Ļoti novēlota decembra žurnālziņa! Esmu tā nodevusies darbam, ka neatliek brīvas piecminūtes mierīgai žurnāla pārlapošanai. Tomēr ir šis tas, kas piesaistīja manu uzmanību arī šajā numurā.

Ar interesi lasīju Ilzes Klaperes rakstu par bērnu muzikalitāti un atcerējos, kā klausījos sava pirmā bērna dziedāšanā, kad viņam bija kādi 4 gadi un domāju: "Hm... Nez pienāks kaut kad brīdis, kad viņš trāpīs īstajās notīs vai tomēr šis skanējums nozīmē to, ka dziedātājs viņš nebūs labs?.." Nepagāja ne gads, kad skaņa jau bija pavisam cita un tagad, kad Niklāvam ir 6 gadi, ar prieku secinu, ka varam pat sadziedāt kopā - viņš ne tikai spēj meldiņu noturēt, bet arī vārdus dziesmām atceras.
Jaunā dāma, kurai pēc pāris mēnešiem būs pieci gadi, Ziem`svētku vecītim vēstulē palūdza mikrofonu. Pēdājā laikā viņa sniedz vienu koncertu pēc otra un dzied tā, ka brīžiem ausis gurst. :) Bet domāju, ka, ja vien saglabāsies esošais dziedāšanas entuziasms ( un tas viņai, ticiet, ir milzīgs :D), arī viņa drīz pievienosies ģimenes profesionālajam kopkorim. :)
Ja domāju par mūziku mūsu ikdienā, tad pieļauju, ka tās ir nedaudz vairāk kā vidusmēra latviešu ģimenē. Un es nerunāju tikai par nemitīgajām youtube sesijām. :D Mums mājās stāv gan klavieres, gan ukulele, gan ģitāra un šad tad katram no instrumentiem ir ļauts drusku paskanēt. :) Veids, kā netieši veicinu muzikalitāti bērnos jau no mazotnes noteikti ir tautasdziesmu un šūpuļdziesmu dziedāšana. Pēdējās uz Emīliju iedarbojas maģiski: "Aijā žūžu" viņu ar garantiju nomierina pat vistrakākā niķa laikā, bet "Pūt vējiņi" izmantoju kā drošu nokautu brīžos, kad mazo jāaizmidzina. :D


Foršs Sindijas Meluškānes raksts par Ziem`svētku vecīti. Atbild psihologs Gatis Līdums. Tik daudz kas smuki pa plauktiņiem sakārtots un atgādināts.
Man pašai šķiet, ka mūsu ģimenē ar šo lietu joprojām diezgan paliels bardaks. Mums ir iegrābstīts pa bišķim no visa - kristietības, popkultūras, Skandināvijas un pagānisma. :D:D:D Domas par to, kā svinēt šos svētkus katru gadu mainās. Nemainīga paliek vien gaišā, baltā, omulīgā sajūta. Bet galvenais vienmēr ir jautājums - kā bērnam pasniegt Ziemsvētku vecīti. Mēs jau pāris gadus skaidrojam, ka ir tikai viens īstais un pārējie ir tikai aktieri, kas palīdz darīt Vecītim viņa darbu. Un vēl ir rūķi  - tie gan vēstules savāc no sliekšņiem, gan istab`svidū izmētātās mantas, gan dāvaniņas palīdz Vecītim gatavot un saiņot, utt.
Emīlija jau laikus nodiktēja savas svētku vēlmes: mikrofons, šokolādes rūķis, lillā nagu laka, princešu lampa.
Niklāvs pateica, ka grib burtnīcu ar rūtiņām. Pagaidām viss. :D Sacīju, lai raksta vēstuli, uz ko šis atcirta, ka Vecītim esot gaiša galva un viņš tāpat visu zin! Ha, lieliski, ne? :D Pagāšgad aizsākām tradīciju Ziem`svētkos Vecīša maisā likt tās lietas, kuras mazie iekārojuši nevis tās, kurām paši kā vecāki redzam jēgu. :) Lūk šī tad izrādījās Ziemassvētku prieka formula! :D


Raksts, kurš uzrunāja ļoti personīgi - "Uz balli pēc negulētas nakts". Paldies Dacei Rudzītei par apkopojumu. Ieraudzīju tos ledus gabaliņus un atcerējos, ka man taču saldētavā jau kopš vasaras stāv rīvētu gurķu ledus! Šajā laikā, kad naktis man ir 6 stundas garas, katru rītu sāku ar gurķu ledus masāžu uz sejas... Perfekta sejas atmodināšana!

Es pati jaunajā Ziem`svētku "Mans Mazais" numurā rādu, kā savām rokām īsā laikā tikt pie foršas, reciklētas rotaļu platformas! Šoreiz stāsts par pili. Varbūt noformējumā drusku pārsālīju ar krāsām :D, taču gribējās uzsvērt ideju, ka tiklab šādu pili var pagatavot arī lielā māsa mazajam brālim un otrādi.
Un šoreiz mana žurnāllapu biedrene - Madara no Puķuzirņa ar savu 10 līmeņus augstāko pili no finiera! :D