sīksīkiem gabaliņiem!


 Ar radīšanu brīvdienās nodarbojās ne tikai mazie. Arī no manas darbistabas ik pa laikam spruka laukā audumi, rūca šujmašīna, skanēja nemitīga pie sevis bubināšana ... Jo audumu un adatu katlā pēc vecās spilvendrānas receptes vārījās dīvānu spilvenu pārvalki manas māsas guļammēbelei...


Nedēļbeigu (weekenda tiešais tulkojums) lielākais radošais prieks un atslodze - viens matainais, kurš kopā ar citiem neparādītiem darbiņiem jums atrādīsies rīt!


Inese  – (2011. gada 11. oktobris 02:56)  

Tu ar vēl neguli :))) - vismaz nesajutos vairs tik vientuļi šai virtuālajā naktī :D
Pilnīgi vai zaļa skaudība par jūsu dārgumlādi - man vīrietis neļauj šito visu stiept mājā :(, es tik uz vietas varu priecāties un paspēlēties, ja ir laiks...

Irēna  – (2011. gada 11. oktobris 07:38)  

Jā, bērnu fantāzijai nevajag daudz..., kamēr mēs viņus paši nesabojājam ar pārāk daudzām dārgām un ,kā reizēm izrādās, -pat veselībai bīstamām rotaļlietām...

Sarkanā Biete  – (2011. gada 11. oktobris 08:46)  

Sapriecājos par tavu sprunguļvalstību:) Un saintriģēji ar mataino ar'!

Par riteņiem - bērnam sēžot uz riteņa, ar izstieptām kājām, pēdas purngalam ir viegli jāskar zeme, un, pedāļus minot, kājai ceļgalā nav jāsaliecas šaurāk par taisnu leņķi. Nu nezinu, vai var saprast, bet kaut kā tamlīdzīgi:) Vārdu sakot, lai ceļi neraujas uz augšu pie rumpja. Tad ritenis esot jau par mazu. Stūres augstums gan esot arbitrējams jautājums, jo tur nu ir tā, kā nu kuram patīk. Manējai tīk sēdēt ar taisnu muguru un tā eleganti rullēt. Es gan sevi atceros pie stūres pieplakušu no kalna laižamies, bet es jau no provinces:)

Pastāsti vēl par Valdorfa pedagoģiju - respektīvi, ko domā, kas patīk, kas šķiet garām. Ļoti patreiz interesē šīta štelle:)

SiStro  – (2011. gada 11. oktobris 08:59)  

Prieks par bērnu darbošanos! Bieži vien tiešām nevajag daudz, lai pāris stundas līdz neprātīgai aizrautībai darbotos!
Mēs pāris porcijās esam šķīrušies nu jau gandrīz no visām mīkstajām mantām. Aizvedām pie omes, jo, kaut gan es pati tās neesmu pirkusi, kāds allaž ko uzdāvina un tās krājas. Un tad vienā brīdī no viņam nav ne jēgas, ne kārtības. Tā visas trīs visas kopā nolēmām, ka vedīsim pie omes - mīļās un guļamās, protams, ir palikušas tepat. Kad esam pie omes un ir luste, tad var paspēlēties - bet tas notiek reti, jo ārā vienmēr kas interesantāks darāms. Mājās palikuši dažādi kluči, lego kluči, puzles un citas - tādas radošās, domājamās mantas un dabiskie materiāli - oļi, kociņi, tagad kastaņi, zīles un to vāciņi. Ar šiem arī pilnas malas, tomēr viņi nez kāpēc tik ļoti netraucē – var mierīgi ”elpot” un šie aktīvi piedalās spēlēšanās apritē.
Tagad vai ik dienu tiek salasītas svaigas kļavu lapas un tad top ežu migas - līdz lapas pāris dienās sažūst un sāk lūzt sīkos gabalos – tad jāiet pēc jaunas porcijas! :)

dabasmamma  – (2011. gada 11. oktobris 09:41)  

Mums arī mājās ir viens tāds ričuks. Cik es zinu, tad sēdeklim ir jābūt tādā augstumā, lai bērns apsēžoties, var ar pilnu pēdu stabili stāvēt uz zemes. Jo viņam ir jāvar atsperoties ar kājām,lai tik uz priekšu. Nedrīkst būt pārāk iesēdies ceļos, un ne tā, ka grūti aizsniegt pedāļus! Šitie bezpedāļu riteņi ir vislabākie, lai mazie mācās turēt līdzsvaru un pēcāk būs pavisam viegli braukt ar pedāļriteni:)) Lai izdodas!!

...ar cieņu un smaidu,..  – (2011. gada 11. oktobris 10:11)  

paralēli terminam "sēņot" arī ir termins "sprunguļot" :) "Čiekurot" "akmeņot" un varbūt arī "spalvot" kaut gan tas jau skan neizprotamāk.. bet attiecīgajā teikumā.. :)
es kādu dien atrādīšu savus sprunguļjungurus.. gan gluži ne pa bērnu tēmu:) bet gan "sprunguļballīte" :)

Līga  – (2011. gada 11. oktobris 11:50)  

Staigāšana ar līdzsvara riteni starp kājām ir viens no posmiem (patiesībā laikam pirmais), kamēr bērns iemācās ar to braukt. Un tas ir pilnīgi normāli, ka sākumā viņš tā dara. Sēdeklim jābūt noregulētam tā, lai ar taisnām kājām pilna pēda tiek pie zemes. Ja nevarēs pielikt visu pēdiņu pie zemes, būs grūti iemācīties, tāpat arī, ja kājas būs pārāk saliektas (sēdeklis par zemu), tad arī grūti braukt. Un loģiski, ka līdz ar to arī negribēsies un neko foršu bērns tur nesaskatīs. Mans bērns sākumā arī gāja ar riteni starp kājām, bezmaz nesa to riteni. Pēc tam saprata, ka var arī apsēsties. Kādu laiku sēdēja uz sēdekļa, un ļoti lēnītēm mēģināja tipināt uz priekšu. Kad aptvēra, ka ir nevis jāiet, bet vienkārši jāatsperas pamīšus ar abām kājām, tā lieta aizgāja. Sākumā lēnām, bet aptuveni nedēļas laikā jau brauca kā lielais, ceļot kājas gaisā. lai Niklāvam izdodas! Jo patiesībā šāds ritenītis ir baigi labā lieta. Kā jau te minēja - bērns iemācās turēt līdzsvaru, un pēc tam ir pavisam viegli iemācīties braukt ar parasto (pedāļu) divriteni. :)

Zkss  – (2011. gada 11. oktobris 18:24)  

Pievienojos Dabasmammai par to ričuka atspērienu. Precīzi aprakstīts. Man izskatās, ka Niklāvam maķenīt par zemu sēdeklis.

Linda / www.miomilo.lv  – (2011. gada 11. oktobris 19:42)  

Sofija tikko absolūtā sajūsmā spiedza par Niklāvu uz riteņa un tad mēģināja viņam caur ekrānu iebarot cepumiņu. Cerams, viņam garšoja :)

Ierakstīt komentāru