Nē, vēl nav Jāņi. Vēl "neputo alutiņis" un "nedreb papardītes" un citi ziņģu rumpapā vēl nenotiek. Ir Saulgieži. Ir ģimene. Sajūtas ķert griboša mamma, meita, kura mīl ziedus, otra, kurai "ka tik burziņš", dēls, kuram principā vienalga un vīrietis, kuram kaut kā līdzīgi.

Zosēni ap 19:oo. Ziedu pļavas, šķēres, diegs un trīs meitenes. Puiši atbalsta komandā un mums top rotas. Bŗīnišķīgas, jo Eme sagādājusi pojas un ķiršu zarus arī. Visa laba jāņuzāle, un labi ka tā, jo tik daudz jau nemaz tai`s pļavās nav ko izvēlēties. Ņemam, šķiet, to mazumiņu, kas ir, taču beigās tik krāšņi un bagātīgi vainagi izdodas, ka pašām prieks un skatītājiem arī. Dūjai nepatīk galvā nedz cepures, nedz lakti un vainags nav izņēmums. Bildei pieturam un vēlāk jau pierod. Termoss ar tēju. Braucam.

Piltiņkalns ap 20:oo. Daži ļauži. Vieni kalna galotnē mēģina izvairīties no tikko pilinàt sàkušā lietus, citi ar bungàm rībina apkàrt kalnam. Piebiedrojamies otrajiem. Sàkumà pa jokam. Pie trešā apļa un pēdējās izmirkušās vīles domas sastàjas plauktos. Pràtà viena vienìga vēlējuma izteiksme. Neko jau daudz. Tikai- dod Dieviņi kalnà kàpti, ne no kalna lejiņā, saudzē veselìbu... dod iespēju nopelnìt ar pašas rokàm, sirdi, prātu- ar talantiem, ko, radīdams mani, šūpulì saliki... Kas vēl... Ā, jà dod spēku, daudz spēka ìstenot lielos sapņus un nepadoties un nenogurt... Un skaidru prātu ikdienas lēmumos. Mieru dod. Bungu ritmà, lietus skàvumà sirds sitas, ik pa laikam uz rokàm zosàda. Ne no aukstuma, no varenuma. Sajūtu un dabas. Uguni iekurtu nàcàs piedomàt. Kàdam piektdienà agri darbà jàbūt, tāpēc prom no Drustiem uz Cēsìm. Lietus rimstas. 

Aizbraucàm kalnà uz stundiņu salít, sanàk... Bet domas šodien tik skaidras! Noskalotas. Sirds attìrìta. Viss izdosies. Lai top!