Mammas Rokas: februāris 2014

Pa ilgiem laikiem beidzot sagadījies izpildīt visu darbu rindu un iegūt, līdz ar to, īpašumā pāris vaļīgas nedēļas. Protams, lai laime nešķistu pārāk salda, saslima bērni. :) Par spīti jauniegūtajām rūpēm tomēr spēju sevi disciplinēt gan atliktajiem mājas darbiem, gan veikaliņa plauktu papildināšanai. Lūk pavasarīgs rezultāts!...

Ja zini tuvojamies kāda maza ķipara ballīti, šeit vari sarūpēt viņam mīļu, neatkārtojamu dāvanu! :)
Man bieži prasa, kāda vecuma bērniņiem Garie Grabuļi paredzēti. Pēc mammu nostāstiem, varu droši teikt, ka jubilāram var būt 1, bet tiklab visi 6 gadi - prieks par jauno draugu būs kā maziem tā ne tik maziem!

Piedomāju arī par tiem bebukiem, kas dienasgaismu ieraudzījuši pavisam nesen. Ja dodaties raugos, iespējams tieši Mammas Roku pirmo rotaļlietu komplektiņš būs lielisks mīlestības apliecinājums jaunajai dzīvībiņai! :)

Ja rotaļu kubs vairāk paredzēts darbotiespriekam rotaļistabā, tad grāmatiņa tiklab var kļūt gan par jautru ceļabiedru, gan sarunu biedru pirms miedziņa, gan mīļu, sentimentālu atmiņu par bērnību, ko saglabāt no paaudzes paaudzē. Mazajai Sailai februāra sākumā tapa pašai savs meža stāsts. Vairāk par meža grāmatiņu uzziniet šeit...

Kā katru gadu, arī šogad sākot no maija Mammas Rokas dosies vasaras, bērnu, pikniku, ceļojumu, pārgājienu, laiskošanās un dārza darbu atvaļinājumā. Vasara ir laiks, kad cenšos pie šujmašīnas piesēsties tikai īsinot lietainās dienas. :) Tāpēc gaidu jūsu ziņu, lai līdz maijam varu raženi pastrādāt! :)

ar sveicieniem
Laine Zaubes mežiņā

Pirms kāda laiciņa kāda jauka būtne man atgādināja, ka daļa mana bloga lasītāju visvairāk priecājas tieši par Humpalmedību rakstiem! Paldies par atgādinājumu! :)
Lieta tāda, ka esmu kļuvusi par ļoti izvēlīgu un cimperlīgu mednieci. Nozvejotās bērnu drēbes nevienu šeit neinteresē, bet lietas interjeram un rokdarbu skapim par saprātīgām cenām pēdējā pusgadā gadās iepirkt reti. Turklāt - kopš esmu nostājusies uz "mazāk pirkt" takas, ļoti izvērtēju, kur un kā izmantošu iegādātās lietas.
Par laimi Zosēnmājā pamazām bet spītīgi top remonts un attiecīgi galvā virmo dažādas idejas topošajām (cerams šajā desmitgadē) bērnistabām...:)

Tad lūk kāds ķēriens man izdevās Jelgavā pirms pāris nedēļām:

Marimeko aizkari. Humana sestdienā. 0,50EUR/gb

Āpšu (grāmatturētāji?). Kopā 3EUR.

Un kaut kas, kas ne katram liksies ķēriens. Mums kā ģimenei, kas iemīļojusi pabradāt pa mazajām upītēm, pagāšgad izkristalizējās vajadzība pēc kādiem brienamapaviem. Ieraudzīju šīs Gill gumijenes un nospriedu, ka būs gana labas par 2EUR. Biju pārsteigta uzzināt, ka šīs skaitās speciālās jahtnieku kurpes par kurām sākotnēji daži gatavi atdot pat 30 angļu mārciņas!

Tādi, lūk, pēdējie jaunumi no humpalu jeb, kā mana mammasmāsa tās dēvē- "huņču" medībām! Rakstot šo rakstu, atcerējos vēl dažas lietas, kas nav izgājušas blogkontroli :), bet laba daudz nevajag. Mēģināšu pakļaut arī šos iztrūkstošos humpalatradumus fotozibšņiem un nākamā mēneša laikā atrādīt. Lai jau nopriecājas tie, kam šādi raksti patīk. ( P.S. man arī patīk! :))

Cīnās divi milži, no kuriem katrs ieņem vienu treknu ceturtdaļu karietes, ko par Gadu sauc. Šie milži ir Ziema un Pavasaris.

Todien, 20. februārī, kad Tviterī rakstīju par plaukstas lieluma pārslām, 1) es nemeloju 2) ne visi Latvijā līdz galam saprata, par ko es runāju :), jo izrādās ka pat Zaubes mežiņam salīdzinoši tuvās vietās no sniega nebija ne miņas. Tāpēc vēl jo glaimojošāk bija saņemt šādu dabas dāvanu! :) Kaut džinglbeļļus iekšā slēdz!

Un, it kā atbildot pēkšņajam Ziemas izrāvienam, Pavasaris šodien ieslēdza spožāko no saulēm, skaļākos no putnu treļļiem un visi bez izņēmuma satiekoties sveicinājās ar vārdiem "Pavasaris klāt!" :)

Un tā viņi cīnās - divi diži milži. Un mēs - cilvēkskudriņas- spējam vien pielāgoties...Viendien kājās kurpes un mētelim pogas atšautas vaļā, nākošajā jau atkal jāmeklē pēc dūraiņiem un cepures. Uz palodzes divas kastes - vienā pirkstainie cimdi un lakatšalles, otrā prāvāka munīcija saltajiem rītiem. Mašīnas logu skrāpis joprojām dežūrē. Vēl jau vismaz reizi nedēļā bērnudārza rītos darbiņš ir...

Parasti es nemēdzu izpaust dikti personīgu informāciju par cilvēkiem, uz kuru mājām no Zaubes mežiņa aizceļo Mammas Roku rotaļlietas. Bet šis gadījums ir citāds, jo divi draugi - Princese un Princis- ir nokļuvuši mājās, kurās aug Māmiņu kluba superbēbīte! Tāpēc es jūtos bezgala priecīga gandrīz katru svētdienas rītu!
Ir dīvaina un tomēr ļoti patīkama sajūta ieraugot savus lolojumus viņpus ekrāna Lienes un Līnas gādīgajās rokās! Tādos brīžos jūtos kā lepna māmiņa... :)

Es gribētu arī uzteikt Lienes foršo ideju par mīļiem krustdūrienā izšūtiem spilventiņiem katram bērniņam un pavisam un galīgi mani aizkustināja viņas pašas šūtā lellīte! :)
Sveiciens jums, meitenes! :)

Lai apskatītu sižetu, spiediet šeit. (Sākot no 20tās minūtes)

Februāra sākums bijis visnotaļ raits. Jāņmuižas bērnudārza vadība jau pagājušā gada nogalē izteica vēlmi pēc jautriem, darboties rosinošiem spilveniem, tāpēc, beidzot atkāpjoties postZiemassvētku stresa sindromam, manī atradās iedvesma šo vēlmi piepildīt! :)

Labu laiku spilvenus šuju oderētus, lai, loģiski, augšējo slāni ik pa laikam varētu pakļaut veļas mazgāšanas rituālam. Neapskaužu savu pirmo spilvenu īpašniekus un ļoti labprāt dzirdētu no viņiem, kā viņi tiek galā ar grūto uzkopšanas funkciju...

Fakts, ka ārpusē ir pārvalks, vizuāli padara spilvenu maķenīt grumbaināku. Par laimi maliņa ieņem formu tiklīdz uz spilvena uzraušas kāds priekpilns cilvēks. Un es no visas sirds ceru, ka bērni, kuriem spilvens paredzēts, priecājas par spilvenu tikpat ļoti, kā mani bērni. Ieraudzījuši spilvenu, viņi instinktīvi tajā iekrīt ar simtprocentīgu uzticēšanos un vieglumu!

Saņemšos vienreiz un uzšūšu arī pati sev vienu milzu spilvenu, kurā iekrist...:)

Mana meita man ir liela mīkla. Viņa nepārstāj mani pārsteigt, iemiesojot sevī- nu jau piecgadīgā cilvēciņā- veselu sajūtu un attieksmju pasauli! Ik pa laikam mūsu raksturi saduras kā divi milzu aisbergi, un lielākoties šajās sadursmēs manas dzelžainās pārliecības izkūst un ieplūst vienas lielas, rāmas sajūtu jūras ūdeņos. Citiem vārdiem - mana meita man dažbrīd šķiet viedāka, saprātīgāka un taisnīgāka par mani. Jau piecus gadus es nebeidzu brīnīties par to, cik gan daudz Svara tomēr satilpst vienā mazā, vieglā cilvēciņā! :)

Šogad dzimšanas dienas plānus nedaudz pagrozīja Norovīruss. Bet nav ļaunuma bez labuma: Čikai tika brīva nedēļa un divas dzimšanas dienas ballītes! :)

Pirmo ballīti nedēļas otrajā dienā no A-Z organizēja pati madāma. Es gan papūlējos pamosties no rīta, lai novietotu pie mazās jubilāres guļvietas jau laicīgi pietaupītās blogdraugu ballītē radušās dāvanas un dzīvās puķes puķ`podiņā. Viss no pašas jubilāres jau ļoti savlaicīgi (ja pareizi atceros kaut kad ap Ziem`svētku laiku) sastādītā dāvanu sarkasta. :) No vienas puses viegli, ka ir saraksts- ja reiz bērns spēj noformulēt, kas viņam sagādās vislielāko prieku, mammai, tētim un pārējiem radiņiem atkrīt galvas lauzīšana. No otras puses- saraksts gana plašs. Lai piepildītu visas vēlmes, būtu jārīko maktena balle. :)

Emīlijai parasti nepatīk, ka kāds aiztiek viņas matus. Bet savā dzimšanas dienā jubilāre ļāvās frizūrām.

Un tad tika apsieti priekšauti, ceptas kūciņas, šmorētas pusdienas, kārtas virtenes... Viss notika pēc jubilāres īpašām norādēm.

Piekrītot Karlsona teicienam par daudzajām kūkām un ne tik daudzajām svecītēm, nolēmām izmēģināt jaunu šokolādes mafinu recepti. Recepte mums beigās tā ne visai, bet, ņemot vērā, ka Emīlija apēstu pat čību, ja uz tās būtu "sprinkles" un Niklāvs apēstu to pašu čību, ja tā būtu iemērkta šokolādē, brūnās kūciņas ar saldajiem dekorējumiem pazuda tikpat ātri kā uzradās.:)

Ar tikpat lielu atbildības sajūtu un rūpību kā savulaik mācot māsu staigāt, brālis šogad uzņēmās sveču moderatora lomu.

Vakara noslēgumā jubilāre tika pie pirmajām čirkām savā mūža. Par to priecājās gan pati, gan brālis, sacīdams, ka nu viņš savu māsu nevarot pazīt un ka tagad viņa izskatoties daaaaaaaudz smukāka! :D

Apkopojot bildes, ko Emīlija pati todien iemanījās noknipsēt, jāsecina, ka viņas dzimšanas dienas sajūta ir bijusi priecīgi-meitenīgi-rozā. :)

Un nu bija kārta manis rīkotai ballītei. Nedēļas nogalē devāmies satikt vecmāmiņu Jelgavā, un mums piepulcējās arī radiņi.

Ja notiktu jubilāres griba vien, tad uz galda paliktu tikai "pašas garšīgākās" lietas. Es piekritu visam, vien papildināju galdu ar žāvētām vistiņām un sieru... :)

"Paldies" Agneses tantei par kosmētikas komplektu piecgadniecei. Nu es zināšu, kādu dāvaniņu uzdāvāt Emīlijas māsīcai dzimšanasdienā ... :) #revenge...

Un atkal jau brālis uzdevuma augstumos. Pirmajā piegājienā gan pirksti sāka degt un straujā sērkociņpūšana izdzēsa arī visas sveces, bet ar otro piegājienu viss notika kā iecerēts!

Jelgavā mums ir rituāli. Piemēram, triekties pie luksofora un piespiest gaidīšanas podziņu, pastaigāties pa Driksas promenādi, iet uz "Tornīti" jeb Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas torni... Šoreiz bijām lepni atrādīt mūsu iecienīto pastaigu aplīti arī ciemiņiem, kuri atzina to par foršu esam. Par godu jubilārei un ciemiņiem savvaļas zirgi bija pienākuši pie pašas upes!
Uz gājēju tiltiņa gan visi kā viens izjuta tās pašas "kājas kā vate" sajūtas, par kurām rakstīju pagāšgad... Toties šoreiz par godu jubilārei un ciemiņiem savvaļas zirgi bija pienākuši pie pašas upes!