Ieraudzījuši saulīti aiz loga, nespējām palikt vienaldzīgi un metām darbus pie malas, lai dotos materiālu medībās uz Gaujas ieteku.

Apbruņojušies ar Kristīnes smalki apstāstīto ceļu maršrutu, vadījām savu četrriepaino draugu tieši pretim jūrai. Cauri " māja pie mājas" (un dažbrīd šķita, ka gandrīz "māja UZ mājas") ciemam, tad pa līganām bedrēm kādus trīs kilometrus līdz teju jūras krastam ... Un tad! Iekšā lielā vējā! Secinot, ka jau tā siltais apģērbs, tomēr nesilda pietiekami un trakotais vējš klepu mazajiem ar` diez vai ārstē, ātri sarausām līdzpaņemtajā maisiņā žagarus un čiekurus - nu visu, kas bija pa rokai, un spurdzām atpakaļ uz auto.

Līdz Gaujai tā arī neaizgājām. Nobijāmies no jauna saslimdināt mazos bez piecām minūtēm veselos sprunguļu medniekus.. Un, lai arī cik ļoti ūdens šņākoņa mūs nevilināja pie Garās Upes , griezāmies atpakaļ. Ar solījumu atgriezties vēl. Vasarā siltā.