Mūsmājās atkal Mārtiņdiena. Par to, kā pavadījām šos svētkus- nākamreiz. :)

Sarīkojiet vienu krāsainu pikniku istabā arī jūs!

Gaišu dienu!

Ik pa laikam mūsu ģimenes ikdienā uzrodas pa kādai ar publicitāti saistītai avantūrai. Ja tipiski tās ir kontekstā ar manu darbošanos, tad šoreiz piedāvājums tika izteikts mūsu atvasēm. Un uzradās šis piedāvājums brīdī, kad manas māsas draudzene, stiliste Jūlija Volkinšteine (viņa arī tauriņu un citu smukaksesuāru WOWOWO radītāja) gatavoja lielveikala "Domina" pavasara/vasaras kataloga bērnu apģērbu lappuses.
Pastāstīju mazajiem par piedāvājumu, potenciālo algu dāvanu karšu veidolā un apskaidroju visas iespējamās ar šo darbu saistītās grūtības: ģērbšanos daudzās dažādās drēbēs -arī tādās, kuras ikdienā nevelkam un kuras iespējams nepatiks, smaidīšanu pēc komandas utt. Piebildu arī, ka, ja piekritīsim, tad pārdomāt nedrīkstēs, jo būsim apsolījuši. Mazie ar prieku piekrita, lai gan manuprāt pēc teksta "Dominas reklāmai..." Niklāvs pārējo vairs īsti nedzirdēja, jo bija ieņēmis galvā (un man šķiet, ka vēl tagad ir :D ), ka tā būs reklāma TV.

Īsāk sakot - pirms mēneša vienā saulainā darba dienā bijām Rīgā un tekalējām no viena Dominas stūra uz otru, lai noķertu četrus tik svarīgos kadrus. :)


Te process Lido. Šeit tikai uzņemta pirmā bilde. Tā kā mieloties nebija laika, skaistie desertiņi mums tika pietaupīti līdz pat fotosesijas beigām. Kad atgriezāmies patīkami noguruši, šāds salds uzmundrinājums bija tieši laikā. :)


Pietura "Vairāk Saules". Mūsu mīļākā pietura. Fotovajadzībām tika daudz burkānu un gurķu nograuzts. Un pa kādam frī kartupelītim arī.:) Galā tomēr bilde bez ēdmaņas mutē. Bet vismaz punči bija pilni!


  Slidkalniņš, bumbas, ziepju burbuļi pa gaisu, bet viss, ko drīkst darīt ir skatīties kamerā un smaidīt! Un atcerēties stingri turēties pie slidkalniņa malām. :) Šī bilde prasīja visvairāk izturības. Es teiktu Speciālo Uzdevumu Vienības cienīgs treniņš! :D Tā kā fotografēšanās laikā iztrakošanos bumbās baudīt nebija iespējams, atgriezāmies šeit pēc darba.



 Pēdējā bilde, kurā abiem modeļiem un, ko tur liegties, arī visiem pārējiem iesaistītajiem jau bija piezadzies nogurums. Smaidiņi izdevās ar lielu pierunāšanu, bet izdevās! Tikām arī pie gardas picas un kokteiļiem!



Darbiņš nebija viegls - to atzina abi fotomodeļi. Bet mājup braucot abi kā viens tomēr secināja, ka labprāt ko tādu darītu vēlreiz. Niklāva mīļākais tērps esot bijis tas ar dinozauru un tīģerdžemperi viņš gribot arī sev, bet Emīlijai vislielāko prieku sagādāja pucēšanās kleitiņā un tauriņš uz galvas.

Kopumā šī bērniem bija ļoti laba pieredze:
Pirmkārt tā bija brīvdiena un brauciens uz Rīgu.
Otrkārt - viņi guva ieskatu vairākās profesijās - fotomodeļa, stilista un fotogrāfa.
Treškārt- saprata, ka algotā darbā ir noteikumi un uzdevumi, vai, ja pagriežam skatpunktu otrādi - pēc noteiktu uzdevumu veikšanas un pārvarētām grūtībām saņem atlgojumu. Šis bija īpaši svarīgs punkts, jo mājās mums,  līdzīgi darbojoties, nav tik skaidri definētu darba un algas attiecību.
Ceturtkārt- mazie ne tikai strādāja, bet arī baudīja gardus ēdienus un beigu beigās arī izdrīpelējās rotaļlaukumā, kas man liekas vienlīdz svarīgi, jo, manuprāt, ir būtiski jau no mazotnes zināt, ka arī nopietnu darbu var apvienot ar prieku tajā
Piektkārt - tagad, kad bildes jau ir Dominas katalogā, būs vēl viena taustāma un skatāma piemiņa no bērnības!

Sveicu pēdējā pirmssvētku darba nedēļā!

Pēc ikmēneša žurnāliem spriežu, cik ātri paiet laiks! Likās, ka tikko vēl rokās turēju oktobra "Mans Mazais", bet nepaspēju vēl izlasīt visus atzīmētos rakstus, kad veikalu žurnālplauktos jau iegūlis novembris! :)

Šī mēneša "Manā Mazajā" ar interesi izlasīju rakstu par vakcīnām. Godīgi sakot, mani pamtīgi aizkaitināja profesores Gropes nostāja, ka "...vecākiem nav tādas izglītības, lai pieņemtu lēmumu, kuras piecas slimības potēt un kurā vecumā..."! Jā, izglītības medicīnas jomā mums iespējams nav, taču ir viena ovāla bumba uz galvas, kurā notiek dažādi ar domāšanu saistīti procesi, ja kas! Mēs piedzīvojam, vērojam, uzzinām, salīdzinām, vērtējam un galu galā izdarām mūsu izvēles! Rakstā gan man patika tas, ka beidzot pēc sešiem gadiem vecākbūšanā uzzināju kam un kāda pote ir paredzēta un kāpēc tieši tad, kad tā ir. Ļoti forši, ka vismaz žurnālā to var izlasīt, jo ģimenes ārsti pārāk nenopūlas ar skaidrošanas darbiem...

Bet pilnīgi un galīgi pret potēm es neesmu. Drīzāk esmu "team vaccination" kā "team anti-vacciation"...
Tiem, kas prot angļu mēli lūk viens no apkopojumrakstiem, ko der palasīt šajā sakarā. Tīri viedokļa veidošanai.

Es bieži domāju par to, kā risinātu vakcinēšanas jautājumu ar trešo bērnu. Prātoju, ka censtos pirmajā pusgadā nevakcinēt (pie noteikuma, ka neizejam tālāk par 100m ārā no mājas.:)) Tīšām neesmu lasījusi nevienu no radikālajiem pretpošu rakstiem -manuprāt tie ir tikpat kaislīgi un kategoriski kā tie, kas Par potēm, bet mana pieredze gan ar Niklāvu, gan Emīliju liek man aizdomāties, ka vakcinēšanās pirmajā dzīves pusgadā mazajiem iespējams izraisa virkni alerģisku reakciju. Es droši vien censtos mazo agrīni nevakcinēt kaut vai lai pārbaudītu, vai nekļūdos.

Joprojām gan neredzu (un neizlasīju) pamatojumu vakcinēšanai pret vējbakām... Bet ticu, ka ir mammas, kas zināmu iemeslu dēļ tomēr pat nepieļauj iespēju bērnu pret šo kaiti nevakcinēt. Līdzīgi kā es izvēlējos vakcinēt Emīliju pret Rotavīrusu, jo Niklāvs gadiņa vecumā šīs slimības laikā iegūlās slimnīcā. Kad piedzima Emīlija, vēl pirmajās dienās slimnīcā man daktere pastāstīja, ka reanimācijā todien ievests 4 mēnešus vecs mazulis ar Rotavīrusu un es to uztvēru kā zīmi tam, ka man savu bērniņu pret šo slimību jāvakcinē. Rezultātā abiem maniem bērniem vajadzētu būt imunitātei pret Rotavīrusu. Viens to ieguvis dabīgi, otrs mākslīgi. Kā darītu ar trešo bērnu?... Nezinu. Domātu. Lasītu. Svērtu. Bet neatstāj sajūta, ka par farmācijas tirgus aizkulisēm mēs -parastie mirstīgie- zinām tikai aisberga galiņu... Katrreiz, kad izdzirdu par kārtējo poti, iedomājos, kā kaut kur debesskrāpja 78. stāvā savākušies onkuļi smalkos uzvalkos paraksta rūpīgi izstrādātus pasaules apčakarēšanas plānus. :) Es draudu izklausīties pēc šizo-mizo, bet es dažreiz patiešām ticu, ka farmācijas kompānijas izstrādā ne tikai vakcīnas, bet arī pašus vīrusus. Tā lūk. Nu tas ir pateikts.


Tieši tikpat ļoti, cik mūsmājās priecājas par grāmatu "Kaka un pavasaris", es priecājos par interviju ar izdevniecības  "Liels un mazs" vadītāju Alīsi Nīgali! Tāda sajūta, ka būtu izlasījusi interviju ar sevi pašu! :D Prieks par vēl vienu radniecīgu dvēseli pasaulē. Un attiecīgi, palīdzot vecītim maisiņu pildīt, šodien pasūtināju divas izdevniecības "Liels un mazs" grāmatiņas viņu mājaslapā. Ja paši dodas pakaļ grāmatām, tad, manuprāt, cenas ir ļooooooti draudzīgas! Tā kā pēdējā laikā no bibliotēkas esam ņēmuši "Pingu posta piedzīvojumus", "Ak, skaistā Panama", "Skolotājs Jāps var visu" un atzinuši tās par labām esam, tad ceru, ka  arī "Mākoņu grāmata" un  "Kā uzburt sniegu" neliks vilties. Personīgi man ir svarīgi, lai lasot grāmatu arī man būtu interesanti, citādi es vienkārši sāku migt ciet jau pirmajos "akordos". :D:D:D Un ilustrācijas! Ak! Tās šīs izdevniecības grāmatām ir izcilas!

***

Visbeidzot raksts par atkarību no datora un telefona. Atrotām piedurknes! :D
Lai arī šī it kā bija "jautājumu-atbilžu" intervija ar psiholoģi, man tomēr palika iespaids, ka šis ir vienas mammas mēģinājums nomierināt savu sirdsapziņu. Un man tas ir tik ļoti saprotami, ja kas. Arī es tā mēdzu darīt. Kad apzinos, ka kaut kur varbūt kaut ko daru ne pārāk pareizi, mēģinu tam atrast attaisnojumus un pozitīvās puses. Kļūst vieglāk, taisnība! :)
Jautājumā par "bērniem un datoriem" uz doto brīdi pasaulē nosodījumu saņem abas puses - gan tie vecāki, kas jau dzemdību nodaļā izmanto i-phone, lai aizmidzinātu savu bērnu pie baltā trokšņa, gan tie (kā es, piemēram), kuri sargā bērnus no planšetēm kā no uguns.
Un te jāmin daži fakti. Mūsu ģimenē datoru izmanto pietiekami daudz: es to izmantoju darbam un kino baudīšanai, Kundziņš ziņu lasīšanai un darbam, bērni bilžu skatīšanai un kino baudīšanai. Nekad neesmu speciāli bērniem mācījusi, kā apieties ar datoru, bet šajā vecumā viņi abi māk aktivizēt mūzikas/filmu klipus, uzlikt pauzes un atsākt darbības, utt. Kopā ar bērniem datorā mēdzam papildināt informāciju par grāmatās lasīto, dzīvē vai TV redzēto. Gūglējam attēlus, kad, piemēram, uzmetušās nezināmas izcelsmes pumpas vai pēkšņi izdzirdēts termins "monster shark". Dators, tātad, manu bērnu dzīvēs ir tikpat sadzīviska lieta kā cepeškrāsns. Vienkārša elektroniska ierīce dzīves komforta uzlabošanai! Darbarīks. Ne izklaides objekts. Un te, man šķiet, arī sākas īstie šķēpu laušanas un mešanas čempionāti: tie PRETinieki un PARinieki jau patiesībā cepas par to "dators/telefons-izklaidētājs" lietu! Man uz šo pagaidām ir strikts viedoklis: gluži kā pieradinām bērnu pie knupīša, tāpat mēs paši pieradinām bērnu pie izklaides telefonā/datorā.

Mana personīgā pieredze pagaidām ir tāda, ka piecgadīgs, sešgadīgs bērns, kura ikdienas redzeslokā nav datorspēlīšu un to spēlētāju, neizjūt nepieciešamību pēc tām. To laiku, ko cits vienaudzis iespējams aizpilda spēlējot kaķa kutināšanas spēlīti telefonā vai mācoties alfabētu datorā, Niklāvs un Emīlija pavada darot to pašu "dzīvajā"! Tieši tik vienkārši!
Zinu, ka pienāks laiks, kad, pēc šajā laikmetā dzīvojošo cilvēku izveidotā meinstrīm diktāta, arī maniem bērniem nāksies vienu daļu savas dzīves dzīvot datorā. Bet gribu, lai līdz tam viņi ir paspējuši uzbūvēt citādus priekštatus par pasaules uzbūvi un lietām, kas tajā svarīgas. Nopietni- iemācīties darboties ar datoru var jebkurā vecumā, tāpēc visi argumenti par konkurētspēju darbatirgū vispār nav pat apspriežami! Daudz grūtāk ir pieaugušam cilvēkam, kurš no bērna kājas pieradis komunicēt virtuāli ( un es neizplūdīšu sīkumos par virtuālās komunikācijas psiholoģiju, ētiku, valodu...) iemācīt pilnvērtīgi sarunāties acīs skatoties.

Un redze! Un elektromagnētiskais lauks! Par to vispār neviens nerunā...

***

Tiktāl par rakstiem, kas šoreiz ne tik daudz ievesmoja un lika lidot, kā raisīja pārdomas... Un tas arī ir ļoti svarīgi! Domāt.

Tikmēr es atkal rotaļājos ar veco, labo kartupeļzīmogu tehniku! Krekliņi Latvijas Māmuļas 95. dzimšanas dienai par godu! 


Un te solītās aizkulises jeb "cik gan pudu sāls jāizēd..."


...lai pie medus beidzot tiktu! :)

Lai veiksme un izdošanās visiem, kas šos gadus darbojošies "Mūsmājās"! Viss, kas notiek taču notiek uz labu, vai ne? Ar nepacietību gaidu žurnāla solīto "turpinājumu pēc pāris mēnešiem citā veidolā".

Labrītiņ! Ziņa tiem, kas vēl savu šī mēneša "Mans Mazais" nav iegādājušies! Šoreiz numurs padevies makten aizraujošs.

   Mani pilnībā apbūra raksts par meitenīti Amatu, kura dzima skaistajā Amatciemā! Vēl jo vairāk tālab, ka ciems ir mūsu Latvijas pusē un nereti sanāk tam garām braukt. Lasot rakstu gan smējos, gan asara izskrēja, bet noliekot žurnālu gūglēju pēc Amatciema. Jo esmu nolēmusi, ka, ja Dieviņš dāvās mums vēl atvases, tās nevēlos laist pasaulē slimnīcā.

   Bet pāri visam - reciklēšana! Šomēnes mēs ar Anitru Toomu vienā atvērumā esam pieķērušās t-kreklu re-darbiem! Viņa uztamborēja paklāju, es grozu rotaļlietām! Jānis Kairis, savukārt, uzstellējis šūpolītes no ķerras riteņa. Un vēl žurnālā par to, kā forši un praktiski izmantot sadzīves kartonu - kastes un tualetes papīra rullīšus! :)

Paklačosimies? Kas no šī mēneša žurnāla Mans Mazais jums likās visinteresantākais?