Ko sadarīt auksti vējainā svētdienas dienā, ja dzīvo Cēsīs, dabu gribas, bet tālu no mājām negribas? Sākumā plānojām braukt uz Siguldu, tad plāni strauji mainījās, bet, tā kā trīsbērnu ģimenē plāni strauji mainās ik dienas, tas, protams, likās pašsaprotami. Ko tad, ja ne Siguldu? Vējš palīdzēja izdomāt. Nosalt negribējās, bet, pēc stundu ilgas ņemšanās krāmējot somas, doties atpakaļ mājup arī būtu jancīgi. Atcerējos par Cīrulīšu dabas takām! Pirms laika Instagrams vai plīsa no bildēm, kurās redzams jaunais taku posms- svaigas koka kāpnes līkumu līkumiem. Pašās takās nācies pabūt un iesaku visiem, nudien, bet koka trepes vēl nebijām minuši, tāpēc bijām priecīgi, ka izdevies atcerēties tik tuvu un reizē interesantu galamērķi.

Mēs noteikti neesam profesionāli pārgājienos gājēji. Mums nav piemērotākie apavi, labākie Šveices nazīši un visperfektāk sariktētās mugursomas. Bet. Mums līdzi bija itāļu ķiplokmaize - veselas trīs, brioši, termoss melnas tējas ar medu, ūdens un riekstu/rozīņu maisījums maisiņā. Un superīgs garastāvoklis. Un pat fotoaparāts. 

Dūjai pirmā pastaiga ceļasomā. Neko ērti neizskatījās, bet bērns neprotestēja un pusi pastaigas saldi nokrāca. Emele tikām tekalēja pa, ap, uz, zem jaunajām trepēm, atrada upīti, ko nosauca par faiterupīti (fighter) un piemeklēja krūmos faiterzobenu, ko iemanījās piemirst uz tiltiņa pie avota, kur parasti padzeramies avota ūdeni. Zobenu mīļuprāt paķēra puišelis, kas nāca aiz mums. Izcēlās drāma ar "ejamatpakaļ" un "negantaiszaglis" elementiem (klusītēm, par laimi), kamēr puiks to mietu aizlidināja pa gaisu un Emīlija, to ar perifēro redzi novaktēdama, uzreiz metās atpakaļ pie sava zobena. Sen nebiju smējusies par bērna asarām. Nekad, patiesību sakot! Tāpēc šis pārgājiens man noteikti paliks atmiņā.

Takas garumā pilnā sparā rit pavasara sakopšanas darbi. Bojātie posmi tiek aizstāti ar jauniem. Patīkami noskatīties. Un tā mēs priecīgi pievienojām Cīrulīšu līdzšinējai ziemas un rudens pieredzei arī pavasara pieredzi. Vasara gaidi!

Pavisam neliels darvas pilieniņš medus mucā: kamēr savu atkritumu līdzņemšana daudzviet pasaulē ir pašsaprotama tūrisma prakse, tikām mēs joprojām lutinām Latvijas atpūtniekus ar urnām. Lielākoties urnu izvešana ir rets un slikti monitorēts process. Atkritumi krājas, pāraug pauguros, tad kalnos. Vēsumiņā nejūt, bet atliks gaisam iesilt, lai apkārtne ietītos nearomātā. Izmestie pārtikas pārpalikumi pievilina meža zvērus un diemžēl ļauj tiem nobaudīt viņu ikdienai nepiemērotas maltītes.

Atkritumu urnām dabas takās nav neviena racionāla pamatojuma! Cilvēk, savāc savu kafijas krūzi, ieliec maisiņā banānu mizas un ved mājās! To te nebija pirms tevis. Tām te nav jābūt pēc!