Taisnības meklējumos.

Viss beidzas labi, un ja nav labi, tad vēl nav beidzies.
 /Laikam Koelju/

Un man jau likās - nu nevar taču tā būt, ka man būs tagad ilgi jādzīvo ar draņķīgo pārdevējnīgruma atmiņu murckuli prātā... Jau sāku apcerēt, kā lai pastāstu sev, ka pasaulē ne viss ir tik forši kā es uzskatu. Jo es allaž saku, ka mēs paši ar savu attieksmi pievilinām sev neveiksmes un kreņķus. Zinu, ja iziešu ielās īgna, tad visticamāk saskaršos ar līdzīgiem cilvēkiem un attieksmēm. Un es sapratīšu, jo tas būs taisnīgi. Pēc Pasaules Apaļās likumiem. Bet tomēr ir arī ārpuskārtas gadījumi par spīti tam, cik voltu pozitīvā no mājas izplanētu... Tikpat ārpuskārtas kā, piemēram, tramvaja vadītāja, kas uzkliedz mazajam, kurš aizdomājies ducina kājeles pa skārda kasti zem krēsla; vai tikpat ārpuskārtas kā bērnu masiere, kas aizrāda, ka 3 mēnešus vecam mazulim nevajadzētu visu laiku atrasties mammai klēpī, bet ik pa laikam jāparaud...

Taču pirmo reizi savā mūžā nolēmu atbrīvoties no, manuprāt, netaisnīgās situācijas radītā, bezmaz, posttraumatiskā stresa sindroma ( nu tā, kad tu vēl ilgi jūties bezspēcīgs, pret Ļaunumu The Vareno) un ņēmos novest to "Veikala lietu" līdz galam. :D
 Izšvammēju interneta resursus krustu šķērsu, pat Gūgles jauno projektu pa ceļam iepazinu ( atcerieties, ka vasarā visur braukāja Google Earth mašīna? Nu tad tagad katru miestu var redzēt tuvumā pa ielām kā dzīvu! UH! Pamēģiniet maximāli pietuvināt Google maps!) un atradu, ka veikals "MIX" Jelgavā pieder kādam SIA. Atradu šī uzņēmuma tālruņa numuru un zvanīju. Klausuli pacēla krieviski runājošs kungs gados, kurš pēc pāris maniem sašutušajiem latviskajiem teikumiem teicās esot vietā, kur slikta dzirdamība un solījās vēlāk atzvanīt. Bet vakara gaitā neatzvanīja. Un es nolēmu, ka nu reiz tur ir ne tikai bērnus nemīloša pārdevēja, bet vesels sociopātu kantoris. :D Un tad es tiešām sāku "stāvēt pāri", "mest pār plecu" un vesela virkne citu cēlu izdarību notika manā dvēselē. Miers. Esmu labāka. Punkts.

Bet par miiiiiiiiilzīgu pārsteigumu šorīt no rīta man pēkšņi piezvanīja no šī Sia! Vadītājs. Viktors. Kungs gados. Pieklājīgs, jauks cilvēks. Acīmredzami mieru mīlošs, jo centās gan mani saprast, gan pārdevēju aizstāvēt ( kā izrādās 6 nabaga mazbērnu vecmāmiņu!!!) Parunājām pa dušam, kā sacīt, he, he, un sarunu nobeidzām uz pozitīvas nots! :D
Un es jums nemāku izstāstīt to atvieglojuma un noslēgtā apļa sajūtu! Tā bezpalīdzība pret netaisnību - tā pazuda! Esmu  mierā! Priecīga! Un, pateicoties Viktoram, iespējams ( bez bērniem) pat aiziešu uz viņa veikalu vēl kādu reizi! :)

Miers. Punkts. Dzīvojam tālāk!

Lone  – (2012. gada 19. septembris 20:58)  

Lai slavēts VIKTORS! Un redzi, arī Viktoru tu pati pievilki :) Saki, jauks cilvēks? mierīgs? pieklājīgs?......... Nu, redzi, nu ;)

Zkss  – (2012. gada 19. septembris 20:59)  

Aizej, aizej:) Es šodien biju(ij nezināju par Tavu vakardienas ierakstu). Secināju, ka pa īstam gribētas lietas atnāk pašas-šodien atradu tur Filofax!
Krievuška tekalēja vienā laidā :) Bet otra, tāda jaunāka sieviete izskatījās ļoti bēdīga un skumja :(
Mani pārsteidz tur pieejamās virtuves lietas-laikam SE saimnieko savādāk, tur ir tik daudz inčīgu praktisku lietiņu!

Inese  – (2012. gada 19. septembris 21:05)  

Malacis, tā vajadzētu vienmēr un visur, un visiem rīkoties, lai netaisnības paliek aizvien mazāk. Nu par tiem 6 mazbērniem - varbūt tas arī ir iemesls tantei to veikalu sargāt no bērnu klātbūtnes :)))
A man šorīt viena neizgulējusies un visādi citādi nīgra sētniece uzbruka par to, ka pastaigājos ar suni... Abidna līdz sirds dziļumiem un taisni atcerējos, kā Tu savu bērnu meties aizstāvēt... Es arī savu Mokku aizstāvēju no suņnīdējas, dialogs mums bija līdzīgi neveiksmīgs, kā Tev ar to pārdevēju :) Redz kā ir, biju jau pieradusi, ka Mokka visiem patīk un še tev, šitāds sabojāts rīts :)))

Dace Harlesden  – (2012. gada 20. septembris 00:07)  

Prieks, ka viss tik labi beidzies, jo ir labi zināma tā riebīgā pēckonflikta sajūta, kas dažreiz, dēļ it kā sīkuma vien, var grauzt pat gadiem ilgi :)
Un tagad, ja būs kādas nepatikšanas ar tā veikala pārdevējām, draudēšu, ka zinu kā viņu priekšnieku sauc :D

Diāna  – (2012. gada 20. septembris 11:40)  

Neskatoties uz manis pašas kompleksaino attieksmi pret bērniem trauku veikalā (esmu strādājusi par pārdevēju pārtikas veikalā :D un reiz arī esmu izdzīta no Pizza Pomodoro par to, ka man bija līdzi divi mazi bērni), es ļoti, ļoti priecājos, ka Tu to lietu tā neatstāji un cīnījies, līdz guvi kaut kādu gandarījumu, un, galvenais, uzrakstīji par to. Tas iedvesmo un spēcina.
Vēlreiz pārdomājot visu, es secinu, ka Tu rīkojies pilnīgi pareizi un Tava attieksme pret Čikas tiesībām bija slavējama, savukārt manas mūžīgās bailes, ka mani bērni kādam kaut ko nodarīs, kaut ko saplēsīs vai sasmērēs viņus padara par topošiem psihologu klientiem.

Laine  – (2012. gada 20. septembris 13:45)  

Paldies, Diāna!

Man patiesībā šis ir pirmais gadījums, kad patiešām sāku cīnīties ar sabiedrības attieksmi. Piemērs par tramvaja vadītāju arī ir no manas dzīves. Niklāvs aizdomājies lūrēja pa logu un vienkārši šūpināja kājas, ik pa laikam uzdauzot pa skārda kasti, kas atrodas tieši zem krēsla. Nervozā dāma uzbļāva no savas būdas : "Puika beidz dauzīt kājas! Šeit ir tramvajs. Mājās varēsi izdauzīties!" Paldies Dievam, Niklāvs bija tā aizdomājies, ka neko pat nedzirdēja, taču man pašai tas uzjundīja tik spilgtas atmiņas no bērnības, ka izkāpu no tramvaja ar kamolu kaklā un vakarā mājās noraudāju pat gaužas asaras...
Bet toreiz es, tā vietā, lai diskutētu ar viņu, vienkārši sapūtos un bezmaz turēju Niklāva kājas, lai tikai pasarg die`s nesakaitinātu tramvaja vadītāju vēl vairāk un izvairītos no konflikta...
Un tad manī kaut kas noklikšķēja. Sapratu, ka tas nav normāli. Tam tā nebūtu jābūt. Vai vismaz man nevajadzētu šādiem cilvēkiem dot pamatu domām, ka viņu attieksme ir normāla. Iedomājies - dienā viņa aizrāda, piemēram, 10 bērniem, tikai viena mamma reāli pasaka savas īstās domas un padiskutē, pārējās aiziet mājās un dusmojas, ka nav neko pateikušas, bet tai tramvaja vadītājai liekas, ka redz, 9 mammām viņas piezīme likās o.k., bet desmitā kaut kāda neriktīga! Un tā tā sieviete paliek domājot, ka tāda drīkst būt pret bērniem, sabiedrību.
Nu nedrīkst! Šai tantei pat nevajadzētu pieļaut domu, ka tā drīkst runāt! Pat, ja kādu iemeslu dēļ pa to kasti nedrīkst sist, viņai tas jānorāda pieklājīgi un ar smaidu + profesionāli! Bez pašas radošā īgnuma pilnajām replikām!


Lelde Preisa  – (2012. gada 21. septembris 09:02)  

Super, Laine! Prieks, ka viss atrisinājies un vari būt lepna par padarīto. Nākamreiz ar smaidu atkal varēsi doties pērļu veikalā. :)

Dzintra  – (2012. gada 21. septembris 09:08)  

50:50, ka Viktors šai pašai pārdevējai sadeva pa mizu aizkadrā;)
otri 50:50, ka viņš ļooooti augsti novērtēja šo negatīvo PR - labāk tāds PR nekā nekāds;)) man pilnīgi uz Jelgavu aizbraukt sagribējās!

Laine  – (2012. gada 22. septembris 10:56)  

100% , ka viņš NEsadeva pa mizu pārdevējai, jo ausīmdzirdami centās viņu attaisnot un mani nomierināt. Visticamāk arī viņam, kā pusmūža slāvu kungam ir savi priekšstati par to, kā bērnam būtu jāuzvedas! PAr PR = bet man jau nav grūti - es tikai saku kā ir: preces foršas, pārdevēja "hrenovaja"...

Ierakstīt komentāru