Noķērām salu aiz astes jeb Pārgājiens ar lielo P.


Pirms laika, spītējot salam-vaigos kniebējam, bijām izskrējuši ar mazajiem apskatīt Kundziņa izreklamētos Ziemas Brīnumus Vedzē. Bija pasakaini! Īsts piemājas dabas muzejs! Viena ar bērniem gan tālu pa upi iet neuzdrošinājos. Mūsu apkaimē dzīvo lūši un upes dziļums arī man nav zināms... Nu, labi, ko es te muldu... Patiesībā es pēdējos gados pamatīgi esmu attālinājusies no dabas un īsti nesaprotu, ko no tās gaidīt un kā tajā uzvesties. Un ko dara cilvēki, kad nesaprot? Baidās! :)... Par laimi mūsu ģimenē tomēr ir viens saprātīgs pieaugušais. Viņš piektdienas rītā uzdeva bērniem jautājumu : "Ko jūs pēc skolas labāk gribētu - baseinu vai pārgājienu?" Un kā medus manām ausīm atskanēja apstiprinājums ekspedīcijai dabā.

Piektdien ap pusdienlaiku, iekrāmējuši mugursomā ēdmaņu, termosu ar kakao, rezerves cimdu pārus, salvetes un sērkociņus, devāmies ceļā. Kurināt ugunskuru nebija plānā, tomēr sērkociņus paķēru līdzi ar domu, ja nu nomaldāmies un nāksies IZDZĪVOT! :D Tas "Discovery channel" nopelns - esmu pasākusi darbodamās fonā klausīties tā pārraides un pēdējā laikā tur par izdzīvošanu vien runā! :D
Cīņā par komfortu, telefons šoreiz atkal uzvarēja spoguļkameru.

Līdz upei braucām ar auto un tad četri pāri pēdu sāka līkumot kopā ar Vedzi!


Pirmie pārsteigumi ilgi nebija jāgaida. Svaigi apstrādāts kociņš. Paša Bebra kunga āliņģītis ar` netālu.


Niklāvs ieraudzīja sēnes...



 Es māzeru...


Emīlija Krokodilu...

 
 Bet tēta uzmanību piesaistīja kolembolas jeb lēcastes...


Visas upes garumā pasakaini ledus veidojumi!



Un, lai arī vienojāmies, ka esam muzejā un cenšamies savas pēdas dabā iespējami mazāk atstāt, daži ekspedīcijas dalībnieki tomēr nespēja pretoties kārdinājumam tikt pie ledus suvenīriem...


 Bija vietas, kuru šķērsošana prasīja visu manu fizisko sagatavotību :D, taču tikpat dāsni Vedze vēlēja arī atpūsties, šķēršļu joslas nomainot ar bezmaksas slidotavām...



Kamēr daži no kokiem sagādāja fizkultūras eksāmenu cienīgus uzdevumus, citi kalpoja kā šupoles!


Forši, ka mums mednieks par gidu! Pateicoties viņam, zinām, ka ceļā šķērsojām caunas, jenota, lapsas, ūdra un lūša pēdas. Bet patiesi skaisti bija ieraudzīt liecību par putna celšanos spārnos...


Mūsu četrotnes pastaiga, protams, brīžiem  izvērtās gana skaļa. Niklāvs pusceļā arvien biežāk neievēroja norādes iet tēta pēdās un saņēma par to rūpīgo vecāku aizrādījumu šaltis. Pat ja kāds lūsis tuvumā bija, no mūsu aurošanas viņš noteikti aizmuka kilometriem tālu! :D Kad tomēr ik pa laikam apstājāmies, lai ieklausītos dabā, bija dzirdama upes burbuļošana zem ledus. Kaut kur dziļi apakšā. Un tikai vienā vietā ūdens bija sev izgrauzis ceļu dienasgaismā.


Un bija viena pasakaina vieta uz upes, kurā ledus izskatījās pēc smalki veidotas mozaīkas!



Teju ik uz soļa bija atgādinājums par Dabas varenību...


Pie viena no šiem atgādinājumiem Ģimenes Galva pēkšņi sāka plūkāt sausos zarus. Brīdī, kad tie tika salikti čupiņā uz ledus, sapratām, ka taps ugunskurs! Man tika pieprasīti līdzpaņemtie sērkociņi. Tas noteikti nebūtu īsts pārgājiens, ja tajā nebūtu nedaudz holivudiska ekšena: izrādās ūdens pudelei somā bija neliela sūce, taču ar to pietika, lai samitrinātu sērkociņkastīti tā, ka tikai mazs stūrītis sauss palicis. Paši sērkociņi arī slapji. Niklāvam uzreiz padoms rokā (jo, ko tur liegties, arī viņam šad tad tiek deva "Discovery chanell" :D) - esot jāatrod mietiņš un jātrin, kamēr uzradīsies dzirkstele... :) Kundziņš tomēr izrādījās lielāks makgaiversBērs Grills: paņēmis divus sausākos sērkociņus, viņš brīdi tos pačubināja matos un, nepaspējām mēs attapties, kad zaru čupelē parādījās dūmi! :) Un tad viss notika pats no sevis- vīri metās malku gādāt, sievas - iesmus. Drīz vien uz kārā zoba tika liktas čurkstošas desiņas un cimdi tika pie žāvēšanās.






Pēc maltītes vēl pagājām pusstundu, bet nogurums lika par sevi manīt.
Piekusuši un laimīgi izkāpām "sauszemē".
Kā rāda vieni no pēdējiem kadriem (sārtvaigu selfijs un Čikas variācija par zobu feju), arī mēs ar mazo dāmu pārgājienā tomēr esam tikušas pie trofejām. Emīlijai tā ir ķērpju burvju nūjiņa, man - nezināma koka zari lapiņu plaucināšanai.



Vēl tikai bridiens pāri rietošas saules izgaismotai pļavai un pateicībā iekritām kaimiņa mašīnā, lai tiktu atpakaļ mājup. :)



 Kad nākošajā dienā paskatījāmies termometra stabiņā un, galu galā, arī pagalmā, sapratām, ka mums pamatīgi noveicās noķert aizejošo salu aiz astes! Un nu būs brīnumainas atmiņas visam mūžam!

Madara  – (2014. gada 9. februāris 00:08)  

foršs pārgājiens. skaisti dabas veidojumi. prieks bija skatīties. man vienīgie ledus rotājumi, metru x metru ledus gabali ventā uz kuras vēl kaijas mēģina sērfot. Bet šīs dienas plusi arī tos jau līdz vakaram nokausēja. :D

Laine  – (2014. gada 9. februāris 08:59)  

Bet arī interesanti, Madara! :) Nu ko lai dara, ja dzīvo Latvijas kūrortpilsētā - rēķinies ar siltu laiku! :)

Sarkanā Biete  – (2014. gada 9. februāris 11:23)  

Ziemas pasaka jeb kam acis ir tam redzēt būs! Un noteikti ir ļoti forši, ka ģimenē ir kāds, kas zin, kas ir kolembolas (paldies par jauna vārda pievienošanu manam vārdu krājumam) un prot atpazīt meža kustoņu pēdu nospiedumus.Patīk Tava bilde, kur Tu demonstrē Latvijas ziemas sārtinātos vaigus:)

Laine  – (2014. gada 9. februāris 14:16)  

SB - paldies par vārdiem! Es, savukārt, precīzi tieši tādu pašu pateicību par leksikona papildināšanu izteicu agāšgan M.Oltes k-gam, kurš Tviterī mēģināja noskaidrot un galā arī noskaidroja, kas tie par "mazajiem kukainīšiem sniegā". :)
Bet pēdu pazīšana- arī es priecājos. Tad ir jēgpilna pastaiga. :) Būtu mums vēl kāds ledus frakciju experts... :)

Diāna  – (2014. gada 10. februāris 07:37)  

Fantastiski. Man ir upīte divdesmit metrus aiz mājas, bet es esmu tiktāl attālinājusies no dabas, ka man nav ienācis prātā paskatīties, kas tur notiek. Ļoti, ļoti iedvesmojošs ieraksts - ja pavasaris uzreiz tomēr neiestāsies, aiziešu paklīst ar savējiem (bērni gan nav tik tālu no dabas, viņi pa upi vien dzīvo, bet man ir aizdomas, ka nepievērš uzmanību visiem tiem krāšņumiem.)

Diāna Blūma  – (2014. gada 11. februāris 21:34)  

Vārdos neizsakāmas sajūtas pēc šī raksta izlasīšanas ;) Skudriņas pa visu ķermeni mijās ar prieka asarām... Priecājos par Taviem bērniem, eh kā viņiem paveicies ar vecākiem :)
Paldies Laine, ka ļāvi ielūkoties kautkamā, kas veidos jūsu ģimenes brīnumainās atmiņās visam mūžam :)

Inese M.  – (2014. gada 11. februāris 21:54)  

Kolosāli!! Bērni malači, pareiza izvēle izdarīta;)

paeglisi  – (2014. gada 12. februāris 10:30)  

Balta skaudiba Latvijas ziemu skatoties. Te Vacijas ziemelos jau visi pie pirmajam sniegparslam un sala mashina nemaz nekapj un uz darbu nebrauc, parsmieties var. Sogad vispar sniedzins uzsniga paris dienas un tik pat atri ari pazuda. Vai ta bija visa ziema? Nebrinisos, ja vaciesi pasi par to ir laimigi, ka ziema ir vienkarsi rudens2, bet mes gan esam nelaimigi - pietrukst ta vaigos kniebeja, slidot aicinosa ledus un balta mirdzosa sniega, kurs rada to pasu mirdzumu ari acis. Ehhhh... Bet ieraksts, protams, pasakains!

Laine  – (2014. gada 12. februāris 15:47)  

Diāna - Jums jau tā upīte, cik atceros no taviem ierakstiem, tāda nopietnāka. Un tā interese - netiektu, ka man viņa arī ikurāt ikdienā ir, bet tad, kad jau sadūšojas tam pārgājienam, tad sajūtas neaprakstāmas baudot. Tā kopā piedzīvošana. Man ļoti patika.

Diāna Blūma- pateicos! :) Un galvenais, ka tās taču ir tikai trīs stundas vienā dienā, kas tomērvar palikt neizdzēšamas bērnu atmiņā! :)

Paeglīši- šogad, tātad, vācieši arī Latvijā priecātos! :D Kaut arī pāris nedēļas bija tīri speldzīgas, pārējo par ziemu nosaukt pagrūti... :) Ieildzis rudens. Bet tas mums kompensācijā par pagājušo gadu, kad ziema ilga pilnus 6 mēnešus. :)

Ierakstīt komentāru