Valdorfa jūsma. 1. daļa. Ievads. Kas ir "Waldorf" un ko tas ēd ?

Laiciņu atpakaļ man tika pārmesta pārlieka Valdorfa jūsma.:)
Kaut no jūsmas tur tiešām nebija ne miņas - drīzāk manī bija kaut kāds aptuvens priekšstatu kopums par to, ka tā ir citāda veida izpratne par bērna vajadzībām. Un tad es nolēmu uzzināt, kas tā Valdorfpedagoģija tiešām ir...

Leldes iedvesmota iegādājos grāmatu par Valdorfa pedagoģiju. Un nevis tāpēc, lai uzzinātu, ka t.s. Valdorfa dārziņi ir labākie mazajiem, bet tāpēc, ka gribēju salīdzināt savas sajūtas, nojausmu un intuīciju attiecībā uz bērnu audzināšanu ar Rūdolfa Šteinera - šīs pedagoģijas pamatlicēja - teoriju.



Valdorfa pedagoģijas definīciju, vēsturi un diezgan saprotamu ieskatu variet palasīt Vikipēdijā. 
Īsam ieskatam:
Pirmā valdorfa skola radās Vācijā, kad tabakas fabrikas „Waldorf Astoria” pārvaldnieks Emīls Molts, noklausījies Rūdolfa Šteinera lekciju Dornahā, uzaicināja to nodibināt skolu rūpnīcas strādnieku bērniem skolu, kura balstītos uz jauno mācību — antropozofiju. Rūdolfs Šteiners antropozofiju definēja kā “gara zinātni” ar ezoteriskajām zināšanām (zināšanām par garīgo spēku cilvēkā uz Zemes un kosmosā, un viens no mērķiem ir zinātnes, mākslas un reliģijas apvienošana, kas izpaužoties jaunajā valdorfa pedagoģijā. 1919. gadā tika izveidota jaunā skola ar jaunu apmācības sistēmu.

Uzreiz jāpiemin, ka arī mūsdienās šī nav nekāda kaktu pedagoģija - tās mācību programmas Latvijā ir licencējusi Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrija!
 
________________________________________________________ 

Protams ne viss, ko redzu rakstītu šinī grāmatā mani pilnīgi ierauj savā varā.
Ne mirkli neatkāpjas doma, ka daudz kas no aprakstītā īsti vairs neattiecas uz mūsdienām, taču ir rindkopas, kuras trekni pasvītroju.:) Par šīm rindkopām plašāk nākamreiz.
Pagaidām atkal teorija:

Pēc Šteinera teorijas bērns tiek salīdzināts ar mazu sēkliņu, kuru iesēj, lai izaugtu koks. Visam jānotiek tieši tāpat kā dabā - tieši tad, kad cilvēks ir tam gatavs. Sistēmas pamatā ir ideja par cilvēka attīstības septiņgadu cikliem. 
Topošā cilvēka dzīvi iedala septiņgadu posmos, balstoties uz fizioloģiskajām pārvērtībām attīstībā: 
*no dzimšanas līdz 7. dzīves gadam (zobu maiņa); 
*no 7. līdz 14. dzīves gadam (pubertāte);
*no 14. līdz 21. dzīves gadam (pilngadība).

Pirmajā fāzē, t.i., no dzimšanas līdz zobu maiņai visiem orgāniem ir intensīvs veidošanās posms, bet dvēseles spēja veidot priekšstatus vēl ir ļoti vāja. Bērna vadošais noskaņojums šajā fāzē - "pasaule ir laba", valda pilnīga uzticēšanās cilvēkiem, pasaulei. 
Bērns šajā laikā ir atdarinātājs. 


Turpināšu rakstīt par Valdorfisko domu gājienu sākot no šīs vietas jau nākamnedēļ!

Rīt, savukārt, sekojiet līdz manam princešu mājas eksperimentam!



Ilze  – (2011. gada 20. oktobris 09:37)  

Sveika, Laine! Jau kādu gadu ar neviltotu interesi neklātienē sekoju mammasrokām. Varu šoreiz Tev piedāvāt savu palīdzību, ja, valdorfpedagoģijas grāmatu lasot rodas kādi jautājumi, jo man ir bijusi tā superīgā iespēja pašai skoloties un darboties valdorfpedagoģijā..

Laine  – (2011. gada 20. oktobris 14:16)  

Pilnīgi noteikti, Ilze! Tiklīdz man būs brīvāks brīdis, aizsūtīšu tev uz e-pastu (cerams, ka atradīšu) jautājumus, kas jau tagad sakrājušies...:)

dace  – (2011. gada 20. oktobris 14:46)  

Jaha, mēs to praksē labi pieredzējām. To pirmo 7 gadu svēto ciklu. Tas nozīmēja, ka pirmos 7 gadus, bērns vēl nevar būt tik zinātkārs, lai sāktu lasīt burtus (kas arī izskaidro kāpēc viņiem bērnudārzā nav vispār grāmatas). Ka pirmos 7 gadus ar bērnu laikam vispār nav jārunā un vēl nedod dievs par sajūtām (jo bērns drīkstot just bet nevajagot lietas saukt vārdos). Tātad nekad nedrīkst teik- vai tu esi dusmīgs/bēdīgs/priecīgs utt. Par cik mēs to nedarījām, tikām apvainoti, ka mūsu bērns ir pārāk intelektuāls un savos 3 gados, pārāk daudz runā.
Ka tad ja bērns tiek ielikts teiksim grupā kur visi viens otru pazīst, un hierarhija ir labi izveidojusies un bērns nespēj izsisties, bet ir tik kautrīgs ka visu novēro no malas un nekur nepiedalās, tas tiek tieši ar tiem vārdiem: tas ir bērna ceļš un kad viņš būs gatavs tad viss notiksies. Hallo, kurš normāls pieaudzis cilvēks ietu ar pieri sienā 20-o reizi ja visi kolēģi viņu ignorētu.
Kad beidzot samainījām uz normālu dārziņu, tad reiz kad mans bērns uzvedās, kā Valdorfa bērnudārzā (sēdēja malā un neko negribēja darīt) tad personāls zvanīja un sacīja, ka bērns ir slims, lai vedot mājās. Ne nu slims nekā!
Jāsaka ka Valdorfa bērnudārzs bija pati sliktākā izvēle, ko mēs savam bērnam līdz šim esam nodarījuši, bet tikšana no turienes prom, pati labākā.

Inese  – (2011. gada 20. oktobris 22:51)  

Ar interesi sekoši līdzi Taviem ierakstiem par valdorfpedagoģiju.Kaut esmu studējusi pedagoģiju.Šim virzienam,tāpat kā vēl citiem, tikai nedaudz studiju gados pieskārāmies.Tomēr pēdējā laikā sevī iekšēji,darbojoties ar bērniem,vērojot un domājot izjūtu arvien lielāku vēlmi šo virzienu iepazīt dziļāk.Esmu pamanījuis,ka pat īpaši nepiedomājot esmu šo to " valdorfisku" savu bērnu rotaļās,ikdienā ieviesusi...

Linda / www.miomilo.lv  – (2011. gada 21. oktobris 21:05)  

Mjā, tas laikam būs aktuāli daudzām māmiņām - par vai pret dažādām sistēmām, no kurām 2 populārākās laikam ir Montessori un Valdorfa. Es nezinu par bērnudārzu, bet esmu savam vienam pētījumam taisījusi interevijas ar skolotājiem un fokusgrupas ar bērniem. Valdorfskolas bērni bija galvas tiesu atvērtāki, tolerantāki, iejūtīgāki. Tai pat laikā savām meitām neplānoju Valdorfa bd tieši viena iemesla dēļ. SISTĒMA pieprasa, lai 6 gados bērns prot skaitīt, burtus un izglītības pamatus - pēc Valdorfa bd viņš 6 gados neprot neko. Gribi vai negribi, sistēmā bērnam būs jādzīvo un cits jautājums ir par to, cik tā ir jēdzīga vai bezjēdzīga. Tomēr pēc šī bd bērns būs sliktāk sagatavots, nekā pārējie un sāks 1.klasi jau kā vājākais no visiem klasesbiedriem. Nenovēlētu to nevienam.

Lone  – (2011. gada 21. oktobris 23:45)  

oi, oi, kas par maldiem te dažiem :) Prieks lasīt Laine par tavu pieredzi. Man ir pašas dzīvie piemēri valdorfskolā skoloti no 3 gadu vecuma (nu jau ir 9,5 un 6,5 gadu), par ko ļoti priecājos.
Varētu jau cīnīties argumentēti pret visiem te nosauktajiem mītiem, bet teikšu tikai , ka ...........
arī valdofskolā darbojas dzīves likumi - kā suac, tā atskan! :)

Ilze  – (2011. gada 23. oktobris 22:50)  

..Lasu un brīnos, kas te par pieredzi tikusi ļaužiem..
..un Lones rakstītajam pēdējam teikumam piekrītu par visiem 100%..
..ak, jā, un ne visi ceļi ir visiem domāti, jo katram būs kas tuvāks un saprotamāks, un arīdzan piemērotāks..tik vienu varu likt pie sirds, ja kas nav izdevies, kā izsapņots, tas nenozīmē, ka jāgānās pa pasauli un jāvaino visi citi.. jo vienīgais, kas patiešām šeit uz zemes mums ir darāms - ir darbs katram pašam ar sevi..un saviem tikumiem un netikumiem..

..Lai jaukas domas!..

Ierakstīt komentāru