Pārlapojot māmiņdzīvi februārī...

Februāris jau gandrīz pusē un vēl neesmu paspējusi aprunāt jauno žurnāla "Mans Mazais" numuru! :)

Nu visupirms uzreiz pateikšu, ka tās čaklās mammītes, kas skatoties manā blogā kaut reizi prātojušas, kā nez` top tās čūskas un bumbas, nu var tikt apgaismotas! :) Interesantajā 69. lappusē sīki un smalki pastāstu, kā soli pa solim tikt pie trim dažādām rotaļlietām mazuļa pirmajam gadiņam. Bet mammas, kurām šujmašīnas nav - nenolaidiet rokas - ceru, ka kaut kad tiks publicēts arī tas rakstiņš, kurā atzīstos, ka, lai iepriecinātu savu mazuli nemaz nav jābūt rokdarbniecei, proti, pie kolosālas rotaļlietas iespējams tikt arī minūtes laikā! Bet tas jau cits stāsts.:)


Šī mēneša žurnāls ir īpašs, jo Mans Mazais svin 20 gadu jubileju! Divdesmit gadi! Tātad man bija nieka 11, kad MM redakcija pirmo reizi uzrunāja Latvijas mammas. Un kā izrādās- uzrunāja ar ļoti drosmīgiem rakstiem, kuri savu aktualitāti nav zaudējuši joprojām! Atzīšos- tieši vēsturi atspoguļojošos rakstus ar neviltotu interesi izlasīju pirmos.

Ļoti nopriecājos ieraudzīt arī rakstu par pirmsskolas izglītību Norvēģijā. Šis tas jau bija dzirdēts no Troļļu zemē dzīvojošajiem radiem un paziņām, un šis tad sanāca kā kopsavilkums. Raksta rindās gan nesamanīju tik daudz būtisku atšķirību, kā biju iedomājusies. Ja neskaita finansējuma sadali, viss pārējais šķiet līdzīgi. Pirmkārt jau tāpēc, ka ir ļoti grūti salīdzināt. Jo, manuprāt, ja salīdzinātu 2 dārziņus pat LV robežās, būtu temats veselam žurnālam. :)
Kaut, protams, būtiski ir runāt par svarīgākajām lietām, tomēr, manuprāt, reiz pa visām reizēm vajadzētu iztirzāt tēmu par bērnu pareizu ģērbšanu. Latvijas vecāki nereti tendējas uz ārišķību un neģērbj bērnus atbilstoši uzturēšanās videi vai laikapstākļiem. Bērnudārza apģērbam visdrīzāk vajadzētu būt tādam, ko nav žēl notraipīt un āra apģērbam tādam, lai audzinātājas varētu ar bērniem uzkavēties svaigā gaisā katru dienu! Dānijā lietus kostīmi esot obligāto lietu sarakstā pirmsskolā. Tikmēr mūsējie nereti lietainās dienās iztipina no mašīnas līdz bērnudārza durvīm botiņās. Un vēlāk, kad, saulei spīdot, jādodas pastaigā, pļavai jāmet līkums, lai nesaslapinātu kājas - bet tur pļavā taču tā īstā dzīvība kūsā, nevis grāmatā...
Savukārt gandrīz ar asarām acīs lasīju par zīdainīšiem norvēģu bērnudārzā... Es ļoti, no visas sirds ceru, ka Latvijā nevienā dārziņā nav astoņus mēnešus vecu mazuļu...

Nu un kā trešo šomēnes izcelšu rakstu par jauniešiem, ka dzemdēja bērniņu mājās. Mani šis raksts NEšokēja. Ziniet kāpēc? Tāpēc, ka par šādu pieredzi tepat Latvijā biju dzirdējusi jau iepriekš un paspējusi pati sev savu attieksmi noformulēt. Kā toreiz, tā tagad manī ir divas pirmās domas: Cik pasakaini! un Kāda pārgalvība!
Un abas šīs domas ir pilnīgi paralēlas, bez priekšrokām. Atceroties savu pieredzi ar abiem mazajiem, saprotu, ka tieši slimnīcas vide ir tā, kas sabojāja abus dzemdību procesus. Abās reizēs nonākot slimnīcā manas dzemdības vienkārši apstājās. Un tad sekoja tas, ko sauc par "dzemdību atrisināšanu" - vesela virkne medicīnisku manipulāciju, kas bērnu piespiež izkustēties ārā no mammas ķermeņa sraujāk un mammai rada neaprakstāmu stresu un nogurumu. Tāpēc esmu pārliecināta, ka trešo un ceturto dzemdību pieredzi gribēšu savādāku. Piedzemdēt bērniņu bez "palīdzības" un Palīdzības ( slimnīca un vecmāte) man liekas svētākā sajūta un augstākā pilotāža, ja runājam par uzticēšanos savam ķermenim. Taču jābūt godīgai - es uzskatu šādu dzemdēšanu ( neatkarīgi no tā, vai tas ir pirmais vai devītais mazulis) par krievu ruleti. Iespējamība, ka kaut kas var noiet greizi vai nu ar dzemdētāju vai ar mazuli pašu ir 50:50. Vai nu izdosies, vai nu neizdosies. Ja scenārijs ir pozitīvs, šī tiešām var kļūt par fantastiskāko, vārdos neaprakstāmāko pieredzi mūžā! Bet, ja nu tomēr....

Tādas lūk manas pārdomas. Un jūsējās?...

Laura  – (2014. gada 13. februāris 09:32)  

Labs ritins,Lainit!
Lasit pie brokastgalda tavu resumeee par Mans Mazais, atkal jau sapratu, ka viss forshais it elementary. Tava bernu mantinu tehnika! Super! Un es savejos shutos ta sarezhgiju ;)...
Par bernudarzniekiem-arpus Riigasciema berniem noteikti, ka it ta pljava,kura iebrist, bet te-nu, kads nu kuram darzinam tas iespejams. Parsvara nekads launums netiek nodarits,ja boteles izskrien bik lauka.Bet gas nav par mums. Tomer var saprast ari tos, kuri atved sichus neatbilstosha apgerba in apavos.Ka sacit- don't judge too early.

Laine  – (2014. gada 13. februāris 10:42)  

Laura- šis ir ilgi briedināts vērojums un nevis nosodījums. Pilsētās redzu kā pucē drēbēs, kas traucē brīvām kustībām, laukos - kā pucē tanī, ko rocība ļauj (kaut rocība ļautu arī normālas drēbes humpaļos, bet tā vietā tiek iegādāti spīguļojoši ķīniešu brīnumi). Un tad vēl tā nemitīgā aizrādīšana nekustēties, neskriet, nekrist, neelpot, lai drēbes nesasmērētu. Nu ir izņēmumreizes - arī manējie mēdz satērpties kā pašiem tīk un ne vienmēr tas ir ērti - ir bijis NIkāvs dārziņā ar biksēm, kas dupsi pliku rāda :D un Emīlija citreiz izvēlas traki pogājamus apģērbus. :) Bet izņēmumi. Un dārziņš bez iespējas zālītē vērot bizmārītes. Hmmm... Tādi arī ir?

Sarkanā Biete  – (2014. gada 13. februāris 11:52)  

Lēni slinkais rīts no manas puses Tev, Laine! Par to bērnu ģērbšanu nevaru nepiekrist. Nezinu, kā ir tagad LV, bet kad gadus desmit atpakaļ strādāju vienā no LV starptautiskajām skolām, šo atšķirību nevarēja nemanīt. Skandināvu bērni tika uz skolu sūtīti utilitāri gatavi jebkādiem laika apstākļiem - bez nekādām cakām. Es no šīs pieredzes daudz ko iemācījos šajā lauciņā.
Par 8us mēnešus veciem mazuļiem bērnudārzā - mjā, tā jau tā pasaulīte griežas, un ne visiem ir iespēja palikt mājās ar bērnu, kad kurpe spiež. Skarbā realitāte, laikam...

Laine  – (2014. gada 13. februāris 18:19)  

SB- tas mūžsenais diplomātisms par "vecākiem, kam nav citas izejas"... Es tam neticu un atsakos to saprast. Pāris procentiem tiešām tas ir izdzīvošanas jautājums, bet ne jau valstī, kurā pabalstu sistēma ir sakārtota kā Norvēģijā. Tas ir aparāts. Dzīvo, pērc, mirsti. Un vērtības, kas pakārtotas aparātam. Par šo var diskutēt stundām. :)

Sarkanā Biete  – (2014. gada 13. februāris 19:48)  

Uz diplomātiju nepretendēju, un par Norvēģiju nezinu, bet par ASV gan varu droši teikt, ka tur ir skarbi. It īpaši, ja ģimenē galvenā pelnītāja ir bijusi tieši mamma, vai, Dies nedod, ģimene ir ar tikai vienu pašu mammu pie ruļļiem...

Laine  – (2014. gada 14. februāris 00:04)  

bietīt tas jau nebija personīgi tā kā par tevi, bet kopumā - ir pieņemts diplomātiski runāt par dabā iešanu un bērnudārziem. Bet nu kaut kā taču pasaule galā tika pirms šādas bērnu novietnes bija izdomātas. Es šajā virzienā tā kā vairāk stūrēju runājot.
Un, jā, protams,es runāju LV-NO robežās.

Laine  – (2014. gada 14. februāris 00:05)  

Pardon, "Darbā iešanu", Bietīt. Drukas kļūme...

Sandra  – (2014. gada 14. februāris 07:11)  

Netieku klat izlasit "Manu Mazo" un nezinu, ka tie jauniesi majas dzemdeja (pilnigi bez mediku uzraudzibas, ar vecmati, vai vel kaut ka). Ta ka par viniem neizteikshos. No savas pieredzes: paslaik dzivoju Kalifornija, savu pirmdzimto taisijos dzemdet smilnicaa "kaa pienemts," bet sanaca dzemdet maajaas (jo, kad ierados slimnicaa, mani aizsutija atpakal majas, un pec tam viss notika loti strauji). Maajaas nebija ne vecmates, ne kas sagatavots - tikai es un viirs kurs, par laimi, nenogiba bet piezvanija 911 un pec operatora noraadeem pienema berninu! Protams, tas bija milzigs shoks, lai ari viss beidzaas loti labi. Bet veelaak, visu mierigi pardomajot, sapratu, ka piepildijaas mana klusaa veleshanaas, lai bernins piedzimst bez mediciniskas iejauksanaas (Kalifornijaa vismaz 50% dzemdibu beidzas ar keizaru) un maajaas (kaut gan es neticeju, ka tas vispar seit iespejams). Tagad, domajot par nakamo beebi, noteikti gribetu dzemdeet maajaas - bet soreiz, protams, laicigi sagatavojoties un zinosas vecmates uzraudzibaa. Ja si tema interesee, loti iesaku gramatu "Birthing from Within." Es to biju izlasijusi pirms dzemdibaam, un taa man bija vislielakais atbalsts gaidisanas un (neparedzeto) dzemdibu laikaa.
Un par citu temu - diemzel japiekriit Sarkanajai Bietei, ka ASV ir skarbi mammaam ar berniem. Ja ar viira ienakumiem nepietiek, tad ir vaaks... Socialas garantijas / darbavietas saglabasana praktiski neeksiste, un pazistu mammas, kas atsaka stradat jau pec 2 menesiem vai atrak. Man tas vispar liekas nezeligs paradokss, ka pasaules bagataka valsts nevar (negrib) atlaut saviem zidainishiem but kopa ar mammam kaut lidz 6 menesu vecumam.

dabasmamma  – (2014. gada 15. februāris 11:19)  

Labrīt tavās mājās! Ta kā Mans Mazais līdz manīm nonāk tikai virtuāli, šo to palasīju internetā. Pēc savas pieredzes un pēc tā ,ko raksta mammu žurnāli Norvēģijā, sanāk runga ar diviem galiem. Jo no vienas puses saka, mammai ir jāatgriežās pēc iespējas ātrāk darba, lai netiktu izmesta no sociālās vides un nemsazāk svarīgi pieminēt, finansiālo apstākli, kad ar vienu algu izdzīvot nevar, jo jāmaksā mājas kredīts, mašīna, laiva, hytta (vasarnīca), rēķini. Ja mēs, kur ģimenē ir ar viens uz pilnu slodzi strādājošais ietu uz banku un prasītu kredītu, mums neviens nedotu, jo jāstrādā ir abiem. Mammai vismaz 50%. Tāpēc jāsūta bērnu bērnu dārzā jau gada vecumā vai agrāk. Viņi to paši raksturo, kā vietu, kur bērniem atrast sava vecuma draugus:) Bet kas ir apsveicami, kad ar vien vairāk mammas izvēlās palikt mājās līdz 2 gadu vecuma.
Pirms 10 gadiem šeit bija tā, kad mammas dzīvoja mājās ar bērniem līdz skolas vecumam, gāja turēs kopā, cepa maizes un iekopa spēļu laukumus. Ir vēl tagad šādi vecāki sastopami, bet ļoti reti. Sabiedrības spiediens ir diez gan liels.

Ne man par to spriest, mēs Norvēģiju izvēlējāmies tieši tada iemesla dēļ, laba finansiālā un sociālā vide.
Otrs ,ko esmu ļoti bieži lasījusi Mamma.no ir tas, kad laižot bērnu bērnudārzā agrāk par 3 gadiem, bērnam organismā izstrādajās panika . Kas velāk izraisa sliktu koncentrēšanos un saskarmi. Jo jasaprot ir tas, kad šo vienu gadu veco bērnu atstāj bērnudārzā 9h. Kur ir ļoti laba, veselīga, sociāla vide. Bet kā paši bērnu ārsti atzīst, bērnam līdz 3 gadiem, nav vajadzīga sociāla vide, vienīgi sava ģimene. Šeit arī rodās daļa bērni ar ADHD simtomiem. Iedomājieties kūniņu, no kura pēc 3 gadiem izšķilsies tauriņš. Tai videi jābūt mierīgai.


Laine  – (2014. gada 17. februāris 09:34)  

Sandra - paldies, ka dalījies ar savu burvīgo dzemdību stāstu! :) Un ļoti interesanti uzzināt Amerikas dažādās puses! Grāmatu ņemšu vērā, ja kādreiz ēl vajadzēs! :)

Lelde -Paldies, ka komentēji! Būtiski, ka tieši Tev ir tā Norvēģijas pieredze, tāpēc vēl jo interesantāk lasīt tavas domas! Tur jau tā lieta, ka tie uzstādījumi, kāpēc to mazuli ātrāk sūtīt dārziņā nav īsti pareizi, ja paskatās no bērna redzespunkta. Par vecākiem viss skaidrs - labi dzīvot gribas un tas nav noziegums, bet labskanības labad piedomāt klāt, ka bez bērnudārza bērns neattīstīsies un būs antisociāls -šito murgošanu es neciešu...
"Iedomājieties kūniņu, no kura pēc 3 gadiem izšķilsies tauriņš. Tai videi jābūt mierīgai." -pilnīgi piekrītu.

Ierakstīt komentāru