Diena, kad Grāmata bija Skandāls jeb patiesība par puikām un meitenēm.
02:01
Un no tiesas - iepriekšējā rakstā pieminētais Kārlis un Rihards ir tikai interesanta, teju pravietiska sakritība! :)
Kad Čivinātājportālā izlasīju par grāmatām " Diena, kad Rūta bija Rihards" un "Diena, kad Kārlis bija Karlīna", pirmā doma bija - forši, man arī tādas vajag! Jo jau pirms pāris gadiem biju par šo tēmu izteikusies tepat blogā! Izdrukāju un prezentēju grāmatas sev vēl stundu pirms Labklājības Ministrija un Ziemeļu Ministru padome prezentēja tās pārējiem! :)
Pēc pāris stundām uzzināju, ka grāmatas ir skandalozas! Ņēmos lasīt un skandālu burtu rindās meklēt, bet vīlos.:) Jo nekas no tajās paustā man nešķita ne pārsteidzošs, ne skandalozs...Sāku pētīt metodiku. Joprojām nekā... Viss loģiski un sakarīgi, un drusku pat priecīgi - sak` - izrādās, ka mūsu tik ļoti glorificētajā Skandināvijā arī ir tieši tādas pašas problēmas kā pie mums! :)
Un vēl pēc pāris stundām ievēroju Twiterī īstu pilsoņu karu. Vēl īstāku kā divvalodības referenduma laikā! Tā vien šķita, ka visi vecāki nu ir politiķi un visi politiķi ir ticīgi, un pedagogi svētie! Pēkšņi simtiem pieaugušu un nepavisam ne mazizglītotu cilvēku izrādījās apveltīti ar sarežģītām fobijām! Nu kā var pieauguši cilvēki uzskatīt, ka tad, ja zēnam ļaus spēlēties virtuvītē vai ar lellēm, vai meitenei spēlēt futbolu, tad bērni riskē kļūt par transvestītiem??? Cik samaitātam vai radikālam jābūt, lai pēc izlasīšanas nosauktu šīs grāmatas par perversām??? Pieļauju, ka lielākā daļa vaimanātāju grāmatas vienkārši nebija pat redzējuši... Latvijā nereti tā vienkārši notiek - ir impulss un tikpat ātri ir MILZU pretestība! PRET principā!
Taču, teikšu godīgi - no malas izskatās, ka ABAS puses dikti pārspīlē. Arī tā, kas uzskata, ka bez pastiprinātas uzmanības un īpašām sarunām visi Latvijas puikas nākotnē būs ugunsdzēsēji (dzērāji) un visas meitenes šuvējas (trauku mazgātājas)... Vai, piedēvējot veikalu plauktu saturam teju vienlīdz spēcīgu audzinošo ietekmi kā ģimenei.
Taisnība gan ir vienā - par šīm lietām ir jārunā. Bet ar pareizo mērķauditoriju gan.
Dienas ironijas deva - vakar lasīju grāmatas priekšā mazajiem un katrs gribēja grāmatas arī pašķirstīt. Vienoties nebija grūti - brīdi paskatījies vākus Niklāvs izvēlējās "puiku" un Emīlija "meiteņu"! :D
Patiesībā mēs tiešām esam atšķirīgi.
Es ļoti labi atceros kā Niklāvs pirtī konstatēja, ka abi ar tēti ir vienādi. Līdzīgi bija ar meitu un mani. Un kopš tā brīža mēs ar Kundziņu esam nepārprotams piemērs saviem bērniem. Niklāvs ģērbjas kā tētis, matu sakārtojumu grib kā tētis un vēlas būt mednieks, kad paaugsies. Emīlija čiepj no somas nagu lakas un auklē bēbīšus. Tieši tik klišejiski! :) Un man tas šķiet pašsaprotami, jo tētis mazajam puikam ir vīrieša paraugs, bet mamma etalons savai meitai! Un es šādu dzimumpiederības apzināšanos uzskatu par pašsaprotamu un dabīgu!
Bez zīmogiem un tomēr...
Man ir pasakaina iespēja dzīvot zem viena jumta ar mazu meiteni un zēnu. Ikdiena ar abiem man kā vērotājai liek izdarīt nemitīgus secinājumus. Mūsmājās vienā plauktā stāv roboti un lelles( jā, nevis bezdzimuma un bezformas priekšmeti, bet tēli), grāmatas par dzīvniekiem, princesēm, mašīnām... Neizplūstot - esmu to vidū, kas nekad neaizrādīs puikam par raudāšanu un nebaidīsies uzvilkt māsai brāļa jaku. Viņi abi braukā ar rotaļu mašīnu. Abi no pastaigām mājās nes puķu pušķīšus.
Niklāva mīļākās krāsas ir zaļa, balta un melna, viņš vienīgais ģimenē nemitīgi zīmē, viņš "lasa" grāmatas ( arī to, uz kuras rakstīts, ka tā tikai meitenēm) un ar lielu aizrautību piedalās virtuves darbos.
Tāpat Emīlija ļoti labprāt brauc tētim līdzi uz kvadracikla un daudz biežāk kā brālis izvēlas spēlēt bumbu spēles.
Un vēlreiz pasvītroju, ka tieši mums ar Kundziņu ir tas milzīgais gods un pienākums ierādīt mūsu bērniem to, ka, lai arī esam fiziski atšķirīgi, tomēr tam nav jāietekmē mūsu ikdienas izvēles. Bet pilnīgi godīgi - puikas ir puikas, bet meitenes ir un paliek meitenes. Domāju, ka neviena vien mamma un tētis man piekritīs, ka bērni paši izvēlas savām interesēm atbilstošas rotaļlietas un nereti tās ir "puiciskas" un " meitenīgas"... :)
Paaudžu maiņa jeb viss notiek pats no sevis.
Un te vēl viena nianse, ko pagaidām neesmu manījusi iztirzātu Tviterī un ziņu portālos - paaudžu īpatnības. Atcerieties savus vecākus? Vecvecākus? Savu bērnību?...
Te lieti atcerēties to māmiņžurnālos tiražēto patiesību par "bērnu, kuru ar citiem nedrīkst salīdzināt, bet jāsalīdzina viņa sasniegumi ar viņa paša iepriekšējiem sasniegumiem, lai redzētu attīstību". Nu tad es varu pilnīgi godīgi pateikt - mūsu paaudzes papiņi ir nu ļoti, ļoti progresējuši! :) Un visu cieņu viņiem, jo vairumam no viņiem nav bijis normāla piemēra, kam līdzināties!
Laiks visu noliek savās vietās. Gadsimts. Informācijas telpa. Viss notiek! Mums ir lieliskas sieviešu basketbola un hokeja komandas, vīrieši floristi, šefpavāri! Karlīna Štāla un Mārtiņš Sirmais! Un visi ar viņiem lepojas un neviens nezākā! Es domāju, ka TAS un nevis kas cits ataino Latvijas sabiedrības noskaņojumu uz doto brīdi. Velns, kā izskatās, nav tik melns, kā viņu mālē.
Velkot paralēles ar paaudžu īpatnībām, likās interesanti, ka (ja jau reiz grāmatiņa nāk no Dānijas, tad acīmredzot tur ir problēma) kāds mūsu ģimenei pazīstams, cienījams, izglītots dāņu kungs allaž ciemošanās laikā atved dāvanas mazajiem. Un es pilnīgi saprotu, kāpēc grāmatiņas ir tādas kā ir, jo pēdējo trīs gadu laikā viņš ir atvedis Niklāvam Spaidermena pidžamu (:D:D:D:D), Spaidermena kancelejas preču komplektu, ar pulti vadāmu mašīnu un Emīlija Hello Kitty kaķeni, princeses naktskreklu un rozā končas. Rotas man un stipro alkoholu Kundziņam. Un jūs vēl teiksiet, ka Latvijā ir problēmas? :D:D:D
Nedomāt ( tik sausi) kā pieaugušajiem.
Un tas tad būtu tā kā aicinājums, laikam. Mēģināt atcerēties sevi kā bērnu. Mēģināt atminēties, cik drosmīgi patiesībā bijām pirms mūs iemācīja baidīties; cik vienkārši un nesamaitāti bijām, pirms neapaudzējām simbolisko izpratni ar faktiem un ainiņām no realitātes.
Smuki bez gala izteikusies Zane savā blogā. Parakstos zem katra vārda.
Es izlasīju grāmatiņas saviem bērniem. Mēģināju izdibināt, ko mazie domā par lasīto, bet viņi vispār nelikās ne zinis. Zaubes dārziņa audzītes arī vakar lasīja grāmatiņas. Bērni šīs grāmatiņas īsti nesaprata un diskusija pēc to izlasīšanas neveidojās. Un rodas loģisks jautājums - vai pirms grāmatu publicēšanas tās vispār kaut vienam bērnam bija lasītas?...
Un vēlreiz - par šīm lietām ir jārunā. Bet nevis ar bērniem pirmsskolā, bet ar viņu vecākiem un pedagogiem. Ar mērķa grupām. Mērķtiecīgi. Jo tie, kas grēko visvairāk, visticamāk mācību no ziņu portāliem un pāris grāmatelēm tik un tā negūs...
Bet ar bērniem runājot par šo tēmu varētu iznākt līdzīgi kā ar psihologu klasisko piemēru par zilo žirafi...
.JPG)
Par faktu.
Kad Čivinātājportālā izlasīju par grāmatām " Diena, kad Rūta bija Rihards" un "Diena, kad Kārlis bija Karlīna", pirmā doma bija - forši, man arī tādas vajag! Jo jau pirms pāris gadiem biju par šo tēmu izteikusies tepat blogā! Izdrukāju un prezentēju grāmatas sev vēl stundu pirms Labklājības Ministrija un Ziemeļu Ministru padome prezentēja tās pārējiem! :)
Un vēl pēc pāris stundām ievēroju Twiterī īstu pilsoņu karu. Vēl īstāku kā divvalodības referenduma laikā! Tā vien šķita, ka visi vecāki nu ir politiķi un visi politiķi ir ticīgi, un pedagogi svētie! Pēkšņi simtiem pieaugušu un nepavisam ne mazizglītotu cilvēku izrādījās apveltīti ar sarežģītām fobijām! Nu kā var pieauguši cilvēki uzskatīt, ka tad, ja zēnam ļaus spēlēties virtuvītē vai ar lellēm, vai meitenei spēlēt futbolu, tad bērni riskē kļūt par transvestītiem??? Cik samaitātam vai radikālam jābūt, lai pēc izlasīšanas nosauktu šīs grāmatas par perversām??? Pieļauju, ka lielākā daļa vaimanātāju grāmatas vienkārši nebija pat redzējuši... Latvijā nereti tā vienkārši notiek - ir impulss un tikpat ātri ir MILZU pretestība! PRET principā!
Taču, teikšu godīgi - no malas izskatās, ka ABAS puses dikti pārspīlē. Arī tā, kas uzskata, ka bez pastiprinātas uzmanības un īpašām sarunām visi Latvijas puikas nākotnē būs ugunsdzēsēji (dzērāji) un visas meitenes šuvējas (trauku mazgātājas)... Vai, piedēvējot veikalu plauktu saturam teju vienlīdz spēcīgu audzinošo ietekmi kā ģimenei.
Taisnība gan ir vienā - par šīm lietām ir jārunā. Bet ar pareizo mērķauditoriju gan.
Dienas ironijas deva - vakar lasīju grāmatas priekšā mazajiem un katrs gribēja grāmatas arī pašķirstīt. Vienoties nebija grūti - brīdi paskatījies vākus Niklāvs izvēlējās "puiku" un Emīlija "meiteņu"! :D
Par realitāti.
Patiesībā mēs tiešām esam atšķirīgi.
Es ļoti labi atceros kā Niklāvs pirtī konstatēja, ka abi ar tēti ir vienādi. Līdzīgi bija ar meitu un mani. Un kopš tā brīža mēs ar Kundziņu esam nepārprotams piemērs saviem bērniem. Niklāvs ģērbjas kā tētis, matu sakārtojumu grib kā tētis un vēlas būt mednieks, kad paaugsies. Emīlija čiepj no somas nagu lakas un auklē bēbīšus. Tieši tik klišejiski! :) Un man tas šķiet pašsaprotami, jo tētis mazajam puikam ir vīrieša paraugs, bet mamma etalons savai meitai! Un es šādu dzimumpiederības apzināšanos uzskatu par pašsaprotamu un dabīgu!
Bez zīmogiem un tomēr...
Man ir pasakaina iespēja dzīvot zem viena jumta ar mazu meiteni un zēnu. Ikdiena ar abiem man kā vērotājai liek izdarīt nemitīgus secinājumus. Mūsmājās vienā plauktā stāv roboti un lelles( jā, nevis bezdzimuma un bezformas priekšmeti, bet tēli), grāmatas par dzīvniekiem, princesēm, mašīnām... Neizplūstot - esmu to vidū, kas nekad neaizrādīs puikam par raudāšanu un nebaidīsies uzvilkt māsai brāļa jaku. Viņi abi braukā ar rotaļu mašīnu. Abi no pastaigām mājās nes puķu pušķīšus.
Niklāva mīļākās krāsas ir zaļa, balta un melna, viņš vienīgais ģimenē nemitīgi zīmē, viņš "lasa" grāmatas ( arī to, uz kuras rakstīts, ka tā tikai meitenēm) un ar lielu aizrautību piedalās virtuves darbos.
Tāpat Emīlija ļoti labprāt brauc tētim līdzi uz kvadracikla un daudz biežāk kā brālis izvēlas spēlēt bumbu spēles.
Un vēlreiz pasvītroju, ka tieši mums ar Kundziņu ir tas milzīgais gods un pienākums ierādīt mūsu bērniem to, ka, lai arī esam fiziski atšķirīgi, tomēr tam nav jāietekmē mūsu ikdienas izvēles. Bet pilnīgi godīgi - puikas ir puikas, bet meitenes ir un paliek meitenes. Domāju, ka neviena vien mamma un tētis man piekritīs, ka bērni paši izvēlas savām interesēm atbilstošas rotaļlietas un nereti tās ir "puiciskas" un " meitenīgas"... :)
Paaudžu maiņa jeb viss notiek pats no sevis.
Un te vēl viena nianse, ko pagaidām neesmu manījusi iztirzātu Tviterī un ziņu portālos - paaudžu īpatnības. Atcerieties savus vecākus? Vecvecākus? Savu bērnību?...
Te lieti atcerēties to māmiņžurnālos tiražēto patiesību par "bērnu, kuru ar citiem nedrīkst salīdzināt, bet jāsalīdzina viņa sasniegumi ar viņa paša iepriekšējiem sasniegumiem, lai redzētu attīstību". Nu tad es varu pilnīgi godīgi pateikt - mūsu paaudzes papiņi ir nu ļoti, ļoti progresējuši! :) Un visu cieņu viņiem, jo vairumam no viņiem nav bijis normāla piemēra, kam līdzināties!
Laiks visu noliek savās vietās. Gadsimts. Informācijas telpa. Viss notiek! Mums ir lieliskas sieviešu basketbola un hokeja komandas, vīrieši floristi, šefpavāri! Karlīna Štāla un Mārtiņš Sirmais! Un visi ar viņiem lepojas un neviens nezākā! Es domāju, ka TAS un nevis kas cits ataino Latvijas sabiedrības noskaņojumu uz doto brīdi. Velns, kā izskatās, nav tik melns, kā viņu mālē.
Velkot paralēles ar paaudžu īpatnībām, likās interesanti, ka (ja jau reiz grāmatiņa nāk no Dānijas, tad acīmredzot tur ir problēma) kāds mūsu ģimenei pazīstams, cienījams, izglītots dāņu kungs allaž ciemošanās laikā atved dāvanas mazajiem. Un es pilnīgi saprotu, kāpēc grāmatiņas ir tādas kā ir, jo pēdējo trīs gadu laikā viņš ir atvedis Niklāvam Spaidermena pidžamu (:D:D:D:D), Spaidermena kancelejas preču komplektu, ar pulti vadāmu mašīnu un Emīlija Hello Kitty kaķeni, princeses naktskreklu un rozā končas. Rotas man un stipro alkoholu Kundziņam. Un jūs vēl teiksiet, ka Latvijā ir problēmas? :D:D:D
Nedomāt ( tik sausi) kā pieaugušajiem.
Un tas tad būtu tā kā aicinājums, laikam. Mēģināt atcerēties sevi kā bērnu. Mēģināt atminēties, cik drosmīgi patiesībā bijām pirms mūs iemācīja baidīties; cik vienkārši un nesamaitāti bijām, pirms neapaudzējām simbolisko izpratni ar faktiem un ainiņām no realitātes.
Smuki bez gala izteikusies Zane savā blogā. Parakstos zem katra vārda.
Es izlasīju grāmatiņas saviem bērniem. Mēģināju izdibināt, ko mazie domā par lasīto, bet viņi vispār nelikās ne zinis. Zaubes dārziņa audzītes arī vakar lasīja grāmatiņas. Bērni šīs grāmatiņas īsti nesaprata un diskusija pēc to izlasīšanas neveidojās. Un rodas loģisks jautājums - vai pirms grāmatu publicēšanas tās vispār kaut vienam bērnam bija lasītas?...
Un vēlreiz - par šīm lietām ir jārunā. Bet nevis ar bērniem pirmsskolā, bet ar viņu vecākiem un pedagogiem. Ar mērķa grupām. Mērķtiecīgi. Jo tie, kas grēko visvairāk, visticamāk mācību no ziņu portāliem un pāris grāmatelēm tik un tā negūs...
Bet ar bērniem runājot par šo tēmu varētu iznākt līdzīgi kā ar psihologu klasisko piemēru par zilo žirafi...
.JPG)
14 comments
Pilnībā piekrītu visam tevis sacītajam, kaut grāmatas neesmu lasījusi. Mana meita aug ģimenē ar 2 brāļiem, rados ir tikai vieni vienīgi puiši, tāpēc jau kopš bērnības mācēja gan futbolu spēlēt, gan kokos kāpt, bet tas viņai netraucēja noorganizēt trauku mazgāšanas sacensības ar brāļiem vai picas cepšanu ar visiem puišiem kopā, un tagad visi jau lieli un puiši var palīdzēt mammām ēst gatavošanā....
AtbildētDzēstPiekrītu visam! Manuprāt, reizēm daļa latviešu tikai gaida nākamo tematu, par kuru pakašķēties...
AtbildētDzēstEs piekrītu, ka par šīm lietām ir jārunā, jo cilvēkiem iegājies ļoti daudz muļķīgu stereotipu par tā saucamajām dzimumlomām. Bet konkrētās grāmatas man nepatika, jo nesatur nekādu interesantu sižeta līniju, tur ir tikai plika propaganda un viss. Šķiet, ka uzrakstītas pēc konkrēta pasūtījuma steigā un pavirši.
AtbildētDzēstSpēcīgi uzrakstīts, man liekas, šo ierakstu varētu mierīgi pārpublicēt pāris drukātajos izdevumos, un vētra norimtos.
AtbildētDzēstHmm, pēc tava ieraksta spriežos šķiet ka tu biji domājusi ka tikai Latvijā cilvēki ir idioti un aizspriedumaini. Jā, arī skandināvijā ir milzīgi daudz tādu cilvēku, nerunāsim par visu pasauli. Tāpēc jau pasaule ir tāda kā ir.
AtbildētDzēstUn es noteikti nepiekrītu ka bērni paši izraugās rotaļlietas pēc savām interesēm. Jau no bērna kājas bērni mācās piepildīt to ko no viņiem sagaida un ja cilvēki nes puikām dāvanās mašīnas un meitenēm lelles un sagaida ka viņi ar attiecīgo spēlēsies, tad bērni saprot spēles noteikumus un spēlē līdzi. Un galu galā kurš normāls bērns pats pēc savas gribas izvēlētos piem. Hello Kity? Sociālās spēles, atrast savu vietu citu starpā ir tās kas veido mūs.
Un man ļoti patīk vienas zviedru grāmatas vecākiem nosaukums: *Dod saviem bērniem 100 iespējas, nevis 2-as*
Es visvairāk satrūkos, kad uzķēru, ka vienā brīdī, dārziņā esot, bērni ielien alā un ilgi dzīvojas tur, un neviens neliekas ne zinis, kur šie palikuši. Tad atnāk Tētis un viņu savāc, bet pat nerodas jautājumi par to, ka bērni bija nozuduši. Lūk, tas ir bīstami!
AtbildētDzēstAk, tās pieaugušo bailes un tieksme nekļūt "nepareiziem".... Pieaugušie!!!! Nečakarējiet bērnu pasauli ar savām bailēm, aizspriedumiem un stereotipiem!!!! Laine - esmu absolūti vienlīdzīgās domās!!!! Arī mūsmājās zīmetajs un virtuvē gatavotājs ir brālis, bet māsai labpatīk kāpt kokos un ar tēti braukt Siguldas panoramas ritenī, kur mēs ar Otto nevēlamies kāpt.... :)
AtbildētDzēstpilnīgi piekrītu tavam viedoklim, un jāsāk ar sabiedrības izglītošanu, jo man brīžiem liekas ,ka piekasās nu galīgi nevietā
AtbildētDzēstPirmai s, kas man ienāca prātā - nabaga grāmatiņu autori, kādā vidē viņi dz;ivo? un no kurienes norasktījuši tās patiesības? Es neemsu neko tādu novērojusi - mums te ir meitenes hokejistes un puikām rozā rullē.......... Viss jau sen un labi notiek.
AtbildētDzēstVienu gan es negribu, ka pirmsskolas vecumā, kad visa pasaule ir laba (un tas ir vecāku pienākums) pieaugušie lien mazjā dvēselē un cenšas uzrunāt prolēmas, kuru tur nav. Ja jautājums rodas, tad tas ir jāatbild, bet ne tā -un tagad mēs parunāsim par tādu problēmu. Tas man liekas vardabīgi, lai kas par problēmu pieaugušajam būtu aktuāla.
Atsaucoties uz šo, atļaujos apgalvot, ka mans bērns, kam patīk da jebkuri kaķi, arī hellokitija - ir pavisam normāls - "Un galu galā kurš normāls bērns pats pēc savas gribas izvēlētos piem. Hello Kity?":))) tai pašā laikā viņas mīļākās krāsas šobrīd ir melna, balta un pelēka:).
AtbildētDzēstbet, ja puikām rullē rozā.. tas tiešām ir apskaužami progresīvi.
Es gribētu izteikties ne par tēmu - bilde ar spilvenu ir izcila! Apbrīnoju! Kur lai dabū tādu spilvenu??
AtbildētDzēstMan gan pēcnācēji vēl procesā, un tādēļ, varbūt, mazliet savādāk skatos uz šo grāmatu. Grāmatā attēlotie bērni ir ļoti, ļoti radikāli puiciski un meitenīgi izvēlēti, lai spilgtāk attēlotu to atšķirību. Un tas, kas man visvairāk aizķērās un lika padomāt, bija tieši tie apkērtējo varoņu komentāri un rīcība. Pavērojiet tēti un mammu, iedziļinieties bērnudārza iekšējos noteikumos un ekskursiju veidošanas politikā. Pavērojiet, kādus komentārus izsaka mazās dāmas, kas grib spēlēt mammas un māsas. Ja šādā vidē ieliktu bērņuku, kuram līdz tam ļauts brīvi izvēlēties rotaļu saturu un formu, šādi dpēles noteikumi varētu šķist mulsinoši. Katrā ziņā man ļoti patīk tā mazā provokācija, jo uzskatu, ka tā grāmatiņa tieši tāda ir - provokācija pieaugušam cilvēkam, kas mudina apdomāt savu attieksmi un to, ko sagaidam no mūsu mazajiem cilvēkiem.
AtbildētDzēstMīļš paldies par komentāriem! Tiešām paldies! Ļoti papildinoši!
AtbildētDzēstIeva - piekrītu, ka grāmatiņas ir sausas un stereotipiskas un galu galā - ja bērniem tās nešķiet interesantas, tad loģiski nav ieguldītas laiks, lai pārbaudītu, vai tās darbojas praksē.
Dace -bez apvainošanās, bet patiesībā tu personīgi esi ieguldījusi krietnu artavu pie Latvijas kā " dziļas bedres daudzās jomās" PīāRa. Neatminos nevienu jauku ierakstu par Latviju tavā blogā :):D Tas un vēl manis pašas izjūtas pirms vairākiem gadiem padzīvojot Zviedrijā (nu tie smaidīgie cilvēki, neskatoties uz to, ka lielākajai daļai smaidi dežūrē - tomēr patīkami)un visas tās iespējas(nu kaut vai muzeju interaktivitāte un uz ģimenēm vērstās kafejnīcas/veikali/ielas/pludmales/da jebkas) -tas viss vismaz manā galvā bija radījis iespaidu, ka Skandināvijā cilvēki pavisam savādāk uztver cilvēkus. Viens otru. Tomēr es atļaušos neattiecināt sēru noti uz visu pasauli. Es ticu, redzu un bērniem mācu, ka pasaule IR laba. Pozitīva. Bezgalīgi skaista un Priecīga. Un tad Sliktais - tas paredzēts, lai mēs spētu novērtēt Labo! Tieši tik vienkārši!
Bet runājot par to grāmatiņu, ko piemini - izklausās, ka tieši to un nevis RūtRihardu grāmatas vajadzēja patiražēt! Dačuk, vai šī grāmata kaut kur pieejama arī angliski?
Un piekrītu, ka bieži vien dāvanas ir tendenciozas. Nezinu, kā mums tā iegājies, bet nu jau pirms svētkiem man ciemiņi parasti zvana ( laikam iebiedēti :D)un prasa, ko lai dāvina! :D Tāpēc man parasti ir liste ar - krāsas, multfilmu disks, grāmata, utt! :D Bet, ja tu redzētu, kā spīd puikas acis, kad starp tām visām dāvanām kāds tomēr iedāvina auto! :D
Līdzīgi ir ar Emīliju un rotām.
Es tikai nesaprotu, kur rodas tas radikālisms... Nu tāda cilvēku agresija!... Nu kā tā ministre teica - ka "grāmatas atklāšanas svētkos līdz grāmatu dedzināšanai un fiziskai vardarbībai bijis viens solis." Un neba jau kurš katrs bija prezentācijā, bet ļaudis ar augstākajām izglītībām, daudz tādu, kas sevi par kristiešiem sauc... It kā inteliģenti cilvēki, bet caurcaurēm kategoriski un pat vulgāri! Tviterī brīžiem pat neērti daža laba šķietami izglītota cilvēka komentārus lasīt, Goda vārds! ...
Lone - vārds vietā. Pilnīgi piekrītu, kā jau minēju, par to, ka nav jāstāsta, kamēr bērni vēl neprasa! :)
Un man arī metodisko materiālu lasot ienāca prāta - ui, kāda viņiem sistēma - zēniem un meitenēm ekskursijas atsevišķi, kaut kādas rotaļu telpas puikām un meitenēm. Un tad sāka likties - nu, jā, dāņiem, acīmredzami, IR problēmas... Bet vai mums tad arī automātiski skaitās, ka ir? ;:)
Man šķiet, ka nereti pedagoģijas metodika un nostādnes neiet roku rokā ar psihologu/speciālistu ieteikumiem un pamatatziņām. Nu kaut vai elementārs piemērs ar internātiem, kad tie jau sen atzīti par emocionāli vardarbīgiem... Utt. Te varētu skaitīt un skaitīt! Vai pirmsskolas, pamatskolas, da jebkādas skolas pedagogiem ir elementāras zināšanas psiholoģijā? Bērnu psiholoģijā? Tas nav kā uzbrukums, bet patiešām jautājums - es gribu noskaidrot! :)
Dzintra - melna, balta, pelēka - izklausās pēc pubertātes! :)Vai vismaz pēc jaunas virtenes!
Anastasija - pirku secondhand bodē, bet ja pareizi atceros tad tas ir vai nu IKEA vai NEXT...
ZummZumme - paldies par skatu no malas! Varbūt mums paveicies ar dārziņu un man ar bērnības atmiņām (man īsti nav ar ko salīdzināt), bet nekādu lomu sadalījumu grupiņās tā uzspiesti neredzu - visi bērni spēlējas ar visām rotaļlietām. Un vismaz manā laikā ekskursijās visiem bija vienāds maršruts un vienādi objekti :)! Un, ja skatāmies uz notiekošos kā provokāciju (drīzāk jau netīšu), tad tā noteikti ir izdevusies.
Laine, es vairāk par to dārziņu, kas grāmatiņā aprakstīts runāju ;) par to, kas notiek katrā īstajā dārziņā man nav komentāru.
AtbildētDzēst